Ārstēšanās Izraēlā

Ja gribi iztērēt lielu naudu, esam gatavi to pieņemt jeb pieredze ar brīnumainas ārstēšanas solījumiem IzraēlāKad esi saņēmis neārstējamas slimības diagnozi ir vairāki rīcības varianti:

– Iekrist depresijā, padoties un gaidīt, kad slimība piebeigs;
– Noliegt slimības esamību un paziņot, ka visi ārsti ir idioti;
– Rūpīgi izpildīt visus ārstu norādījumus, kā arī meklēt iespējas un informāciju par iespējām ne tikai sadzīvot ar šo diagnozi, bet arī uzlabot savu veselības stāvokli.

Es izvēlējos pēdējo. Ja jau reiz informācija par iespējamo ārstēšanos Izraēlā un Krievijā reiz dzīvojošā zinātnieka atrasto metodi, kā atjaunot bojātos mielīna apvalkus, bija atnākusi pie manis, kādēļ gan neizmēģināt.

Izraēlas klīnika bija ārkārtīgi laipna un gatava man palīdzēt, turklāt pirmo stundu garo konsultāciju ar neiroloģijas profesori (viņas vārdu gan vairs neatceros) noorganizēt attālināti skype platformā par nieka 1000 eiro. Tā teikt – mēs esam gatavi piedāvāt iespēju atbrīvoties no lielas un ļoti lielas naudas.

Man tā bija milzīga summa, jo, strādājot saudzējošā režīmā un nedarot sev pāri, gana liels jau bija izaicinājums parūpēties par bērniem un apmaksāt visus ikdienas tēriņus, kuri bija visnotaļ spartiski bez jebkādām izklaidēm, brīžiem pat bez kultūras pasākumiem, tā teikt – kaila eksistences turpināšana. Jau biju pieradusi veikalu plauktos meklēt lētākos produktus, ik reizi izpētīt atlaides, izvēlējos produktus ar pēdējās dienas termiņu un 50% atlaidi utt.

Bet vēlme nepieļaut MS progresu un pat piedzīvot uzlabojumu bija tik liela, ka atradu sevī drosmi meklēt kādu labdari, kurš būtu ar mieru uzdāvināt iespēju. Un atradu…

Tiešām 1000 eiro lielo rēķinu pirmajai konsultācijai viņš apmaksāja un solīja apmaksāt arī rēķinu terapijai šajā klīnikā.

Attālinātajai konsultācijai man bija jānosūta sava magnētiskās rezonanses izmeklējuma attēli un apraksts. Laipnā Izraēlas profesore veselu stundu cītīgi “atstrādāja” savu honorāru – angļu valodā stāstīja to pašu, ko Latvijas ārsti jau man bija stāstījuši, līdz konsultācijas beigās nonāca pie verdikta – jā, Tev tiešām ir multiplā skleroze. Nu, vispār jau man nebija nekādas vajadzības maksāt 1000 eiro par to, ko man Latvijā pateica bez maksas, jo man ne mirkli nebija ienācis prātā apšaubīt Latvijas ārstu kompetenci un uzlikto diagnozi.

Tad es jaukajai profesorei jautāju – vai Izraēlas klīnika var piedāvāt kādu palīdzību veselības uzlabošanā?  Tad sekoja garš stāsts par dažādiem imūnmodulatoriem un to izteiksmīgajām cenām ar iespēju tos man piegādāt Latvijā.  Nācās pārtraukt jauko profesori, skaidrojot, ka es jau šos medikamentus saņemu, turklāt valsts kompensētus, un man nav ne mazākās intereses tos par pilnu cenu un vēl kurjera pakalpojumu pasūtīt no Izraēlas.

Kad mana pacietība klausīties to, ko es jau zināju no galvas, jau sāka izsīkt, skaidri un gaiši teicu – gribu to brīnumaino mielīna apvalku atjaunošanas procedūru.

Ā, ok. Tad jums pusgadu jāgatavojas ar speciālu diētu un speciāliem medikamentiem, lai pēc tam trīs nedēļas uz vietas Izraēlas klīnikā veiktu mielīna apvalku atjaunošanas procedūras ar kādu maģisku aparatūru.

Medikamenti jeb precīzāk – uztura bagātinātāji – ir omega 3, kas pusgadu jālieto astoņkāršā apmērā. Tātad – nevis viena tablete dienā kā veselam cilvēkam, bet gan astoņas. Vislabāk tās pasūtīt no viņiem, ja uzreiz visu pusgada kursu – nieka 2000 eiro. Es izlēmu tomēr samierināties ar astoņkāršu Latvijā pieejamo omega 3 uztura bagātinātāju lietošanu. Protams, viņa skaidroja, ka Latvijā pieejamie noteikti nav tik labi kā tie, kurus piedāvā viņi, bet nu 2000 eiro man par laimi bija tik kosmiska summa, ka pat nesāku domāt par šī brīnumlīdzekļa iegādi.

Un pēc pusgada esot jādodas uz Izraēlu, kur par nieka 7000 eiro trīs nedēļas man tiks veiktas manipulācijas ar brīnumaino ierīci.

Tātad – man bija pusgads laika atrast, nopelnīt, sakrāt vai jebkādā citā veidā tikt pie šiem 7000 eiro.

Omega 3 trieciendevas tiešām punktuāli lietoju visu pusgadu un arī vēl pēc tam turpināju mazākās devās. Ikdienas devu turpinu joprojām.

Bet ar 7000 vērto terapiju gan negāja tik gludi. Mans labdaris, kurš ziedoja 1000 eiro konsultācijai, apsolīja apmaksāt arī 7000 eiro rēķinu, bet….. Vienā jaukā dienā pie viņa ieradās KNAB un policija un pašam piedāvāja valsts apmaksātu all inclusive Centrālcietumā. Pēc pāris gadu šīs valsts aprūpes viņš, kā jau tas Latvijā pieņemts, zaudēja šo komfortu un tika atzīts, ka nebija nekāda pamata viņam šo pakalpojumu piedāvāt, bet nu tajā laikā ar viņu nebija nekādu iespēju sazināties, kur nu vēl runāt par kādu ziedojumu manai ārstēšanai.

Par iespēju pašam apmaksāt savu dzīvi viņam palūdza valsts budžetā ieskaitīt nieka miljonu kā drošības naudu, ka gadījumā, ja nu valsts atkal vēlēsies viņam nodrošināt pilnu pansiju kādā drošā vietā, būtu iespēja pie viņa ierasties jebkurā brīdī, nešķērsojot Latvijas robežas.

Ar laiku es šo notikumu sāku uzlūkot kā zīmi, ka tas nav īstais ceļš, kas man jāiet, lai saglabātu savu veselību, spēju kustēties, neatkarību utt.

Tā kā manās galvas smadzenēs ir vairāk nekā 20 perēkļi, neviens neskaita, vai to ir palicis vairāk vai mazāk, līdz ar to nav iespējams uzzināt, vai Omega 3 megadevas ko līdzēja, vai nē. Bet fakts – kopš regulāri lietoju Omega 3, jauni perēkļi nav parādījušies.

Es ceru, ka mans stāsts iedvesmos, nemaksājot 1000 eiro, vienkārši atcerēties, ka Omega 3 un zivis mums ir ļoti noderīgas.

Lai visiem laba veselība,
Kristīne.

Nākamajā sērijā par manu jauno hobiju – vingrošanu fizioterapeita uzraudzībā.

MS – miljonāru slimība

Kad biju savā medicīnas tūrisma pasākumā apceļojusi Latviju, ieguvusi visus izmeklējumus, varēju ar savu dokumentu mapīti doties uz lielo deviņu ārstu konsīliju Stradiņa slimnīcā. Tā kā konsīlijs tika organizēts iepriekš nepieredzētā veidā – visi uz konsīliju uzaicinātie pacienti uzgaidāmajā telpā sēž un gaida, kad izsauks, tad ieiet kabinetā pie profesoriem un citiem ārstiem, tad atkal nāk sēdēt un gaidīt, kad pasauks nākamo reizi utt. kopumā kādas trīs stundas, man bija iespēja aprunāties ar pārējiem konsīlija verdiktu gaidošajiem pacientiem un uzzināt viņu pieredzi un praksi kopdzīvē ar šo neapzināti pielaulāto partneri vārdā multiplā skleroze.

Man blakus bija apsēdies solīds  kungs gaumīgā, elegantā nepārprotami dārgā un izmeklētā, bet ne ārišķīgā apģērbā, kura seja man šķita kaut kur medijos redzēta. Vārds pa vārdam uzzināju, ka viņš ir sabiedrībā diezgan labi ieredzēts un pazīstams miljonārs, kura vārdu neminēšu, jo neesmu saskaņojusi ar viņu šo pieminēšanu. Man, protams, bija jautājums – kā tad tā, naudas jums taču netrūkst, dzīvojat glaunā villā Jūrmalā, braucat ar smalku mersedesu, ceļojat uz eksotiskām zemēm, bet sēžat te, lai saņemtu valsts kompensētus medikamentus?
Tātad pat miljoni nav ļāvuši jums izvairīties un pasargāt sevi no neārstējamas kaites vai aizdoties uz kādu brīnumu klīniku, kur jūs izārstēs ar visjaunākajām tehnoloģijām un medikamentiem?

Un tad viņš dalījās ar savu pieredzi, kā arī atklāja, ka arī kādam Latvijas sabiedrībā visnotaļ labi zināmam turīgam politiķim diagnosticēta MS, tādēļ, gatavojoties tam, ka ar laiku varētu nespēt staigāt, viņa jaunuzceltajā māja veidota tā, lai tajā varētu pārvietoties ratiņkrēslā. Arī izbijušais bagātais politiķis izmantojot valsts kompensētos medikamentus.

Man sastaptais miljonārs, ņemot vērā, ka viņa dzīvi neierobežoja materiālā puse un nauda, tiešām bija devies ārstēties gan uz Indiju, gan Izraēlu, kā arī pats apmaksājis interferona injekcijas, tomēr slimība turpināja progresēt.

Visinteresantākā man šķita viņa pieredze Izraēlas klīnikā, kur praktizēja kāds no Krievijas emigrējis ebreju izcelsmes profesors, piedāvājot tehnoloģiju nervu šūnu apvalku remielizācijai. Tātad – stimulēt noēsto mielīna apvalku atjaunošanos.

Pašam pacientam bija pirms došanās uz šo terapiju jāizveido liela mielīna izejmateriālu noliktava savā ķermenī, vismaz pus gadu lietojot astoņkāršu Omega3 devu. Tad Izraēlas klīnikā viņa ķermenim tika pievienota šī Krievijas profesora izgudrotā ierīce, kas ar elektroimpulsu palīdzību novirzīja Omega3 rezerves uz nervu šūnām jaunu mielīna apvalku izveidei. Tātad – remielizācijai.

Protams, kā jau Izraēlā, šī “izklaide” nebija lēta. Turklāt viņam pašam tā bija palīdzējusi tikai pusgadu. Mielīna apvalki tiešām bija sākuši atjaunoties un pat salabojušies pilnībā, taču pēc pusgada jau atkal bijuši jauni perēkļi.

Taču viņš arī neslēpa, ka nav ievērojis visus Izraēlas ārstu, kā arī Latvijas mediķu ieteikumusgan attiecībā uz miega un atpūtas režīmu, gan attiecībā uz diētu. Sākotnēji arī viņš mēģinājis agresīvo interferona terapiju, bet paaugstinātā temperatūra, kaulu laušana, galvas sāpes un visi citi simptomi, kas pavada šo terapiju, viņam bijuši par smagu, tādēļ no tās atteicies un tagad vēlas saņemt ne tik fiziski nepatīkamu terapiju, pretendējot uz tām pašām zālēm, kuras tiek izskatītas kā piemērotas man, proti, Fingolimod (aktīvā viela) jeb Gilenya (patenta turētāja dotais zāļu nosaukums).

Kad beidzot ārstu konsīlijs pieņēma lēmumu, izrādījās, ka man par labu, lai iegūtu salīdzinājumā ar interferonu daudz saudzīgākas blakņu ziņā zāles – Gilenya – nospēlēja tieši tas, ka biju līdzestīga iepriekšējo zāļu lietošanā, lai arī cik grūti tās bija panesamas. Miljonāram tā nepaveicās – tā kā viņš iepriekš izrakstītās zāles nebija lietojis pēc ārstu rekomendācijām, jo gluži vienkārši nespēja izturēt mokošās blaknes, viņam tolaik ļoti dārgo Gilenya nepiešķīra, bet nozīmēja kādu citu medikamentu.

Turklāt būtiska nozīme bija arī tam, ka es joprojām biju saglabājusi spēju kustēties un staigāt. Jo izrādās – tiem, kuri jau sēž ratiņkrēslā, imūnmodulantus vairs nevar dot, jo nekustīguma dēļ pazemināta imūnsistēmas reakcija var radīt iekaisumus urīnceļos, tālāk jau nierēs utt., līdz ar to, lai tiktu pie imūnmodulanta, būtiski ir ievērot visas ārstu rekomendācijas un būt līdzestīgam zāļu lietošanā.

