Gatavošnās Vudū lāstam

Pirmais kopdzīves gads ar multiplo sklerozi pagāja, faktiski gatavojoties, kad piepildīsies diagnozes uzliktais lāsts – nespēja staigāt. Nākotnes perspektīva pavadīt dzīvi ratiņkrēslā, kas iesāksies jau vēlākais pēc desmit gadiem, bija pietiekami nomācoša. Depresija, skumjas, bailes, dusmas – tie bija ikdienas pavadoņi.

Protams, mani tirdīja jautājums – kāpēc man šī slimība? Ko sliktu esmu izdarījusi, ka man tiek sūtīts šāds sods? Ko Visums, Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam, man ar to vēlas pateikt?

Taču pārāk daudz laika risināt šo rēbusu, man nebija, jo, pirmkārt, bija atbildība par diviem maziem bērniem. Kā viņi dzīvos, kad mamma būs nespējīga? Kā tiks galā ar visām sadzīves lietām, ja mamma nevarēs ne pusdienas pagatavot, ne drēbes izmazgāt?

Tādēļ savus bērnus audzināju kā ļoti patstāvīgus, kuri spēj paši par sevi parūpēties ikdienas lietās. Puika vēl negāja skolā, kad prata gan cīsiņus uzcept un griķus (viņa mīļākais ēdiens) izvārīt, par tādiem sīkumiem kā trauku mazgāšana nemaz nerunājot, jo kopš šī  brīža mājās tika iedibināta kārtība, ka katrs savu šķīvīti, dakšiņu un krūzīti pēc katras ēdienreizes nomazgā pats. Protams, katlu, pannu un bļodu nomazgāšana joprojām palika uz ēdiena gatavotāja pleciem, bet vismaz savus traukus katrs prata nomazgāt, noslaucīt un nolikt vietā (protams, kad viņi sasniedza pubertāti, šī sistēma viņiem tik ļoti krita uz nerviem, ka netīros šķīvjus glabāja savā istabā zem gultas un sāka vilkt ārā tikai tad, kad virtuvē vairs nebija šķīvju, un tad tos dabūja atmazgāt ne tikai no piekaltušiem taukiem, bet arī pelējuma un visa pārējā. Visi, kam nebija slinkums, toreiz mani kaunināja par netīrību bērnu istabās, biedējot, ka viņi visu dzīvi būs netīreļi un bomži, bet tagad manas 28 gadus vecās meitas dzīvoklī tīrība ir kā operāciju zālē. Hormoni nomierinājās un dabiskā vēlme dzīvot tīrās, sakoptās un patīkamās telpās ņēma virsroku).

Veļas mazgāšana arī pārtapa par bērnu pienākumu. Ak, šie skaistie batikotie baltie krekliņi, kad veļas mašīnā kopā ar baltajām drēbēm bija ieklīdusi arī kāda melna zeķe! Un izrādījās, ka sarežģītākais veļas mazgāšanas posms ir izžaušana. “Mammu, tās drēbes smird!” Nu, ko mīļie, varbūt nevajadzēja pēc izmazgāšanas vēl diennakti tās drēbes iespundēt slēgtā, mitrā telpā?! Aiziet! Veļas mašīna joprojām vietā un gatava vēlreiz mazgāt! “A man nav ko vilkt mugurā!” Nu, ko nākamreiz padomā laikus, lai ir ko vilkt mugurā.

Tā kā joprojām strādāju augstas slodzes darbu pilnu darba dienu un vēl drusku, bija skaidrs, ka nevaru būt mamma, aukle, aprūpētāja, pavāre, apkopēja mājās uz pilnu slodzi, un vēl pilnu slodzi darbā. MS bija skaidrs signāls – piebremzē, atpūties, velti laiku sev! Tu neesi vienīgā, kas spēj iztīrīt kaķa kasti, iznest atkritumu kasti un noslaucīt putekļus. Mācies deleģēt pienākumus! Mācies iesaistīt citus! Mācies lūgt palīdzību! (Man joprojām tas ne vienmēr izdodas.)