Saprotu, ka MS ir tik daudzveidīga un neprognozējama, ka katram izpaužas pilnīgi atšķirīgi un nav divu pacientu ar vienādu MS norises gaitu. Bet tomēr. Kopsakarības redzu joprojām.

Nesen tiku iepazīstināta ar vīrieti, kuram MS diagnosticēja apmēram gadu vēlāk nekā man. Viņš pansionātā guļ gultā, jo nevar ne staigāt, ne kā citādi kustēties. Viņu trīs reizes dienā pieceļ sēdus, lai pabarotu. Arī viņam terapiju sāka ar visnotaļ nepatīkamo interferonu, bet viņš izvēlējās paziņot, ka visi ārsti ir dumji, viņš tādu draņķi nelietos, pie savas slimības progresa vainoja mediķus, vēlāk viņa lielākā kaitniece kļuva sieva, kura atteicās viņu aptekalēt un čubināt. Respektīvi – viņš izvēlējās dzīvot uz planētas www.vissirslikti.lv un www.visicitivainīgi.lv.

Man dzīve vienkārši neļāva noparkoties uz šīs planētas, jo bija jāuzņemas atbildība par saviem bērniem, nebija neviena cita ko vainot, kā tikai pašai saņemties un iet tālāk.

Arī pie konsīlija durvīm sastaptais miljonārs tagad pēc desmit gadiem esot piekalts ratiņkrēslam.

Turklāt ikrīta Gilenya tablete šķita kā īsta paradīze pēc desmit gadiem ar interferona gripas simptomu blaknēm reizi nedēļā.

Taču šīs jaunās iepazīšanās ar citiem MS slimniekiem man lika arvien vairāk uzdot jautājumu – kas īsti mums ir kopīgs, kāpēc tieši mēs saslimām ar šo slimību, kādā veidā mēs šo slimību sev piesaistījām, no kā mani ar šo slimību vēlas pasargāt Visums (Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam, Augstākā realitāte vai kā nu katrs sauc to nezināmo, kas radījis mūs tā vietā, lai nekā nebūtu). Vairākās grāmatās MS tika minēta kā cieto siržu slimība. Vai esmu cietsirdīga? Jā, es neesmu tā, kura raudās blakus nomirušam putniņam, bet apzināsies, ka tā ir šīs pasaules kārtība – izdzīvo spēcīgākais. Un ne jau man tagad labot dabas ielikto kārtību. Jā, es nespēju izjust līdzjūtību pret cilvēkiem, kuri nepilda solījumus, kuri ir gatavi sameklēt vainīgo savās problēmās, kuri neuzņemas atbildību par savu rīcību. Esmu ļoti prasīga un pat nežēlīga pret sevi. Varu strādāt stundām ilgi un pat naktīs, ja esmu apsolījusi kādu darbu paveikt konkrētā termiņā.

Arī abi manis pieminētie miljonāri bija gana prasīgi gan pret sevi, gan pret apkārtējiem. Arī viņi nebija gatavi klausīties Minhauzena cienīgus stāstus par to, kādēļ uzticētais darbs nav izpildīts laikā. Protams, šī nelokāmība un līdzi negaudojošā sirds katram, kurš gatavs uzvemt savas problēmas, šos divus vīrus bija nogādājusi lielā materiālā labklājībā, kamēr es cīnījos par eksistenci. Bet…

Tā kā tajā laikā jau biju izlasījusi kaudzi grāmatu par to, kā mēs ar savām domām, emocijām piesaistām sev slimību, un pieņēmusi kā patiesību atziņu, ka patiesībā slimība, kas mūs ierobežo, nāk mums palīgā, lai mūs pasargātu, ka katra slimība mums ir izdevīga utt. Līdz ar to man bija svarīgi saprast – kāds ir tas labums, ko man dod MS, no kā mani šī slimība vēlas pasargāt, kas man sevī jāmaina?

Protams, arī es mēģināju nokļūt miljonāra pieminētajā klīnikā Izraēlā. Miljonārs iedeva gan adresi, gan telefona numuru, gan e-pasta adresi.

Par to, kāda bija mana pieredze ar Izraēlas klīniku, nākamajā sērijā.

Mana MS biedrs Kristīne, MS kopš 2005

Lūdzu, ņemiet vērā, ka atsevišķi rakstā paustie viedokļi atspoguļo autora personīgo skatījumu un nav uzskatāmi par biedrības “Mana MS” oficiālo nostāju.

Medicīnas tūrisms

Šī sadaļa varētu būt viena no praktiskākajām, kurā dalīšos pieredzē, kā laikā, kad valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi ir grūti pieejami un uz izmeklējumiem jāgaida garās rindās, iespējams mēneša laikā saņemt sešus dažādus izmeklējumus, samaksājot tikai valsts noteikto pacienta līdzmaksājumu.

Tiesa, šī pieredze gūta pirms desmit gadiem, bet arī pēdējā gada laikā uz tiem izmeklējumiem un terapijām, kuras man bija nepieciešamas, nokļuvu pēc šādas pašas metodes.

Galvenie ieroči, kas man bija nepieciešami, bija mīlestība uz Mocarta Mazo nakts mūziku (to divu dienu garumā klausījos gandrīz nepārtraukti ar iestarpinājumiem: atvainojiet, visi operatori ir aizņemti, lūdzam, uzgaidīt), pacietība, spēja atcerēties, kādu izmeklējumu vēlos brīdī, kad Mazo nakts mūziku nomaina atbilde: lūdzu, klausos!

Divi izmeklējumi – kardiogramma un plaušu rentgens – bija pieejami nekavējoties jebkurā poliklīnikā, bet eho kardiogramma, holtera monitorings, vēdera dobuma sonogrāfija un neiro okulists – diemžēl nē. Uz tiem tuvējā poliklīnikā bija jāgaida mēnešus vai pat ilgāk nekā pusgadu. Man tas nederēja – līdz konsīlijam bija tikai viens mēnesis, turklāt jūlijs, kad lielākā daļa mediķu bauda atvaļinājumu.

Tad nu ķēros pie tolaik vēl diezgan jaunā rīka interneta mājas lapas rindapiearsta.lv. Vispirms katru pakalpojumu meklēju Rīgā. Ja Rīgā tuvākais pieraksta datums bija pēc vairāk nekā mēneša, paplašināju meklēšanas teritoriju līdz Pierīgas pilsētām – Jelgavu, Jūrmalu, Ogri, Siguldu utt. Rīgā tikai vienu izmeklējumu šajā sistēmā uzrādīja kā pieejamu pēc 20 dienām, bet, sazvanot konkrēto reģistratūru, izrādījās, ka tā ir kļūdaina informācija.

Kad rindapiearsta.lv biju atradusi, kurā medicīnas iestādē šo pakalpojumu piedāvā man pieņemamā laikā, ķēros pie medicīnas iestādes kontaktu meklēšanas, jo tolaik diemžēl šajā sistēmā kopā ar medicīnas iestādes nosaukumu nebija norādīts arī tālruņa numurs reģistratūrai. Un tad zvanīju, lai caurmērā 20 minūtes, bet reizēm pat stundu klausītos jauko mūziciņu ar refrēnu “visi operatori aizņemti”.

Turklāt vairumā gadījumu izrādījās, ka rindapiearsta.lv ir ievietota kļūdaina informācija un sazvanītajā medicīnas iestādē šāds pakalpojums vispār pieejams tikai par maksu, vai arī valsts rinda ir vairāk nekā mēnesi uz priekšu.

Pēc divu dienu telefona akcijas biju ieguvusi pierakstus Jēkabpilī, Ventspilī un Valmierā. Valmieras poliklīnika pat bija tik pretimnākoša, ka abus izmeklējumus ielika vienā un tajā pašā dienā, lai nav jābrauc divas reizes. Turklāt visur sarunāju tādus laikus, kas ir pēc pirmā autobusa ienākšanas pilsētā un līdz pēdējā autobusa attiešanai. Ņēmu vērā, ka sabiedriskā transporta sistēma Latvijā vairāk ir pielāgota tam, ka cilvēki no provinces rīta pusē dodas uz galvaspilsētu, bet vakarā – atgriežas savā mītnes pilsētā. Līdz ar to reizēm pirmais autobuss no Rīgas bija tikai plkst.9 ar pienākšanu galapunktā jau ap 12, bet atpakaļ pēdējais ap plkst.17.

Tā kā man kā otrās grupas invalīdam sabiedriskais transports ir bez maksas, tad šis tūrisma veids man nekādus finansiālus ieguldījumus neprasīja.

Sarežģītākais bija holtera monitorings Ventspilī, jo holtera ierīce jānēsā veselu diennakti, lai nākamajā dienā to noņemtu rezultātu nolasīšanai tajā pašā medicīnas iestādē. Tātad Ventspilī bija jāpavada vismaz diennakts. Par laimi rezultātus uzrakstīt izrakstā ārsts bija gatavs pusstundas laikā pēc ierīces noņemšanas, cienot manu laiku un enerģiju, lai man pēc rezultāta nebūtu vēlreiz jādodas uz Ventspili.

Tad nu palika tikai atrisināt nakšņošanas jautājumu. Tam es izmantoju savu draugu pulku, kuri ātri vien atrada iespēju uz vienu nakti piedāvāt savu Ventspils dzīvokli, kurā paši darba dienās neuzturējās, jo strādāja Rīgā.

Protams, ir izmeklējumi, uz kuriem šāda pieeja nestrādā, piemēram, magnētiskā rezonanse ar kontrastvielu galvai un mugurai ir pieejama tikai dažās medicīnas iestādēs, tādēļ, piemēram, uz magnētisko rezonansi pērn maijā pierakstījos uz šā gada februāri. Tā kā man jau ir pāri 50, saasinājumu nav, tad saprotu, ka man nav vajadzības tēmēt uz to dēvēto “zaļo koridoru”, kas ir īpaši multiplās sklerozes pacientiem un kura pieejamību jaukais pakistāņu vienotības veselības ministra izstrādājums Abu Meri samazināja trīskārt. Mani īpaši neuztrauc, vai tur tie perēkļi vairāk, vai mazāk, aktīvi vai pasīvi. Ja jūtos labi – tas arī galvenais. Saprotu, ka daudz svarīgāk uz valsts garantētajām vietām nokļūt tiem, kuriem nepieciešams piemeklēt terapiju, kuriem ir paasinājumi. Un jauniem cilvēkiem, kuriem jālaiž pasaulē bērni, jāaudzina, jārūpējas par viņiem, jāskolo utt. Man galvenais koncentrēties uz to, lai dēļ savas veselības nekļūstu viņiem par nastu, jo arī viņiem jāveido sava dzīve un jāpilda galvenais uzdevums uz šīs planētas – turpināt cilvēku sugu, attīstīt dvēseli un garu, tuvoties absolūtajai pilnībai.

Mana MS biedrs Kristīne, MS kopš 2006 

Lūdzu, ņemiet vērā, ka atsevišķi rakstā paustie viedokļi atspoguļo autora personīgo skatījumu un nav uzskatāmi par biedrības “Mana MS” oficiālo nostāju.

Kā darbojas Vudū lāsts.

Dzīve pēc iespējas psihiatriskajā slimnīcā vientulībā un bezdarbībā salikt visu pa plauktiņiem un nodefinēt prioritātes, apzināties savas iespējas un atzīt savu nespēju, ievērojami mainījās. Tā kā mana prioritāte tagad bija bērni, tad pilnīgi skaidrs, ka tikai vesela mamma spēj parūpēties par saviem bērniem. Tādēļ ik mirkli sev jautāju – vai tas, ko daru un domāju, mani tuvina mērķim izaudzināt laimīgus bērnus un nekaitē manai veselībai?

Beidzot sāku ievērot tādus ārsta norādījumus kā doties gulēt tad, kad nāk miegs, nevis ar gribasspēku noturēt sevi nomodā darba pienākumu veikšanai. Protams, tas nebija apvienojams ar darbu birojā, tādēļ, pateicoties savai profesijai, varēju atļauties tādu greznību kā brīvmākslinieka statuss. Ja ap pusdienlaiku jutos nogurusi, devos diendusā, ja uzreiz pēc vakariņām nāca snaudiens – uz gultiņu!

Jā, pazaudēju drošības izjūtu attiecībā uz ikmēneša ienākumiem konkrētā algas dienā, bet vienlaikus arī sāku apgūt prasmi no sirds un patiesi paļauties uz Augstāko spēku un ticēt, ka viss ar maniem bērniem un ar mani ir un būs kārtībā.

Vai mani nepiemeklēja šaubas? Piemeklēja. Vai man nebija bail? Bija. Tagad, atskatoties uz šo savu dzīves periodu, skaidri saprotu, ka tieši ticēt Augstākajam spēkam un paļauties uz to bija tā mācība, kuru multiplā skleroze mani burtiski piespieda apgūt. Un par to es tai vienmēr esmu pateicīga. (Jautājumu, kādēļ šī slimība man ir izdevīga un kādu labumu no tās es gūstu, es sev sāku uzdot krietni vēlāk.)

Vēl es rūpīgi un centīgi sāku ievērota tādu ārsta norādījumu kā regulāra vingrošana pēc iespējas fizioterapeita vadībā un uzraudzībā, ik dienas nostaigāt vismaz 10 000 soļu, apguvu un iemīļoju nūjošanu,  un sāku izmantot visas valsts apmaksātās iespējas rehabilitācijai.

Un tad kādā jaukā dienā no rīta pamodos un konstatēju, ka nejūtu savas kājas. Vienkārši to nav. Skatījos uz tām un ar domu spēku cēlu ārā no gultas – tās klausīja. Noliku pēdas uz zemes – nē, zemi nejūtu. Labi, celšos kājās. Jā – kājas notur manu augumu, bet es tās nejūtu. Mēģināju spert soli ar acu kontroli. Jā – tās kustas, bet katra kustība apzināti jāiedarbina ar domām un arī ar skatienu jākontrolē, vai tā notiek. It kā kājas būtu kaut kas no manis neatkarīgs, bet es tās spēju kustināt ar domām.

Pirmie soļi bija nedroši, bet tad jau ļāvos būt drosmīgāka, līdz beidzot kājas pašas iestaigājās un pamazām atgriezās vecā labā sajūta, ka kājas ir, tās stāv uz zemes, tās kustas utt., vienīgi to kustināšana notiek ar apzināti smadzenēs pieņemtiem lēmumiem, nevis automātiski. Bet minūtes 15 no rīta bija kā uz citas planētas.

Tā tas atkārtojās vairākus rītus pēc kārtas, turklāt šī apzinātā kāju kustināšana bija ļoti nogurdinoša, tādēļ attālumi, kurus varēju noiet kājām, stipri samazinājās un daudz ātrāk iestājās nogurums līdz pat tādam, ka varēju vienkārši apsēsties uz soliņa pie veikala un atzīt – nē, tālāk paiet nevaru. Tikai ar milzu gribasspēku izdevās iekustināt kājas un piespiest tās darboties. Jā, tā bija diezgan milzīga gribasspēka piepūle ik mirkli sev teikt – tu to vari, tu spēj staigāt, ej!

Protams, devos pie neirologa, kura, atceroties manu iepriekšējo solumedrola kūres pieredzi ar divu dienu pavadīšanu nekurienē, absolūti nebija sajūsmā par iespēju man piedāvāt šādu “izklaidi” vēlreiz. Un diemžēl viņai nācās konstatēt, kā man tajā brīdī šķita, visbriesmīgāko – interferons, ko biju lietojusi desmit gadus un kas bija palīdzējis nepieļaut strauju multiplās sklerozes attīstību, vairs neiedarbojās.

To, ka tas notika precīzi desmit gadus pēc diagnozes uzstādīšanas un precīzi desmit gadus pēc tam, kad es iepazinos ar biedējošo bukletu par multiplās sklerozes attīstību, es sapratu tikai vēlāk.

Droši vien atceraties, ka visbiedējošākais no visa bukletā sarakstītā man šķita tas, ka pēc desmit gadiem nespēšu staigāt. Tas manī izsauca ārkārtīgi spilgtas negatīvas un baiļu emocijas.

Un to, ka šajā brīdī faktiski manifestējās tas, ko es biju savā zemapziņā ieprogrammējusi, lasot šo bukletu, es sapratu tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad iepazinos ar doktora Džo Dispenzas mācību, atziņām un skaidrojumiem par smadzeņu darbību.

Godīgi sakot – tajā brīdī es vispār biju aizmirsusi par šo slaveno bukletu. Es biju aizmirsusi, ka tas “pareģoja” nespēju staigāt pēc desmit gadiem. Es pat nebiju skaitījusi, cik gadu man jau ir šī diagnoze. Vienkārši zemapziņa pati paveica visu manā vietā – tu pasūtīji nespēju staigāt pēc desmit gadiem, esmu gatava šo tavu pasūtījumu izpildīt. Tu par to aizmirsi, bet es neko neaizmirstu. Man visas tavas bailes ir iegrāmatotas. Vudū lāsts piepildās!

Un tai pretī es liku savu tik sakāpināto gribasspēku. Nečīksti, neļaujies sabrukt, turpini staigāt, lai arī cik grūti tas ir.

Bet arī šajā situācijā Augstākais spēks, Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam jeb tas nezināmais, kura dēļ mēs vispār esam, lai kā katrs to apzinātos un izprastu, nāca man palīgā. Un sūtīja divus eņģeļus.

Pirmkārt, tas sakrita ar brīdi, kad biju tikko iepazinusies ar savu nākamo vīru. Kā šodien atceros savu pirmo viesošanos pie viņa lauku mājās. Man palaimējās iepazīties ar ārkārtīgi gudru vīrieti, ar kuru sarunās varējām pavadīt stundas un dienas, pat nejūtot, kā paskrien laiks.

Protams, es ļoti vēlējos šim vīrietim patikt. Un skaidrs, ka neārstējami slima sieviete, kura drīz vispār sēdēs ratiņkrēslā, ar diviem pubertantiem pūrā nevarētu būt kāda vīrieša sapņu sieviete. Tādēļ zobus sakodusi, liekot lietā visu pieejamo gribasspēku centos savas kājas kustināt tā, lai grūtības pārvietoties būtu pēc iespējas mazāk redzamas.

Un pēkšņi viņš piedāvāja aizdoties līdz tuvējam veikalam pusotra kilometra attālumā pa grants ceļu. Mašīnas tobrīd nebija nedz man, nedz viņam. Vienīgais veids – doties kājām. Tā vietā, lai pateiktu – piedod, aizstaigā uz bodi viens, es pagaidīšu, es savā teicamnieces centībā piekritu doties līdzi. Kājas ļogās uz nelīdzenā ceļa seguma, ik solis jāpieskata, lai nepakluptu, lai paceltu kāju pietiekami augstu un tā neaizķertos aiz kāda akmeņa, turklāt vēl jāpiedalās sarunā.

Joprojām esmu gatava sev uzcelt pieminekli par šo varonīgo gājienu uz lauku veikalu. Es to paveicu!

Un varbūt tieši apziņa, ka nedrīkstu padoties, nedrīkstu sevi žēlot un ļaut grūtībām sevi pieveikt, bija viens no spēcīgākajiem stimuliem nesaļimt dīvānā, nesākt sevi žēlot un nedomāt par to, ko nevaru, bet vairāk domāt – kā varēt.

Otrs veiksmes eņģelis bija mana neiroloģe Anita Paegle, kura piedāvāja pāriet uz citu  -nākamās paaudzes – imūnmodulantu. Tieši pēc mēneša bija ieplānots nākamais lielais deviņu ārstu konsīlijs, kurš varētu lemt par šo zāļu piešķiršanu.

Mēneša laikā man bija jāizdara seši izmeklējumi. Lai gan tolaik rindas pie ārstiem nebija tik dramatiskas kā tagad, arī toreiz tas nebūt nebija tik vienkārši. Plaušu rentgenu un kardiogrammu, protams, varēja uztaisīt jau nākamajā dienā, bet ehokardiogrammu, holtera monitoringu un vēl divus citus izmeklējumus – laipni lūgti pagaidīt pāris trīs mēnešus!

Un tad es uzzināju, ka Latvijas medicīnas sistēma nodrošina iespēju apgūt medicīnas tūrismu. Jā – manā gadījumā vietējo medicīnas tūrismu, bet iespēju apceļot dzimto zemi mēneša laikā tā nodrošināja.

Bet par to nākamajā nodaļā.

Vai tiešām tikai trako kreklā spēju satikties ar sevi un definēt dzīves prioritātes?

Piedzīvojums ar nokļūšanu Ģintermuižā (Tvaika ielas lauku rezidencē Jelgavā) bija tik spilgts, ka to atceros arī vēl pēc padsmit gadiem. Mamma, kura mani atrada pēc divu dienu pabūšanas nekurienē, ārpus laika un prom no sava ķermeņa, pēc savas draudzenes, kura amatu apvienošanas kārtībā ir psihiatre, ieteikuma mani nogādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā, bet es ļoti aktīvi pretojos šai viņas iecerei, jo man taču bija jādodas uz darbu, jārūpējas par bērniem, jāpelna nauda kredītiem un jebkāda slimnīca bija klaja pretdarbība manām aktualitātēm.

Uzņemšanas nodaļā man lika novilkt visas savas drēbes, pārmeklēja gan mani pašu (gan bez “iedziļināšanās” kādā no mana ķermeņa atverēm), gan manas mantas, iedeva kaut kādus paltrakus, kurus paši dēvēja par naktskreklu un halātu, atņēma telefonu un aizveda uz palātu, kurā jau pēc dažām minūtēm ieradās vēl viena pārmeklēšanas brigāde, jo mana mamma esot ziņojusi par to, ka pie manis esot kaut kāda nauda, ko es viņai esot nozagusi. Taču arī šī brigāde pie manis nekādu zagtu vai nezagtu naudu neatrada.

Vai es izjutu pazemojumu? Vai es izjutu savas mammas neizsakāmo mīlestību pret mani? Bet varbūt tā bija vēl viena epizode manā dzīvē, kurā es jutu, domāju un rīkojos tā, kā citiem nav pieņemami un kas pēc visu normālo cilvēku domām ir nepareizi. To, ko izjūt mamma, vedot savu bērnu, lai arī jau pieaugušu, uz psiheni, es sāku apzināties tikai vēlāk, īpaši, ja cilvēks audzis laikā, kad ir visai stigmatizēta attieksme pret šo ārstniecības iestādi.

Nākamo nedēļu atceros kā pa miglu. No sistēmas man vēnā tika pilinātas kaut kādas zāles, kaut ko laiku pa laikam iešpricēja mīkstākajā ķermeņa daļā, laiku pa laikam atnesa kaut kādas ripiņas un pēc to izdzeršanas ar pirkstu mutē pārbaudīja, vai tiešām esmu tās norijusi. Pārsvarā šo nedēļu pavadīju miegā. Pāris reizes piekritu piedāvājumam doties uz ēdnīcu paēst, taču abas reizes jau pa ceļam uz ēdnīcu kājas ļima, galva griezās un sapratu, ka tas ir pāri maniem spēkiem nokļūt līdz šai vietai.

Laiku pa laikam tika atnesta kāda kāpostu pļura, kas smirdēja pēc pāris gadu nemazgātas trauku lupatas, un vēmekļiem līdzīga putra. Taču patiesībā ēst man tobrīd negribējās nemaz.

Pēc nedēļas nogulēšanas izolatorā dakteris pieņēma lēmumu, ka man drīkst izsniegt mobilo tālruni. Tikai tad sāku apjaust skarbo realitāti – nevienam nevajadzīga guļu durkā, nespēju nedz parūpēties par bērniem, nedz nopelnīt kredītiem.

Taču par savu kopdzīvi ar multiplo sklerozi nebiju aizmirsusi. Informēju dakteri, ka vispār man reizi nedēļā jāšpricē Avonex un ka reizēs, kad temperatūras celšanās, kaulu laušana un galvas sāpes ir neciešamas, mēdzu sevi pažēlot, iedzerot ibumetīnu vai paracetamolu.

Par laimi mamma kopā ar mani slimnīcā bija nogādājusi arī Avonex ampulas un šai slimnīcai nebija nekādu iebildumu man tās iešpricēt. Toties par tādām jaudīgām narkotikām kā ibumetīns vai paracetamols gan nevarēja būt ne runas. Tā teikt – mēs paši labāk zinām, kādas tabļetkas tev izsniegt un tavā ārstēšanas plānā nekas nav minēts par šādu medikamentu nepieciešamību.

Vai bija grūti 18 stundas drebināties pie 39 grādu temperatūras ar zvaigžņu parādi acu priekšā ģenerējošām galvas sāpēm? Man šķiet, ka toreiz man sāpēja pat mati un nagi, par muskuļiem, vēderu u.c. ķermeņa daļām vispār nerunājot.

Vai es tobrīd izjutu kaut mazāko vēlmi turpināt šo “skaisto” dzīvi?

Vēl pēc nedēļas viss tas tablešu kokteilis jau bija manī tā iesakņojies, ka man nebija ne spēka, ne vēlmes kaut kam pretoties, par kaut ko cīnīties. Es vienkārši samierinājos – tās ir dzīves beigas. Nevaru neko. Ne par bērniem parūpēties, ne parādus atdot, ne nopelnīt iztikai sev. Manis nav.

Tā kā slimnīcā nebija nekādu grāmatu, bet mans mobilais tālrunis vēl nebija tik advancēts, lai nodrošinātu man piekļuvi bagātīgajām interneta ārēm, bija iespēja doties ceļojumā pie sevis bez jebkādiem ārējiem kairinājumiem. Turklāt ar manis apciemošanu slimnīcā arī neviens mani neapgrūtināja, jo visiem bija citas dzīves prioritātes.