Joprojām turpināju interesēties par iespējām ārstēt MS, un kāda paziņa parādīja informāciju globālajā tīmeklī par kādu profesoru Vācijā, kura MS pacienti pēc viņa terapijas izmantošanas pat cēlās kājās no ratiņkrēsla. Vizīte un terapija pie šī profesora nebija lēta. Faktiski iekrājumi, kas bija plānoti ģimenes vasaras braucienam uz Turciju, tika izmantoti šai vizītei. (Diemžēl es vairs nevaru atrast viņa mājas lapu internetā, jo toreiz visu, kas man bija no viņa jāuzzina, uzzināju, un vairāk turp neesmu atgriezusies).

2000 eiro vērtā vizīte un terapija sākās ar divu stundu (!!!!) diagnosticējošu konsultāciju, uz kuru biju ieradusies ar visiem saviem magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. Pirmā stunda tika veltīta manu vecāku, viņu vecāku, viņu vecāku, visu brālēnu, māsīcu utt. līdz astotajam augumam veselības stāvokļa, nāves iemeslu, nodarbošanās utt. izpētei. Tika ievāktas ziņas gan par manas vecmāmiņas sirds reimatismu, gan vectēva plaušu vēzi, utt. Kad vācu profesors uzzināja, ka nav īsti ziņu par mana tēva radītājiem, jo viņa mamma – poļu laukstrādniece - no tuberkulozes mira, kad viņam bija seši gadi, bet to, kas ir viņa tēvs, viņš tā arī nekad neuzzināja, bet ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds poļu karavīrs, profesors izplūda garā stāstā par to, ka poļu nācijai vispār gēni nav pārāk kvalitatīvi, ne velti Hitlers bija izlēmis šo tautu iznīcināt.

Plaušu un sirds slimības no mātes senču puses liecinot par mīlestības deficītu, bet nu poļu gēni – kā labi saprotiet, nav tas labākais ģenētiskais materiāls. Aleluja! Ko man ar visu šo pūrā doto bagāžu iesākt?

Tad sekoja manu magnētiskās rezonanses attēlu pētīšana.

“Jums ar redzi nav problēmu?”

“Nē, nav,” atbildēju.

“Dīvaini! Te viens liels perēklis tieši uz redzes nerva. Nu droši vien ar laiku tas sevi manifestēs. Un ar iešanu nav problēmu?“

“Nu, reizēm kājas ir tādas nespēcīgas, bet turpinu tām likt spert soļus,” taisnojos.

“Nu, ja nedzersiet manis izrakstītās zāles un nepildīsiet manus norādījumus, tad kājas neklausīs jau pēc pāris gadiem,” skanēja viņa verdikts, bakstot ekrānā pa manu smadzeņu attēlu.

Pusstundu pētījis to, ko bija fiksējusi magnētiskā rezonanse, viņš nonāca pie slēdziena – jā, nav šaubu, Latvijas ārsti jums uzlikuši pareizu diagnozi.

Nu, vispār jau es nedevos uz Vāciju, lai apšaubītu Latvijas ārstu kompetenci, bet gan pēc ieteikumiem, kā nenonākt ratiņkrēslā, kas man joprojām bija lielākais bieds.

Vērtīgākais no šīs vizītes bija tas, ka viņš iepazīstināja ar diētu, kuru šodien jau lielāka daļa uztura speciālistu rekomendē kā MS diētu. Tolaik par to vēl runāja diezgan maz.

Un šī diēta ir ārkārtīgi vienkārša – Vidusjūras diēta ar izslēgtiem trekniem piena produktiem(sviestu, saldo krējumu, treknu pienu) un pēc iespējas mazāk ogļhidrātiem (ar Dievu bulciņas un kūciņas, lai dzīvo vīnogas un āboli, graudu maize un pilngraudu putras!), pilnīga atteikšanās no cūkgaļas (ar Dievu karbonādes, lai dzīvo steiki!), labāk tītaru, mazāk vistu, īpaši to ādas, zivis, vēlams treknas (lasis, siļķe) ne retāk kā trīs reizes nedēļā, bet labāk katru dienu, glāze vīna ir ok, bet par alu gan labāk aizmirstiet (domāju ka vāciešiem šī ziņa arī skan kā nāves spriedums). Un ūdens, ūdens, ūdens! Jā, tie divi litri ir obligāti, drīkst arī vairāk. Bet tie divi litri – tas ir jūsu dzīvības pamats. Un, protams, olīveļļa. Divas ēdamkarotes dienā, ne mazāk. Visu cept tikai extra virgin olīveļļā. Salātos krējumu aizstāt ar kvalitatīvu olīveļļu vai vīnogu kauliņu eļļu, labāk olīveļļas majonēzi, ja nu bez tās nespēj dzīvot.