Mamma bija ieguvusi apstiprinājumu tam, ko man skandināja jau kopš bērnības, - tu neesi normāla un savu dzīvi beigsi trakomājā. Jā, hiper emocionāla biju jau kopš mazotnes. Turklāt ārkārtīgi bailīga, vecmammai pie rokas bērniņš (man bija pat bail no salaveča). Par katru sīkumu raudāju – gan tad, kad tētis dzina prom no galda, jo atteicos ēst to, kas man negaršoja (patiesībā ir vieglāk nosaukt to, ko es bērnībā ēdu, nevis nosaukt tos produktus un ēdienus, kuri man negaršoja un kurus es gribēju ēst), gan tad, kad mamma mani atstāja vienu deviņu gadu vecumā Rīgā, Dārziņa mūzikas skolas internātā.

Bet varbūt visu tālāko dzīves problēmu sakne arī slēpjas šajā manis pārprastajā mammas mīlestībā?

Man arī bija un joprojām ir īpašas attiecības ar mūziku. Kad esmu kādā koncertā (pārsvarā apmeklēju akadēmiskās mūzikas koncertus, bet nesmādēju arī Prāta vētru, ABBA šovus,Intaru Busuli u.c. augstas raudzes mūsdienu mākslinieku), esmu pilnībā mūzikas varā. Tieši tāpēc es darbā biju ļoti nevēlams kabineta biedrs, jo lūdzu darba laikā radio izslēgt, lai varu koncentrēties darbam, un visādi, kas bļauj kaut man būtu lieka štuka vai apdziedz alumīnija cūku, man vienkārši novērš uzmanību un pat traucē. Gluži vienkārši – mūzika paņēma visu manu uzmanību. Zinu, ka lielākā daļa, braucot mašīnā, ieslēdz mūziku, bet man tā traucē braukt, jo es tiešām dzirdu to mūziku, nevis ļauju, lai tā tur fonā kaut kur skan. Arī mājās man neskan ne televizors, ne radio. Man san, jā tieši tā, san klusums (man vienmēr ir jautājums, vai arī tālu prom no civilizācijas klusums san?)

Baudot klusumu, pamazām sāku salikt pa plauktiņiem visu savu dzīvi. Un šī klusuma nedēļa bija ļoti svētīga.

Pirmkārt, skaidri nodefinēju, kas man ir un kā man nav. Otrkārt, skaidri nodefinēju, kas ir manas dzīves prioritātes.

Pirmajā vietā nostājās bērni. Bet bija skaidrs, ka ieslodzīta kaut kādā tur psihenē es nekādi nevaru parūpēties par saviem bērniem. Tātad turpat uz čempiona pjedestāla manā prioritāšu sarakstā uzrāpās veselība. Un tā nākamos piecus gadus jebkas, ko es dzīvē darīju, domāju, runāju utt. bija pakārtots tam, vai tas saskan ar manām dzīves prioritātēm.

Darbs, kredīti, mēģinājumi kļūt tādai, kādu mani vēlējās redzēt citi – tas viss atkāpās otrā plānā.

Man arī ļoti paveicās ar ārstējošo psihiatru, kurš pilnīgi mierīgi paskaidroja, ka kristāli manās smadzenēs traucē gan serotonīna (laimes hormona), gan melatonīna (miega hormona) nokļūšanu tur, kur tas organismā nepieciešams. Turklāt arī Avonex čakli iznīcina gan serotonīna krājumus, gan melatonīna rezerves. Līdz ar to arī radusies dziļa un spēcīga depresija. Tādēļ vajadzēs padzert zāles, kas nodrošinās trūkstošo seratonīna un melatonīnadaudzumu organismā.

Un vēl kā terapiju viņš noteica turpināt darba nespēju vismaz gadu, rūpēties par pasākumiem, kuri manī rada prieku un laimes izjūtu, čakli vingrot un fiziski kustēties, kā arī rūpēties par pilnvērtīgu uzturu. Un pats galvenais – viņš man deva atļauju justies vājai, nevainot sevi par to, ja kādreiz kaut kas neizdodas un kādam no malas šķiet, ka varēju taču rīkoties citādāk. “Uz pasaules ir 7,5 miljardi iedzīvotāju un gandrīz katrs no viņiem zina, kā tev būtu pareizi jārīkojas, jārunā un jādomā. Turklāt šie viedokļi mēdz būt diametrāli pretēji. Un vai tu tiešām iedomājies izdabāt šiem 7,5 miljardiem viedokļu?” bija šī daktera svētības vārdi, izrakstot mani pēc mēneša no klīnikas ar rekomendāciju ārstējošajam psihiatram turpināt manu darba nespējas lapu vēl vismaz gadu. “Tu neesi dolārs, kas visiem patīk. Un Tu neesi Dievs, kas ir pati pilnība, mācies piedot pati sev!” spiežot roku uz atvadām, teica dakteris.

Bet tikmēr savu galvu jau atkal bija pabāzusi mana kopdzīves partnere multiplā skleroze. Kājas un rokas bija notirpušas.

Par to, kā ar jaunajām atziņām par savas dzīves prioritātēm turpināju savu kopdzīvi ar multiplo sklerozi, nākamajā sērijā.

Teicamniece iznīcina sevi

Arī pirms šīs stāsta daļas ievadā vēlos uzsvērt, ka būs pavisam melni brīži. Un iemesls, kādēļ es šo nodaļu neapeju, ir tikai viens – varbūt kāds uz šīs planētas prot mācīties no citu kļūdām un neiet cauri tām šausmām, kuras es pati radīju savā dzīvē ar savu apzinīgās, visu varošās teicamnieces sindromu un nespēju nekontrolēt nākotni.

Aptuveni gadu darbojos kā robots – pelnīt, pelnīt, pelnīt un pelnīt, lai tikai varētu samaksāt kredītu, rēķinus, paēst, apģērbt bērnus. 16 stundu darba diena bija mana ikdiena. Strādāju visas iespējamās brīvdienas, jo par tām maksāja dubultā.

Un, jo vairāk es strādāju un centos nodrošināt ģimenei iztiku, jo lielākā depresijā slīga mans dzīvesbiedrs. Ar laiku tas nonāca līdz tam, ka viņš varēja visu dienu pavadīt gultā, un, kad pusnaktī atgriezos mājās no darba, lai vēl pabeigtu visas haltūras,  konstatēju, ka vīrs pat nav pagatavojis bērniem vakariņas.

Ak jā, vai es pati arī ēdu tajā laikā? Pirmkārt, pēc smagās galvas traumas man bija pilnībā zudusi apetīte. Es nevarēju sevi pat piespiest kaut ko apēst. Ārsti ieteica smadzenes barot ar speķi. Kā jau īstena teicamniece un līdzestīga paciente, nopirku speķi ar ķiplokiem, apēdu vienu maizīti un vēmu, vēmu, vēmu.

Tā mans nodoms pabarot savas smadzenes beidzās ar vēl lielāku nepatiku pret ēdienu.

Ģimenes ārste ikgadējā tehniskajā apskatē palūdza uzkāpt uz svariem. Man bija visnotaļ sarežģīti novelkami zābaciņi, tādēļ teicu – es uzkāpšu ar visiem zābakiem un tad atrēķināsim kilogramu nost. Svari rādīja vismaz sešus kilogramus zem viszemākā veselīgā svara. Teicu dakterei, ka neko nost nerēķināsim. Skaidroju, ka man nekas negaršo, turklāt, līdz ko apēdu ko tādu, kas man negaršo, vemju.

Daktere ieteica ļoti vienkāršu metodi – dodies uz veikalu, staigā gar plauktiem, un, kad ieraugi kaut ko, ko tev gribas apēst, nopērc un ēd to. Organisms pats pateiks priekšā, kas tev jāēd.

Tā nu es staigāju jau trešo apli ap lielveikala plauktiem līdz pamanīju torti “Cielaviņa”. Nu ,to maziņo, 1,5 kg. Nopirku, pa gabaliņam iedevu katram bērnam un vīram un pārējo apēdu pati. Nākamajā dienā veicu šo pašu procedūru – tagad mani “uzrunāja” “Laimas” “Asorti” kaste. Nu ko, pa pāris konfektītēm katram mājiniekam, un pārējo itin mierīgi izriju vienā dienā pati.

Šādā “Cielaviņu” un “Asorti” režīmā nodzīvoju veselu mēnesi, kad atkal devos pie ģimenes ārsta. Taču svari bija nepielūdzami – ne grams nebija pienācis klāt. Kur man ķermenis lika visus tos taukus un ogļhidrātus, kas bagātīgi atradās “Cielaviņās” un “Asorti”, nav ne jausmas.

Darba kolēģes, kuras dēļ sava svara baidījās pat paskatīties uz cepumiņiem, jautāja – kā tu vari būt tik tieva? Recepte gauži vienkārša – vispirms multiplā skleroze, tad smaga galvas trauma, tad nenormāla pārstrādāšanās, stress, maz miega un bingo – esi tik viegla, ka akmeņu jāpiesien pie kājām, lai vējš neaizpūš pa gaisu.

Vai es biju mīļa, jauka, saprotoša un empātiska pret savu dzīvesbiedru, kurš kā mantru skaitīja – es neko nevaru izdarīt, darbu nevaru dabūt? Protams, nē. Es biju pārgurusi mežone, kura aiz bezspēka spēja tikai kliegt.

Vai es ievēroju Vācijā iegūtās zināšanas par diētu? Protams, nē. Vai es dzīvoju mierā un saskaņā ar sevi un pasauli? Protams, nē. Es cīnījos.

Lai dzīve neliktos pavisam vienmuļa kauja, par papildu satricinājumiem parūpējās mans dēls. Tā kā mēs dzīvojām mazpilsētā 50 kilometrus no Rīgas, bet dēls mācījās Rīgā, viņš, kā jau trešās klases skolnieks, katru dienu ar autobusu viens pats brauca mājās. Drošībai bijām uzlikuši aplikāciju, kurā ir redzams, pie kura mobilo sakaru torņa pieslēdzies dēla telefons. Tālajā 2010.gadā man vēl nebija zināmas tādas tehnoloģijas, kas ļautu precīzi noteikt, kur atrodas telefons.

Kādā dienā, kad atvēru aplikāciju, lai palūkotos, vai dēls ir laimīgi nokļuvis mājās, konstatēju, ka viņa tālrunis ir izslēgts (izlādējies, jo autobusā taču trešklasniekam ir jāspēlē spēlītes telefonā), bet pēdējais tornis, kur tas ir reģistrēts, ir aptuveni 30 kilometrus aiz mūsu mazpilsētas autobusa galapunktā.

Zvanu uz autoostu un jautāju, vai tur gadījumā nav kāds puika. Nē, neesot, Autobusa šoferi arī neko par tādu ceļotāju nezina. Zvanu vīram – dodies meklēt, dēls pazudis!

“Man taču nav mašīnas, man arī nav naudas autobusa biļetei, es neko nevaru iesākt,” kā jūs domājat, ko māte atbild tēvam brīdī, kad ir pazudis pastarītis un saņem šādu atbildi? Turklāt šīs sarunas laikā vēl kabinetā ienāk priekšniece un saka – fiksi, fiksi, tev vēl ir piecas minūtes, lai sagatavotu šīs dienas darbu un dotos uz studiju! Un vēl fonā zvana otrs ienākošais zvans no otras darbavietas, kur arī gaida tavu darba rezultātu.

Nezinu, kas tā bija par apskaidrību, bet manī iestājās pilnīgs miers. Pilnīgi loģiski un nosvērtā balsī paskaidroju vīram, ka viņam ir vismaz desmit deju kolektīva biedru, kuriem ir mašīna, un es būtu ļoti izbrīnīta, ja brīdī, kad tu saki – man pazudis dēls, viņi atbild – nevaru palīdzēt. Protams, bija vismaz trīs vīri, kas bija gatavi pamest visu un ar savu mašīnu doties meklēt mūsu dēlu.

Savā sirdī es skaidri zināju – ar manu dēlu viss ir kārtībā, lai gan ārējie apstākļi skaidri liecināja, ka pilnīgi nekas nav kārtībā.

Kamēr studijā ierunāju tās dienas sižetu, telefonā bija pienācis SMS – dēls atradies. Esot autobusā aizmidzis un aizbraucis līdz galam. Tur ieraudzījis ceļa zīmi ar norādi uz Rīgu, izdomājis, ka mājas ir Rīgas virzienā, un sācis kājām iet uz mājām. Apmēram 15 kilometrus no galapunkta vīrs kopā ar savu deju kolektīva biedru bija pamanījuši melnā tumsā pa piesnigušo ceļa malu soļojot tās dienas varoni.

Ko par šo visu teica mana dzīvesbiedre multiplā skleroze? Arī viņa skaļā balsī sāka kliegt – apžēlojies par mani! Parūpējies par mani! Atpūties! Še tev nespēja sajust savas kājas!

Sajūta sirreāla – redzu, ka stāvu kājās, bet nejūtu kājas. Redzu, ka lieku soli, bet nejūtu, kad kāja pieskaras zemei. It kā staigātu pa mākoņiem.

Un ko tādā brīdī dara super pret sevi nežēlīga persona? Protams, paindē savu ķermeni ar solumedrolu. Tā kā par darbu svētku dienās bija iekrājušās dažas brīvdienas, tās izmantoju, lai pagulētu pie sistēmas. Un trešajā dienā augšām cēlos, lai turpinātu sevi iznīcināt.

Gaita bija visnotaļ nestabila, bet man nebija laika domāt par to, cik graciozi vai eleganti soļoju (skrienu). 16 stundas darbā, kārtējā izkliegšanās uz vīru, kurš pat nemēģina kaut ko sākt pelnīt, kārtējie paskaidrojumi bērniem, ka nevaru nopirkt jaunas kurpītes vai saldumus, bezspēcības asaras…

Līdz kādā jaukā dienā pazuda mans vīrs. Atgriežoties no ciemošanās pie savas mammas kopā ar dēlu, viņš bija iesēdinājis dēlu autobusā uz mūsu mazpilsētu, pats nolicis somu bagāžas glabātavā un pateicis, ka viņam vēl esot šādas, tādas darīšanas. Telefons atslēgts.

Zvana vīramāte un jautā – kur tad viņas dēls palicis? Ciemošanās reizē kaut kādas dīvainas lietas runājis, baidoties, vai tik nav padarījis sev galu. Bērni pārbijušies. Meita vēl iepriekšējā dienā bija uz viņu sakliegusi, lai vispār nerādās mājās, ja nespēj pelnīt, jo viņai vajagot kurpītes. Meita vaino sevi, ka novedusi tēti līdz pašnāvībai. Dēls jūtas vainīgs, ka ļāvis tētim tā doties savās gaitās. Mierinu bērnus, mierinu vīramāti. Bērni vaino mani, ka es pret tēti slikti izturos.

Tikai pēc 24 stundām bērni saņēma no tēva īsziņu, ka viņš nolēmis pamest mani, jo es slikti izturos pret viņu, lai tagad visu prasot no mammas, jo viņš vairs ģimenē neatgriezīsies. Un pie visa vainīga esot es. To lai nu bērni uz mūžu mūžiem atceroties.

Ja līdz šai dienai es biju cerējusi, ka pienāks brīdis, kad rūpes par ģimenes ienākumiem būs divu cilvēku atbildība, bija skaidrs, ka tagad šī cerība ir izplēnējusi vējā. Turklāt biju arī sagrāvusi savu baznīcā doto solījumu būt kopā priekos un bēdās, slimībā un veselībā, bagātībā un nabadzībā. Es biju tāds dēmons, ka vīrs, lai nebūtu jādzīvo kopā ar mani, trīs mēnešus dzīvoja Londonā zem tilta bezpajumtnieka dzīvi.

Meita kategoriski atteicās špricēt man Avonex, puika bija gatavs šprici, aizmiegtām acīm, iemest man kājas muskulī, lai es pēc tam ievadītu šķīdumu muskulī. Un arī ne katru sestdienu. Viņam emocionāli bija grūti darīt pāri mammai. Par laimi kaimiņos dzīvoja feldšere, kura tajās sestdienās, kad dēlam nebija drosmes durt man kājā, bija gatava man iešpricēt.

Taču lūgt kādam palīdzību – tās bija manas vislielākās mokas (reizēm ir arī šobrīd). Es taču visu varu pati. Es taču esmu stipra. Es pati pie visa vainīga, pašai arī viss jāizstrebj.

Divas nedēļas paraudāju pa nakti spilvenā, nokrāsoju matus un uztaisīju manikīru (jebkurš frizieris pateiks, ka visvairāk krīzes brīžos sievietes nodara pāri saviem matiem, ieķellējot kādu gana matus bojājošu krāsu), un metos dzīvē iekšā no jauna.

Taču Visums, acīmredzot, bija nolēmis mani apturēt no šīs pašiznīcināšanās. Jau pēc pāris nedēļām mājās viss sāka brukt un jukt. Vispirms salūza ūdens sūknis. Zinu, ka pagalmā akā ir kaut kāds ūdens sūknis, bet ne es tur varu nokāpt, ne ko saprast no tā aparāta. Ziema tuvojas. Apkure uz gāzi. Tātad bez ūdens mājās nav apkures.

Paziņas izsauc pilsētā labāko ūdens meistaru, kurš saka – 700 lati par jaunu ūdens sūkni plus vēl 200 lati par uzlikšanu. Vai tiešām izdzīvošanas režīmā dzīvojošai ģimenei, kurā netiek praktizēti ne saldumi, ne kultūras pasākumi, ir 900 latu drošības spilvens šādiem gadījumiem? Nu ko, aiziet ātrie kredīti, jo bez ūdens bērni nosals. (Pēc tam gan tie paši paziņas smējās, kā apčakarējuši stulbo sievieti, jo patiesībā ūdens sūknis maksājot vien 300 latu. Tā teikt – ar savu stulbumu un nezināšanu par ūdens sūkņiem biju ļāvusi ļaudīm gardi izsmieties un saražot sev C vitamīnu. Vismaz kādam ko labu izdarīju!).

Tad pienāca kārta salūzt gāzes katlam. Esot jāmaina – 800 lati. Ā, ātros kredītus izsniedz diezgan daudz firmas. Aiziet!

Tad, kad sāka tecēt jumts un tā salabošanai prasīja 300 latus, es jau autopilotā ņēmu kredītu, lai tikai bērniem būtu jumts virs galvas.

Par tādiem sīkumiem kā salūzuši vārtiņi, uzblīdušas ārdurvis, kuras nav iespējams cieši aizvērt, es vispār nedomāju. Sods par nenopļautu zāli pie ielas? Vai vēl kādam vajag kādu naudu no manis?

Astoņus mēnešus strādāju ar vēl lielāku jaudu nekā iepriekš. Līdz atkal mana dzīvesbiedre multiplā skleroze teica – nē, nē, tā neies krastā. Man vajag mieru, man vajag miegu, man vajag harmoniju! Lai tu to saprastu, še tev galvassāpes, kāju sāpes un vēl tik liels nogurums, ka nevari kafijas krūzi pacelt.

Un tad es sev visā krāšņumā parādīju, cik spēju būt nežēlīga pret sevi. Piecas dienas no septiņiem rītā līdz pusnaktij strādāju, tad atnāca kaimiņiene un uzlika sistēmu, pāris stundas pagulēju, lai jau atkal mestos iekšā darbos. Piektajā dienā atceros, ka izgāju no darba, lai dotos mājās. Nākamā epizode, ko atceros, ir pēc divām dienām. Kur es biju šīs divas dienas? Ko darīju? To nezina neviens.

Manis meklēšanā bija sacelta kājās visa mana dzimta, mammu un divas māsas un divus brāļus ieskaitot. Kad mana mamma mani atrada, viņa saprata, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņa vēlāk stāstīja, ka es esot runājusi galīgi nesakarīgi. Mamma, pakonsultējoties ar savu draudzeni psihiatri, pieņēma lēmumu mani nogādāt psihenē.

Droši vien tiem, kuriem nav bijusi tā laime paviesoties psihenē, aiz šausmām noelšas, bet tie, kuriem ir pieredze ar iespēju apstāties, apklust, satikties ar sevi un ļauties, lai par tevi parūpējas, saprot, ka tieši tās četras nedēļas, ko tur pavadīju, bija milzīgs pagrieziena punkts gan manā dzīvē, gan kopdzīvē ar multiplo sklerozi.

Par atklāsmēm, lēmumiem un radikālo pavērsienu savā dzīvē un dzīves uztverē – nākamajā nodaļā.

Kā atklāju, ka esmu stiprāka par dzelžiem?

(Brīdinu, būs nepatīkami skati! Nav paredzēts cilvēkiem ar vājiem nerviem)

Pēc Vācijas vizītes mūsu kopdzīve ar MS turpinājās visnotaļ mierīgi – es viņai reizi nedēļā izsniedzu miega zāles, viņa man pretī temperatūru, pieradu pie jauniem ēšanas paradumiem, kas nemaz nebija tik sarežģīti. Tā teikt – izturējāmies viena pret otru ar cieņu.

Bet tad mūsu kopdzīvē parādījās jauns izaicinājums.

Pāris nedēļas pirms 2008. gadā aizgāja pa burbuli “Parex” banka, kam sekoja tās nacionalizācija, budžeta konsolidācija un visas citas finanšu krīzes jeb nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas sekas, es smagi cietu autoavārijā. Ieguvu ļoti smagu, bet toties mācību uz mūžu – nekad nebrauc mašīnā nepiesprādzējusies. Tiem, kas sēdēja aizmugurē un bija piesprādzējušies, bija pāris nelielu zilumu, bet man – priekšējā blakussēdētāja sēdeklī – ļoti smaga galvas trauma ar kontūziju un iespēju pavadīt komā divas dienas. Tā teikt – vēl nebiju paguvusi piesprādzēties, tak tik tikko no mājām izbraucām, te jau policistu nebūs, tūlīt arī piesprādzēšos.

Bet nekā. Avārijas brīdi es neatceros. Zinu tikai pēc citu stāstītā, ka arī šajā gadījumā man tiešām ļoti paveicās. Mana kaimiņiene bija ātrās palīdzības feldšere, un tieši viņa bija saņēmusi izsaukumu uz avāriju. Viņa lieliski zināja manu diagnozi, tādēļ esot uzreiz ziņojusi dispečeram, ka vedīs cietušo uz Stradiņiem, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečers skaidrojis – nē, nē, ar šādām traumām jāved uz reģionālo slimnīcu Jelgavā. Nekādi uzstājīgi iebildumi – zinu šo pacienti, viņai MS, viņai vajag Stradiņus, Jelgava netiks galā, nedarbojās. Protokols ir protokols.

Mūžam būšu viņai neizsakāmi pateicīga, ka, riskējot ar savu darbu un algu, viņa pieņēma lēmumu vest mani uz Stradiņiem. Par šo pašdarbību viņa pat saņēma kaut kādu tur sodu un iespēju samazināt savus tēriņus, jo sods tai skaitā paredzēja algas dienā savu bankas kontu apgrūtināt ar 20% mazāku ienākumu summu. Bet nu tie pārsimts lati, ko es viņai kompensēju par algas samazinājumu, nekad nespēs būt līdzvērtīgi tam, ko viņa ir devusi man – iespēju turpināt dzīvot. (Brīžos, kad šķiet – ko es te vēl vispār uz šīs zemes daru, kāds ir mans dzīves mērķis, vienmēr atceros – taču bija situācija, kur Visaugstākais varēja mani aizsaukt pie sevis. Ja jau tā nebija, tad, acīmredzot, man vēl ir kādi uzdevumi šajā dzīvē. Ja tos šobrīd neredzu, vienkārši esi pacietīga – gan jau uzzināsi.)

Es slimnīcā pamodos pēc divām dienām no telefona zvana, kur mana priekšniece jautāja – vai es pagūšu šonedēļ uztaisīt savu sižetu. Mans teicamnieces un apzinīguma sindroms uzliesmoja ar pilnu jaudu un apsolīju – jā, es tagad esmu slimnīcā, bet es kaut ko izdomāšu un viss būs. Iespējams, priekšniece saprata, ka īsti neesmu šajā realitātē un īsti nesaprotu, par ko runāju, jo uzreiz piedāvāja – labi, šonedēļ palūgšu, lai tava kolēģe uztaisa, un tad pēc tam tev būs divas nedēļas pēc kārtas. Priekšniece gan vēlāk apgalvoja, ka mūsu saruna ir bijusi daudz garāka, bet nu mans prāts laikam joprojām klejoja kaut kur ārpus manis.

Un tad es sajutu pārdabisku nepieciešamību doties uz tualeti, bet sapratu, ka esmu pieslēgta pie sistēmas. Pie manis pienāca palātas biedrene, kura priecīgi  iesaucās un aicināja citas palātas biedrenes – meitenes, viņa ir pamodusies! Pasauciet māsiņu! Protams, man nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc viņas visas tik emocionāli reaģē uz manu pamošanos un par tādu sīkumu gatavas visas vai aiz prieka lēkt gaisā un skriet saukt māsiņu.

Arī māsiņa bija klāt žigli, žigli ar pavēli: tu nedrīksti celties, tev jāguļ! Gribi čurāt, atnesīšu pīli. Tu cieti avārijā, tev ir galvas trauma un jāguļ!

Nezinu, kā citiem, bet šī pīles procedūra, šķiet, bija vissarežģītākais. Sajūta, ka urīnpūslis tūlīt pārsprāgs, tik ļoti gribas čurāt, bet nekādi nevaru. Nesanāk un nesanāk. Un tā kādas minūtes 20. “Es nevaru te visu dienu stāvēt. Dari, kas darāms!” nu jau dusmīgi šņāca māsiņa. Tikai piedraudēšana, ka tad man liks katetru (joprojām nezinu, kā tas ir un ko tas nozīmē, bet bija skaidrs, ka nekas patīkams tas nevarētu būt), beidzot ļāva smadzenēm atbrīvot urīnpūšļa muskuļus.