Un vēl klāt papildus uztura bagātinātāji omega-3, silīcijs un hroms. Taču tie vislabāk jāpērk pie viņa, kur tie ir īpaši pielāgoti, izstrādāti, pārbaudīti utt, un īpašais komplekts gadam ar mega hiper super atlaidi maksā tikai trīs tūkstošu eiro. Khm…..

Nu, labi, visu to pašu, bet ne tik īpaši pielāgotu, izstrādātu un pārbaudītu var nopirkt Latvijas aptiekās. Gan jau saies! Tāds bija mans verdikts uz aicinājumu samaksāt vēl trīs trūkstošus.

Un viss šis racions nepieciešams, lai dotu organismam izejvielas bojāto mielīna apvalku atjaunošanai. Tā teikt – māju var būvēt arī no nekvalitatīviem materiāliem, pa lēto, bet restaurācijas darbi ir krietni dārgāki nekā celtniecība.

“Nu un es jums rezultātu solu tikai tad, ja dzersiet tieši manis piedāvātos uztura bagātinātājusun ievērosiet manas ēšanas rekomendācijas,” atkāpšanās ceļu gadījumam, ja tomēr viņa terapija nestrādās, sev nodrošināja vācu profesors.

Vēl šīs terapijas neatņemama sastāvdaļa bija psihoterapija. Starp citu – ne tikai Vācijā, bet lielākajā daļā attīstīto valstu, pirmais speciālists, ko MS un citu smagu slimību pacientiem piesaista uzreiz pēc neirologa (onkologa) ir tieši psihoterapeits. Vispirmām kārtām – lai emocionāli palīdzētu pieņemt jauno dzīvi. Domāju, ka mums Latvijā arī vajadzētu pacīnīties par šāda speciālista nodrošināšanu neārstējamo un sarežģīto slimību pacientiem, jo n-tie pētījumi ir apliecinājuši, ka medikamenti daudz labāk iedarbojas tad, ja pacients uzticas savas ārstam un tic, ka medikaments tiešām palīdzēs, nepretojas slimībai, bet pieņem to un mācās ar to sadzīvot un palīdzēt organismam tikt galā ar izaicinājumiem gan emocionāli, gan fiziski.

Tolaik mana angļu valoda bija gandrīz nekāda. Protams, pajautāt, “Where is a lady room?” un pateikt “My name is Kristine”, es pratu, bet nu stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, pārdomām, pārliecībām, bailēm es īsti nepratu. Psihoterapeite, kā jau īstena vāciete, arī nebija sevi apgrūtinājusi ar fluent english apguvi (kā zināms, vācieši, franči un spāņi kā lielu nāciju pārstāvji ne īpaši izjūt nepieciešamību apgūt angļu valodu, jo ir pietiekami daudz ļaužu, ar kuriem komunicēt dzimtajā valodā).

Un tad nu mēs abas ar savām neesošajām angļu valodām mēģinājām komunicēt. Bet tieši šīs konsultācijas bija lielākais pagrieziens manā kopdzīvē ar MS un vēl joprojām darbojas kā izcils “spieķis”. Proti, es sapratu un sev pieņēmu vienu ļoti svarīgu atziņu: “Kamēr es staigāju, kustos, spēju pati paēst utt., es priecājos par katru dienu, kad to spēju. Un, kad nestaigāšu, nekustēšos, tad arī varēšu par to bēdāties. Pagaidām nav, par ko. Katru dienu izjust prieku un pateicību par spēju staigāt, kustēties, tas ir tik fantastiski. Nevis no rīta piecelties un pārbaudīt – vai tad kājas vēl kustas, bet, vēl gultā esot, izjust prieku – jā, šodien es staigāju. Un tā ir fantastiska diena.

Lai visiem fantastiska diena!

(Turpinājums sekos).