Nu, tagad pasaukšot ārstu. Vēlāk uzzināju - vispār pēc papīriem skaitījās, ka mans ārstējošais ārsts ir kāds profesors, bet es viņu vispār nesatiku. Pie manis nāca visnotaļ simpātisks pakistāņu rezidents, kurš runāja tieši tādā latviešu valodā, kāda ir Stradiņa universitātes medicīnas studijas beigušam pakistānim. Nu, kaut kas līdzīgs mūsu pašreizējam veselības ministram. Bet tik daudz es sapratu - vismaz trīs dienas nedrīkstēšot celties, grāmatu lasīt arī nē, tikai gulēt un ēst.

Kaut kādā mirklī es noskaidroju, ka ir ceturtdiena, un sapratu, ka sestdien taču man jāsaņem “Avonex” pote. Mans rezidents solījās noskaidrot, vai man vispār tagad tādu drīkst un vai tāda slimnīcā ir pieejama. Mēģināju skaidrot, ka noteikti nav, jo tā tomēr tāda specifiska un vispār ļoti mazam skaitam ļaužu paredzēta, bet viņš tik turpināja solīt visu noskaidrot, iespējams, valodas barjeras dēļ ne pārāk labi saprata manu teikto.

Visa piektdiena pagāja ar tekstu – mēs sazināsimies ar Multiplās sklerozes centru un noskaidrosim, vai jums vispār tādu vajag. Un tad kaut kāds tur konsīlijs lemšot, vai šādā stāvoklī man to vispār drīkst.

Kad jau piektdiena nāca uz vakarpusi, taujāju māsiņai – kur tad mans dakteris un kā tur ar manu poti, bet māsiņa tik raustīja plecus. Viņa par to neko nezinot, neviens neko neesot teicis, ko es te ņemoties, ārstiem jau darba laiks beidzies, būs tikai pirmdien, un konsīliji vispār mēdz būt reizi trīs mēnešos. Un nekādas zāles bez ārstu ziņas viņa man i netaisoties spricēt. Un vairākkārt piesauca jauko Esinukarāma dievību.

To, cik mana galvas trauma ir nopietna, es uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem. Un arī tikai tāpēc, ka reiz dakterei pajautāju – kādēļ katrā magnētiskas rezonanses aprakstā joprojām tiek pieminēta tā kontūzija. Tā teikt – ko tā tur manā galvā joprojām dara? Daktere, protams, bija naska man izsniegt vēl vienu Vudu lelli – tie esot atmiruši smadzeņu audi un tie jebkurā brīdī varot radīt epilepsijas lēkmi.

Nu, tagad manā galvā bija ne tikai kristāli, bet arī miroņi, turklāt turpmākajā dzīvē, kad uz manu kārtējo trako ideju kāds pajautāja – vai tev ar galvu viss kārtībā, pilnīgi pārliecinoši varēju atbildēt ar nē, ne mirkli nemelojot. Reiz man arī jautāja – tu galvā sista? Jā, varu parādīt bildes.

Tikmēr no vīra biju noskaidrojusi, ka mašīna ir sadauzīta pavisam un totāli, atzīta par neremontējamu un jau nogādāta kapsētā. Un tādu pašu likteni divas dienas esot pravietojuši arī man dažādi mediķi. Bet izrādījās, ka es tomēr esmu stiprāka par kaut kādu tur bleķu kasti. Es pamodos. Lai vieglas smiltis mašīnai!

Vīrs divas dienas bija pavadījis ar telefonu rokās, baidoties saņemt visļaunākās ziņas no slimnīcas. Pašam esot kāds mazs kauliņš plecā ieplīsis, tādēļ roka ģipsī. Bērni ļoti gribot mani redzēt, bet dakteri esot teikuši, ka pagaidām nedrīkst, tāpēc viņš sestdienā ieradīsies pie manis ar “Avonex” poti, lai tad nu mediķi izlemj – drīkst vai nedrīkst – un paši arī iespricē.

Lēmumu par “Avonex” beigu beigās man nācās pieņemt pašai, jo sestdienā vispār neviens no mediķu personāla ar mani par šo tematu i netaisījās diskutēt. Kartiņā nekā tāda nav, aizmirsti! Drīkst, nedrīkst – to pateiks konsīlijs. Kad konsīlijs – to pārraugot dievība vārdā Varbūtkautkad.

Sestdienas pievakarē izlēmu riskēt un palūdzu, lai vīrs pats iespricē, un palātas biedrenes, lai nenodod šo pašdarbību nevienam. Vai man bija bail, ka ar šo gājienu aizsūtīšu sevi uz aizsauli? Jā. Ļoti. Vai man pēc potes bija grūti? Jā, neaprakstāmi. Vai es to pārdzīvoju? Jā. Joprojām spriņģoju pa zaļumballēm.

Pēc kāda mēneša visi mediķi sita plaukstiņas un teica – tas gan bijis gudrs lēmums, jo tajā brīdī esot bijis dikti svarīgi, ka organisms to saņem, lai imūnsistēma nesatrakotos. Ai, cik es biju labs konsīlijs!

Tālākie notikumi atklāj manu neiedomājamo cietsirdību un vājprātīgo nežēlību pašai pret sevi. Mans rezidents pie izrakstīšanās paskaidroja, ka nedēļu jāpaguļ vēl mājās un tad drīkstot doties staigāt. Godīgi nedēļu novārtījos pa gultu un tad devos uz darbu. Zem acīm vēl bija zilumi kā vīra piekautai alkoholiķei, kurus slēpu zem saules brillēm. Metos darbos ar pilnu sparu.

Jā, vēl mans rezidents bija ieteicis pēc mēneša aizdoties pie ģimenes ārsta. “Tu strādā?” izbrīnīta jautāja ģimenes ārste. “Protams, man taču atļāva. Tikai nedēļu bija jāguļ.” Šausmu izbrīnu manas dakteres acīs ir grūti aprakstīt. “Tev atļāva aiziet uz parku, uz veikalu, ne jau uz darbu! Tā tu vari iedzīvoties neārstējamās galvas sāpēs!”

Es biju neizpratnē – vīrs ar ieģipsēto roku sēž mājās, nestrādā un neko nepelna. Nu, kādam taču ir jāpelna! Man taču tikai zilumi zem acīm. Kājas, rokas kustas. Marš uz darbu!

Tālāk sekoja slavenā budžeta konsolidācija, kura pirmām kārtām skāra manu vīru pēc principa – trīs mēnešus bez tevis iztikām, tad tu arī esi pirmais konsolidējamais jeb atlaižamais. Savukārt man šī konsolidācija nāca par labu – tā kā priekšniece bija piefiksējusi manas jaudīgās darba spējas, es tiku paaugstināta amatā un ieguvu papildu vēl divu konsolidācijas ietekmē no darba atlaistu kolēģu darba pienākumus. Jā, mana alga bija lielāka, nekā pārējiem, bet tas vienalga bija mazāk, nekā maksāt algas trim darbiniekiem. Tas bija īsts win-win.

Taču manā dzīvē viss bruka un juka. Mašīnas nav. Uz Rīgu katru dienu jābrauc ar autobusu. Mājas kredīts jāmaksā. Ņēmu vēl paralēli haltūras un strādāju ik dienu no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Reizēm arī brīvdienās. Ķēru, grābu ikvienu papilddarbu, bērnus gandrīz neredzēju. Tikai noturēties! Tikai nopelnīt iztikai! Sakod zobus un uz priekšu!

Vai mana dzīvesbiedre MS par to priecājās? Vai arī mēģināja nākt man palīgā ar jauniem saasinājumiem? Par to nākamajā reizē.

Bet šīs nodaļas svarīgākā atziņa – nekad tik ļoti nedariet sev pāri kā es. Mīliet, saudzējiet sevi! Nekas uz šīs zemes nav tā vērts, lai mēs paši sevi iznīcinātu ar savu apzinīgumu, teicamnieka un glābēja sindromu. Sev un visiem pārējiem izdarīsi lielu pakalpojumu, ļaujot sev atpūsties un necenšoties izstrēbt visu, ko dzīves turbulence saputo.

Gatavošnās Vudū lāstam

Pirmais kopdzīves gads ar multiplo sklerozi pagāja, faktiski gatavojoties, kad piepildīsies diagnozes uzliktais lāsts – nespēja staigāt. Nākotnes perspektīva pavadīt dzīvi ratiņkrēslā, kas iesāksies jau vēlākais pēc desmit gadiem, bija pietiekami nomācoša. Depresija, skumjas, bailes, dusmas – tie bija ikdienas pavadoņi.

Protams, mani tirdīja jautājums – kāpēc man šī slimība? Ko sliktu esmu izdarījusi, ka man tiek sūtīts šāds sods? Ko Visums, Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam, man ar to vēlas pateikt?

Taču pārāk daudz laika risināt šo rēbusu, man nebija, jo, pirmkārt, bija atbildība par diviem maziem bērniem. Kā viņi dzīvos, kad mamma būs nespējīga? Kā tiks galā ar visām sadzīves lietām, ja mamma nevarēs ne pusdienas pagatavot, ne drēbes izmazgāt?

Tādēļ savus bērnus audzināju kā ļoti patstāvīgus, kuri spēj paši par sevi parūpēties ikdienas lietās. Puika vēl negāja skolā, kad prata gan cīsiņus uzcept un griķus (viņa mīļākais ēdiens) izvārīt, par tādiem sīkumiem kā trauku mazgāšana nemaz nerunājot, jo kopš šī  brīža mājās tika iedibināta kārtība, ka katrs savu šķīvīti, dakšiņu un krūzīti pēc katras ēdienreizes nomazgā pats. Protams, katlu, pannu un bļodu nomazgāšana joprojām palika uz ēdiena gatavotāja pleciem, bet vismaz savus traukus katrs prata nomazgāt, noslaucīt un nolikt vietā (protams, kad viņi sasniedza pubertāti, šī sistēma viņiem tik ļoti krita uz nerviem, ka netīros šķīvjus glabāja savā istabā zem gultas un sāka vilkt ārā tikai tad, kad virtuvē vairs nebija šķīvju, un tad tos dabūja atmazgāt ne tikai no piekaltušiem taukiem, bet arī pelējuma un visa pārējā. Visi, kam nebija slinkums, toreiz mani kaunināja par netīrību bērnu istabās, biedējot, ka viņi visu dzīvi būs netīreļi un bomži, bet tagad manas 28 gadus vecās meitas dzīvoklī tīrība ir kā operāciju zālē. Hormoni nomierinājās un dabiskā vēlme dzīvot tīrās, sakoptās un patīkamās telpās ņēma virsroku).

Veļas mazgāšana arī pārtapa par bērnu pienākumu. Ak, šie skaistie batikotie baltie krekliņi, kad veļas mašīnā kopā ar baltajām drēbēm bija ieklīdusi arī kāda melna zeķe! Un izrādījās, ka sarežģītākais veļas mazgāšanas posms ir izžaušana. “Mammu, tās drēbes smird!” Nu, ko mīļie, varbūt nevajadzēja pēc izmazgāšanas vēl diennakti tās drēbes iespundēt slēgtā, mitrā telpā?! Aiziet! Veļas mašīna joprojām vietā un gatava vēlreiz mazgāt! “A man nav ko vilkt mugurā!” Nu, ko nākamreiz padomā laikus, lai ir ko vilkt mugurā.

Tā kā joprojām strādāju augstas slodzes darbu pilnu darba dienu un vēl drusku, bija skaidrs, ka nevaru būt mamma, aukle, aprūpētāja, pavāre, apkopēja mājās uz pilnu slodzi, un vēl pilnu slodzi darbā. MS bija skaidrs signāls – piebremzē, atpūties, velti laiku sev! Tu neesi vienīgā, kas spēj iztīrīt kaķa kasti, iznest atkritumu kasti un noslaucīt putekļus. Mācies deleģēt pienākumus! Mācies iesaistīt citus! Mācies lūgt palīdzību! (Man joprojām tas ne vienmēr izdodas.)

Joprojām turpināju interesēties par iespējām ārstēt MS, un kāda paziņa parādīja informāciju globālajā tīmeklī par kādu profesoru Vācijā, kura MS pacienti pēc viņa terapijas izmantošanas pat cēlās kājās no ratiņkrēsla. Vizīte un terapija pie šī profesora nebija lēta. Faktiski iekrājumi, kas bija plānoti ģimenes vasaras braucienam uz Turciju, tika izmantoti šai vizītei. (Diemžēl es vairs nevaru atrast viņa mājas lapu internetā, jo toreiz visu, kas man bija no viņa jāuzzina, uzzināju, un vairāk turp neesmu atgriezusies).

2000 eiro vērtā vizīte un terapija sākās ar divu stundu (!!!!) diagnosticējošu konsultāciju, uz kuru biju ieradusies ar visiem saviem magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. Pirmā stunda tika veltīta manu vecāku, viņu vecāku, viņu vecāku, visu brālēnu, māsīcu utt. līdz astotajam augumam veselības stāvokļa, nāves iemeslu, nodarbošanās utt. izpētei. Tika ievāktas ziņas gan par manas vecmāmiņas sirds reimatismu, gan vectēva plaušu vēzi, utt. Kad vācu profesors uzzināja, ka nav īsti ziņu par mana tēva radītājiem, jo viņa mamma – poļu laukstrādniece - no tuberkulozes mira, kad viņam bija seši gadi, bet to, kas ir viņa tēvs, viņš tā arī nekad neuzzināja, bet ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds poļu karavīrs, profesors izplūda garā stāstā par to, ka poļu nācijai vispār gēni nav pārāk kvalitatīvi, ne velti Hitlers bija izlēmis šo tautu iznīcināt.

Plaušu un sirds slimības no mātes senču puses liecinot par mīlestības deficītu, bet nu poļu gēni – kā labi saprotiet, nav tas labākais ģenētiskais materiāls. Aleluja! Ko man ar visu šo pūrā doto bagāžu iesākt?

Tad sekoja manu magnētiskās rezonanses attēlu pētīšana.

“Jums ar redzi nav problēmu?”

“Nē, nav,” atbildēju.

“Dīvaini! Te viens liels perēklis tieši uz redzes nerva. Nu droši vien ar laiku tas sevi manifestēs. Un ar iešanu nav problēmu?“

“Nu, reizēm kājas ir tādas nespēcīgas, bet turpinu tām likt spert soļus,” taisnojos.

“Nu, ja nedzersiet manis izrakstītās zāles un nepildīsiet manus norādījumus, tad kājas neklausīs jau pēc pāris gadiem,” skanēja viņa verdikts, bakstot ekrānā pa manu smadzeņu attēlu.

Pusstundu pētījis to, ko bija fiksējusi magnētiskā rezonanse, viņš nonāca pie slēdziena – jā, nav šaubu, Latvijas ārsti jums uzlikuši pareizu diagnozi.

Nu, vispār jau es nedevos uz Vāciju, lai apšaubītu Latvijas ārstu kompetenci, bet gan pēc ieteikumiem, kā nenonākt ratiņkrēslā, kas man joprojām bija lielākais bieds.

Vērtīgākais no šīs vizītes bija tas, ka viņš iepazīstināja ar diētu, kuru šodien jau lielāka daļa uztura speciālistu rekomendē kā MS diētu. Tolaik par to vēl runāja diezgan maz.

Un šī diēta ir ārkārtīgi vienkārša – Vidusjūras diēta ar izslēgtiem trekniem piena produktiem(sviestu, saldo krējumu, treknu pienu) un pēc iespējas mazāk ogļhidrātiem (ar Dievu bulciņas un kūciņas, lai dzīvo vīnogas un āboli, graudu maize un pilngraudu putras!), pilnīga atteikšanās no cūkgaļas (ar Dievu karbonādes, lai dzīvo steiki!), labāk tītaru, mazāk vistu, īpaši to ādas, zivis, vēlams treknas (lasis, siļķe) ne retāk kā trīs reizes nedēļā, bet labāk katru dienu, glāze vīna ir ok, bet par alu gan labāk aizmirstiet (domāju ka vāciešiem šī ziņa arī skan kā nāves spriedums). Un ūdens, ūdens, ūdens! Jā, tie divi litri ir obligāti, drīkst arī vairāk. Bet tie divi litri – tas ir jūsu dzīvības pamats. Un, protams, olīveļļa. Divas ēdamkarotes dienā, ne mazāk. Visu cept tikai extra virgin olīveļļā. Salātos krējumu aizstāt ar kvalitatīvu olīveļļu vai vīnogu kauliņu eļļu, labāk olīveļļas majonēzi, ja nu bez tās nespēj dzīvot.

Un vēl klāt papildus uztura bagātinātāji omega-3, silīcijs un hroms. Taču tie vislabāk jāpērk pie viņa, kur tie ir īpaši pielāgoti, izstrādāti, pārbaudīti utt, un īpašais komplekts gadam ar mega hiper super atlaidi maksā tikai trīs tūkstošu eiro. Khm…..

Nu, labi, visu to pašu, bet ne tik īpaši pielāgotu, izstrādātu un pārbaudītu var nopirkt Latvijas aptiekās. Gan jau saies! Tāds bija mans verdikts uz aicinājumu samaksāt vēl trīs trūkstošus.

Un viss šis racions nepieciešams, lai dotu organismam izejvielas bojāto mielīna apvalku atjaunošanai. Tā teikt – māju var būvēt arī no nekvalitatīviem materiāliem, pa lēto, bet restaurācijas darbi ir krietni dārgāki nekā celtniecība.

“Nu un es jums rezultātu solu tikai tad, ja dzersiet tieši manis piedāvātos uztura bagātinātājusun ievērosiet manas ēšanas rekomendācijas,” atkāpšanās ceļu gadījumam, ja tomēr viņa terapija nestrādās, sev nodrošināja vācu profesors.

Vēl šīs terapijas neatņemama sastāvdaļa bija psihoterapija. Starp citu – ne tikai Vācijā, bet lielākajā daļā attīstīto valstu, pirmais speciālists, ko MS un citu smagu slimību pacientiem piesaista uzreiz pēc neirologa (onkologa) ir tieši psihoterapeits. Vispirmām kārtām – lai emocionāli palīdzētu pieņemt jauno dzīvi. Domāju, ka mums Latvijā arī vajadzētu pacīnīties par šāda speciālista nodrošināšanu neārstējamo un sarežģīto slimību pacientiem, jo n-tie pētījumi ir apliecinājuši, ka medikamenti daudz labāk iedarbojas tad, ja pacients uzticas savas ārstam un tic, ka medikaments tiešām palīdzēs, nepretojas slimībai, bet pieņem to un mācās ar to sadzīvot un palīdzēt organismam tikt galā ar izaicinājumiem gan emocionāli, gan fiziski.

Tolaik mana angļu valoda bija gandrīz nekāda. Protams, pajautāt, “Where is a lady room?” un pateikt “My name is Kristine”, es pratu, bet nu stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, pārdomām, pārliecībām, bailēm es īsti nepratu. Psihoterapeite, kā jau īstena vāciete, arī nebija sevi apgrūtinājusi ar fluent english apguvi (kā zināms, vācieši, franči un spāņi kā lielu nāciju pārstāvji ne īpaši izjūt nepieciešamību apgūt angļu valodu, jo ir pietiekami daudz ļaužu, ar kuriem komunicēt dzimtajā valodā).

Un tad nu mēs abas ar savām neesošajām angļu valodām mēģinājām komunicēt. Bet tieši šīs konsultācijas bija lielākais pagrieziens manā kopdzīvē ar MS un vēl joprojām darbojas kā izcils “spieķis”. Proti, es sapratu un sev pieņēmu vienu ļoti svarīgu atziņu: “Kamēr es staigāju, kustos, spēju pati paēst utt., es priecājos par katru dienu, kad to spēju. Un, kad nestaigāšu, nekustēšos, tad arī varēšu par to bēdāties. Pagaidām nav, par ko. Katru dienu izjust prieku un pateicību par spēju staigāt, kustēties, tas ir tik fantastiski. Nevis no rīta piecelties un pārbaudīt – vai tad kājas vēl kustas, bet, vēl gultā esot, izjust prieku – jā, šodien es staigāju. Un tā ir fantastiska diena.

Lai visiem fantastiska diena!

(Turpinājums sekos).

Neapzinātās laulības

Kad divas mīlošas sirdis baznīcā pie altāra Dieva un cilvēku priekšā sola viens otram būt kopā priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā līdz nāve mūs šķirs, būtu grūti iedomāties, ka cilvēki pat nepamana vai neapzinās šīs laulības. Un pat šādas laulības cilvēki ir pamanījušies šķirt arī bez “kaulainās” iesaistīšanas.

Tomēr manas laulības, par kurām gan mediķi, gan zinātnieki vienā balsī teica – nu tas tiešām ir uz mūžu, turklāt šķirt tās spēs tikai tava nāve, jo tā otra ir nemirstīga, notika pilnīgi neapzināti. Nē, es nebiju nedz piedzērusies, nedz salietojusies indīgas sēnes vai kādas citus apziņu traucējošas vielas.

Viņa par to, ka turpmāk būs ar mani kopā ik dienu, ik stundu, ik sekundi un ik mirkli, darīja zināmu pēkšņi.

Manas ģimenes dzīve bija nostabilizējusies. Tikko bijām nopirkuši māju, lai būtu ērti gan abiem mūsu bērniem, gan abiem kaķiem, gan pašiem vairāk telpas. Abiem ar vīru bija stabils darbs, kas nodrošināja iztiku bez raizēm par rēķinu samaksu, hipotekārā kredīta maksājumiem, iespējām ceļot visiem četratā un dzīvot saskanīgi, kā arī palīdzēt mammām, kurām ar pensijas aprēķinu nebija sevišķi veicies.

Bijām sākuši sarunas par to, ka gribētu vēl vienu bērniņu – jaunākajam dēliņam jau bija četri gadi, meitiņai – jau astoņi. Abi ar vīru vēlējāmies piepildīt savu sapni par trīs bērniem.

Kādu dienu konstatēju, ka notirpusi kreisā roka. Tā kā daudz strādāju pie datora un ikdienā ar mašīnu mēroju 50 kilometrus garo ceļu uz galvaspilsētu un atpakaļ, nodomāju – ak, laikam ne pārāk ergonomiskā poza pie datora vai stūres būs vainīga. Un devos uz masāžu.

Pēc masāžas sāka tirpt arī otra roka. Pat ieteikums pāris dienas pagaidīt, gan jau pāries, nepalīdzēja. Kolēģi ieteica doties pie osteopāta. Droši vien slavenā skolioze būšot pie vainas.

Devos tiešām pie izcila osteopāta jeb, pareizāk sakot, kostoprava (no krievu valodas, krieviem izsenis zināma metode, kā ar rokām sakārtot otra cilvēka skeletu vietā), kurš tolaik reizi mēnesī ieradās Rīgā no Sanktpēterburgas un jau bija pārliecinoši nedemonstrējis savas spējas salikt šķībus kaulus atpakaļ vietā.

(Pati biju par to pārliecinājusies, kad izcilais skeleta sakārtošanas meistars bija salicis pareizu mana dēla galvaskausu, kas bija diezgan sašķiebies nepavisam ne vieglās dzemdībās un kas viņam radīja arī citus veselības traucējumus. Pārāk lielā kaulu atvēruma dēļ organisms bija izaudzējis milzīgus adenoīdus (aizdeguna mandeles), lai pasargātu organismu no pārāk auksta gaisa ieplūšanas plaušās. Diemžēl tie bija uzgūlušies virsū arī viņa ausīm, tādēļ viņš visu dzirdēja kā ar vates tamponiem ausīs, turklāt skaņas h,f nedzirdēja vispār, kas radīja arī runas attīstības traucējumus, intelektuālās attīstības aizturi utt. Gada laikā šis osteopāts ar mīlestības pilnām, mērķtiecīgām, maigām, bet noteiktiem roku pieskārieniem bija salicis viņa galvaskausu atbilstoši tam, kā to daba paredzējusi. To varēja redzēt pat vizuāli – iepriekš uzacis, kas viena bija augstāk, bet otra zemāk, tagad ir vienā līmenī. Un līdz ar to arī dzirdes problēmas izzuda, attīstījās runas prasmes, kognitīvās spējas utt.)

Nu un pēc šī meistara apmeklējuma man kļuva vēl daudz, daudz sliktāk. Notirpa arī kājas, ķermenis, seja. Bija sajūta, ka asinis vispār neriņķo pa manu ķermeni. Un, protams, sākās panikas lēkme ar visu elpas trūkumu, sajūtu, ka sirds lec pa muti laukā, stājas utt.

Ātrā palīdzība mani nogādāja Stradiņa slimnīcā, kur ārsti ātri saprata, ka pie vainas nav kādas sirds, asinsvadu problēmas, bet tie ir neiroloģiski traucējumi. Un, protams, es tiku pie savas pirmās mums tik “mīļā” Solumedrola devas pēc parastās shēmas – pieci grami piecās dienās.

Mans ķermenis pamanījās uz šo ārprātīgi spēcīgo medikamentu zirga devās reaģēt kā pienākas – vaigi ziedēja sārti kā rozes, par aizmigšanu vari nedomāt, enerģijas tik daudz, kā nekad (vai gadījumā kaut ko līdzīgu savulaik neteica kāds mūsu vadošs politiķis, bet laikam tas bija par naudu?). Es varēju kalnus gāzt, nekādi notirpumi, nekādas citas nepatīkamas sajūtas, tikai pāri plūstoša enerģija un nemiers.

Vienlaikus man arī tika izdarīts magnētiskās rezonanses izmeklējums. Uz visiem maniem jautājumiem – kas tad īsti man kaiš, visas māsiņas, ārsti-rezidenti atbildēja – to jums pateiks ārsts. Un ārsts bija profesors, kuram, kā jau labi saprotams, nebija pārāk daudz laika skaidroties un auklēties ar katru pacientu. Otro reizi šajā slimnīcas apmeklējuma laikā es viņu redzēju pie izraksta izsniegšanas, kad viņš man paskaidroja, ka man galvā esot kristāli. Super! Vērtīga galva ar kristāliem! Nez kā to varētu monetizēt?

Bet vienlaikus ieteica aizdoties pie neirologa uz Vecmīlgrāvja slimnīcu. Būdama tik spēkpilna, bez jebkādām sūdzībām, pilnīgi vesels cilvēks, es padomāju – kam man tas neirologs, turklāt vēl kaut kur tālu prom Vecmīlgrāvī?!

Lasīju profesora tipiskā ārsta mākslas rokrakstā tapušo izrakstu, mēģinot saburtot, ko varētu nozīmēt šie ķeburi, šķīru vaļā medicīnas enciklopēdiju (toreiz dakteris Google vēl nebija savācis tik daudz informācijas, lai pilnīgi visām kaitēm uzstādītu diagnozi un ieteiktu terapiju, turklāt tas vēl netika nēsāts līdzi kabatā, bet, lai vērstos pie viņa, bija nepieciešams dators ar interneta pieslēgumu, kas arī vēl tik braši nelidinājās pa gaisu pilnīgi visur).

Nu un medicīnas enciklopēdijā es sapratu, ka man jau sākusies deģenerācija. WOW!

Tā kā joprojām neko nesapratu no tā, kā es pamazām kļūstu par deģenerātu vai arī jau esmu deģenerāts, parādīju profesora rakstīto mīlestības vēstulīti pazīstamam, gudram un zinošam dakterim. Viņš teica tikai vienu teikumu – es tev tomēr ieteiktu uz to Vecmīlgrāvi aizbraukt.

Nu, ja jābrauc, tad jābrauc.

Pieejot pie Vecmīlgrāvja slimnīcas durvīm, es ieraudzīju šilti pie durvīm un gandrīz saļimu. “Multiplās sklerozes centrs”. Man, protams, nebija ne jausmas, kas precīzi ir šī slimība, bet toreiz tik populārais dr.Hauss savā seriālā bija radījis iespaidu, ka tas ir kaut kas baiss, nāvējošs, nedziedināms, katastrofa. Joprojām ķermeniski atceros to sajūtu, kas pārņēma, ieraugot šo plāksni pie slimnīcas durvīm.

Man, kā jau laimes luteklei, ļoti paveicās. Vizīte bija pie pašas profesores Maijas Mētras – tolaik viszinošākās, pieredzējušākās multiplās sklerozes ārstes Latvijā. Viņa paskatījās magnētiskās rezonanses bildes, paklapēja pa rokām un kājām ar āmuriņu, lika palēkties uz vienas kājas desmit reizes un tad uz otras, pielikt pirkstu pie deguna, un teica – diagnozi var precīzi noteikt tikai konsīlijs, bet man ir gandrīz pārliecība, ka jums ir multiplā skleroze.

Dzīve beigusies – tā bija mana pirmā doma.

Tā kā koridorā jau gaidīja nākamais pacients (kā nekā, vizītei tikai 20 minūtes laika), viņa iedeva bukletu ar informāciju un pateica, ka jāpaliek slimnīcā un tad būs konsīlijs, kurš tad arī izvēlēsies piemērotākās zāles.

Buklets bija ļaunāk nekā nāves spriedums. Neārstējama, progresējoša, invaliditāti izraisoša…. Pēc desmit gadiem nestaigāsi, urīna nesaturēšana, grūtības paēst…. Par bērnu radīšanu aizmirstiet! Nekādas grūtniecības, nekādu dzemdību!

Man toreiz bija 32 gadi, jauns, izskatīgs vīrs, kuru es neprātīgi mīlēju un uz kuru acis meta ne viena vien deju kolektīva šķirtā un nešķirtā mamma (pat īpaši nekautrējoties). Kur tad mūsu sapnis par trešo bērniņu? Ratiņkrēsls? Pamperi? Barošana pa caurulīti? Kur tad meitas pirmais skolas izlaidums? Kur dēla pirmā skolas diena? Kur vasaras ceļojumi? Kur valsis meitas un dēla kāzās? Kur? Kur? Tam visam strīpa pāri? Nekā vairs? Tikai ratiņkrēsls? Piečurātas bikses? Mākslīgā barošana?

Nedēļu sabiju slimnīcā uz vēl vienu Solmedrola kūri, kur man Augstākie spēki atsūtīja ļoti iedvesmojošu palātas biedreni. Viņa ar multiplo sklerozi sadzīvoja vairākus gadus, turklāt bija ar to iepazinusies jau tajā laikā, kad vēl nekādi imūnmodulatori netika nedz piedāvāti, nedz valsts kompensēti. Bet invaliditāte jau bija attīstījusies tik tālu, ka arī vairs neko tādu nevarēja izmantot viņas terapijā.

Un tieši viņas mērķtiecība, milzīgais ģimenes atbalsts un neatlaidība, kā turpināt dzīvi un nepadoties slimības priekšā, lika arī man domāt par to, kāpēc man Dievs atsūtījis šo slimību, ko ar to vēlas man pateikt, kāda mācība man tiek dāvāta?

Lai gan arī viņai ārsti bija teikuši kategorisku – bērniem nē, viņa piepildīja savu sapni par četru bērnu ģimeni un jau ar diagnozi bagāžā laida pasaulē vēl trīs bērnus.

Bet vienlaikus es arī redzēju to perspektīvu, kas mani sagaida – viņa ar grūtībām pārvietojās, balstoties uz spieķa, regulāri nepaguva līdz tualetei, brīžiem runa bija pavisam neskaidra. Bet viņa turpināja meklēt, lasīt, interesēties par to, kā multiplo sklerozi ārstēt ar alternatīvām metodēm, kā mazināt simptomus, kā saudzēt savu ķermeni un kā tam atkal un atkal mācīt no jauna kustēties, pārvietoties un neieslīgt depresijā.

Tad sekoja slavenais konsīlijs, pirms kura man ārsti izstāstīja šausmu stāstu par kādu 25 gadus vecu meiteni, kurai multiplā skleroze diagnosticēta pirms trim gadiem, bet viņa kategoriski atteikusies lietot imūnsupresantus un izvēlējusies doties pie Tibetas mūkiem pēc dziedināšanas. Tā kā viņai bija ļoti turīgs vīrs, kurš savu sievu neprātīgi mīlēja, viņa vairākus gadus regulāri bija devusies dziedināties pie Tibetas mūkiem, bet tomēr multiplā bija ņēmusi virsroku un viņa savos 25 gados bija ratiņkrēslā, ar grūtībām spēja norīt ēdienu. Vīrs viņu faktiski nēsāja uz rokām. Viņa tika demonstrēta kā uzskates līdzeklis, kas notiek, ja nelieto zāles. Vai es vēlos tādu nākotni? Neviens šamanis tev nelīdzēs. Vienīgais ceļš – interferons!

Ar konsīliju, protams, man jau atkal ļoti paveicās. Paldies visiem labajiem spēkiem! Tolaik lielākajai daļai tika izrakstīta diezgan drastiskā Rebif terapija ar trīsreizējām potēm nedēļā, ādas apsārtumiem, temperatūrām, dūrieniem visās iespējamās un neiespējamās ķermeņa vietās utt. Taču man uzreiz tika izrakstīts Avonex – pote ar visām kaulu laušanām, temperatūrām, sliktu dūšu, bet tikai reizi nedēļā. Tādēļ dūrieniem nācās pakļaut tikai ķermeņa mīkstāko daļu.

Vienīgi – garo adatu es nekādi nespēju pati savā ķermenī iedurt. Lai vai cik drosmīga mēģināju būt, roka ar šprici instinktīvi apstājās pirms pieskaršanās ādai. Par laimi mans vīrs bija gatavs katru sestdienas vakaru pakļaut mani sāpīgajam dūrienam, būt man blakus, kad, kāpjot temperatūrai, drebinājos un baudīju kaulu laušanu, kā arī pasniegt ūdeni, kad jau sāka iedarboties temperatūru pazeminošie līdzekļi.

Tā sākās mana desmit gadu dzīve ar sešām dienām nedēļā, jo vienu dienu – nakti un visu svētdienu es slimoju ar gripai līdzīgiem simptomiem. Joprojām esmu gatava sev uzcelt pieminekli par to, ka to izturēju un nepadevos. Lai gan bija reizes, kad domāju – nē, kam man tas viss?! Vienkārši pārtrauc špricēties, lai tur notiek, kas notikdams! Es vairs negribu tās temperatūras, galvas sāpes, kaulu laušanu, sviedriem piemirkušās drēbes, bezspēku.

Taču tādos momentos man bija klāt mani eņģeļi un iedvesmotāji – mans dēls un meita. Viņu dēļ es biju gatava celties, doties, meklēt, nedomāt par grūtībām, darīt visu, lai uzlabotu savu pašsajūtu, ķermeņa kustības, garastāvokli. Un vienlaikus atbalstītu viņus tajā, lai viņi prastu dzīvot patstāvīgi, paši pieņemt lēmumus, paši mācīties no savām kļūdām (ai, nu kāpēc ir tik grūti mācīties no citu kļūdām un vislabākās mācību stundas ir pašam savas kļūdas?). “Mamma, tu mums esi svarīga! Tu mums esi vajadzīga! Mēs tevi mīlam!” bija tie vārdi, kas man ļāva nepadoties.

Un tā es joprojām mācos mīlēt sevi. Ne vienmēr izdodas. Bet mēs nevaram mīlēt citus, ja nemīlam paši sevi, jo bauslis saka: Tev būs mīlēt Dievu un savus tuvākos, kā sevi pašu. Bet kā var mīlēt kā sevi pašu, ja nemaz neprot mīlēt sevi?

Par to, kā es nonācu līdz šīs neapzinātās laulības šķiršanai, uzrakstīšu tālākajos stāstos, jo tas nenotika vienā dienā. Bija gan depresija, gan ārvalstu mediķu apmeklējumi, gan grāmatas par to, kā rodas slimības.

Šis ir stāsts ar laimīgām beigām, bet, par visu pēc kārtas.

Kristīne, MS diagnoze kopš 2005.gada

Vēlējās palikt anonīms

Mans MS stāsts sākās pirms nepilniem trim gadiem, kad ieguvu oficiālu diagnozi. Ņemot vērā perēkļu daudzumu un nopietnās problēmas ar redzi, multiplā skleroze noteikti ar mani ir jau ilgu laiku.
Viss sākās ar to, ka vēlējos pāriet uz kontaktlēcām, jo jaunajā darbā brilles šķita kā apgrūtinājums. Tomēr lēcas it kā traucēja un nebija pārāk ērti, optometriste ieteica vērsties pie oftalmologa, jo viņa kaut ko redzēja kreisajā acī, bet nevarēja saprast ko tieši. Nokļuvusi pie oftalmologa, redzēju, kā izmainās ārsta sejas izteiksme, izmeklējot manas acis. Pēc vizītes izgāju ar milzu bailēm, jo tiku nosūtīta uz acu klīniku Rīgā, lai veiktu izmeklējumus.

Secinājums - tīklenes tūska un uveīts. Sāku lietot medikamentus - Medrol, saņēmu pat injekciju kreisajā acī, lai samazinātu iekaisumu, taču rezultāta īsti nebija. Drīz vien sāka skanēt vārdi multiplā skleroze. 

Palasot informāciju internetā, bija šoks un bailes - nu nē, tas jau noteikti nav man. Taču konsīlijs un izmeklējumi to apstiprināja. Uzsāku terapiju, taču viens no mūsdienīgākajiem medikamentiem Kesimpta, nespēja tikt galā ar manu acu iekaisumu. Tika nomainīts medikaments, tostarp lietoju ikdienas zāles, lai tiktu galā ar acu iekaisumu. Pēcāk atklājās, ka no zālēm man ir radusies arī katarakta. Tagad man ir komplicēta katarakta un hronisks uveīts. Ir bail, jo oftalmologs pēdējās vizītēs rauc pieri un šķiet, ka vairs nesaprot, ko ar mani darīt. Kārtējā vizītē tiks piesaistīts cits oftalmologs ar kuru mans ārstējošais ārsts vēlas pakonsultēties. 

Dzīvojot ar MS, nākas iemācīties paļauties uz dzīvi, jo viss līdz šim pašsaprotamais izrādās vairs nemaz nav tik ļoti pašsaprotams. 

MS ir baigi jocīgais, tāds kā nešpetns mājas gariņš, kuru ārkārtīgi viegli ir aizvainot. Ak, tad pārpūlējies, neievēroji miega režīmu, kārtīgi nepaēdi un vēl visu laiku skatījies ekrānos? Še tev, nogurums, acu miglošanās un dulla galva. Lai gan ir dienas, kad ir grūti un ienāk prātā nelāgas domas, par ko man tas viss, skaidrs ir viens - padoties nedrīkst un jāmācās sadzīvot ar savu iekšējo mājas gariņu, ar kuru, ja iemācās pieņemt un uzklausīt, tad patiesībā tik izaicinoši nemaz nav.