Neapzinātās laulības

Kad divas mīlošas sirdis baznīcā pie altāra Dieva un cilvēku priekšā sola viens otram būt kopā priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā līdz nāve mūs šķirs, būtu grūti iedomāties, ka cilvēki pat nepamana vai neapzinās šīs laulības. Un pat šādas laulības cilvēki ir pamanījušies šķirt arī bez “kaulainās” iesaistīšanas.

Tomēr manas laulības, par kurām gan mediķi, gan zinātnieki vienā balsī teica – nu tas tiešām ir uz mūžu, turklāt šķirt tās spēs tikai tava nāve, jo tā otra ir nemirstīga, notika pilnīgi neapzināti. Nē, es nebiju nedz piedzērusies, nedz salietojusies indīgas sēnes vai kādas citus apziņu traucējošas vielas.

Viņa par to, ka turpmāk būs ar mani kopā ik dienu, ik stundu, ik sekundi un ik mirkli, darīja zināmu pēkšņi.

Manas ģimenes dzīve bija nostabilizējusies. Tikko bijām nopirkuši māju, lai būtu ērti gan abiem mūsu bērniem, gan abiem kaķiem, gan pašiem vairāk telpas. Abiem ar vīru bija stabils darbs, kas nodrošināja iztiku bez raizēm par rēķinu samaksu, hipotekārā kredīta maksājumiem, iespējām ceļot visiem četratā un dzīvot saskanīgi, kā arī palīdzēt mammām, kurām ar pensijas aprēķinu nebija sevišķi veicies.

Bijām sākuši sarunas par to, ka gribētu vēl vienu bērniņu – jaunākajam dēliņam jau bija četri gadi, meitiņai – jau astoņi. Abi ar vīru vēlējāmies piepildīt savu sapni par trīs bērniem.

Kādu dienu konstatēju, ka notirpusi kreisā roka. Tā kā daudz strādāju pie datora un ikdienā ar mašīnu mēroju 50 kilometrus garo ceļu uz galvaspilsētu un atpakaļ, nodomāju – ak, laikam ne pārāk ergonomiskā poza pie datora vai stūres būs vainīga. Un devos uz masāžu.

Pēc masāžas sāka tirpt arī otra roka. Pat ieteikums pāris dienas pagaidīt, gan jau pāries, nepalīdzēja. Kolēģi ieteica doties pie osteopāta. Droši vien slavenā skolioze būšot pie vainas.

Devos tiešām pie izcila osteopāta jeb, pareizāk sakot, kostoprava (no krievu valodas, krieviem izsenis zināma metode, kā ar rokām sakārtot otra cilvēka skeletu vietā), kurš tolaik reizi mēnesī ieradās Rīgā no Sanktpēterburgas un jau bija pārliecinoši nedemonstrējis savas spējas salikt šķībus kaulus atpakaļ vietā.

(Pati biju par to pārliecinājusies, kad izcilais skeleta sakārtošanas meistars bija salicis pareizu mana dēla galvaskausu, kas bija diezgan sašķiebies nepavisam ne vieglās dzemdībās un kas viņam radīja arī citus veselības traucējumus. Pārāk lielā kaulu atvēruma dēļ organisms bija izaudzējis milzīgus adenoīdus (aizdeguna mandeles), lai pasargātu organismu no pārāk auksta gaisa ieplūšanas plaušās. Diemžēl tie bija uzgūlušies virsū arī viņa ausīm, tādēļ viņš visu dzirdēja kā ar vates tamponiem ausīs, turklāt skaņas h,f nedzirdēja vispār, kas radīja arī runas attīstības traucējumus, intelektuālās attīstības aizturi utt. Gada laikā šis osteopāts ar mīlestības pilnām, mērķtiecīgām, maigām, bet noteiktiem roku pieskārieniem bija salicis viņa galvaskausu atbilstoši tam, kā to daba paredzējusi. To varēja redzēt pat vizuāli – iepriekš uzacis, kas viena bija augstāk, bet otra zemāk, tagad ir vienā līmenī. Un līdz ar to arī dzirdes problēmas izzuda, attīstījās runas prasmes, kognitīvās spējas utt.)

Nu un pēc šī meistara apmeklējuma man kļuva vēl daudz, daudz sliktāk. Notirpa arī kājas, ķermenis, seja. Bija sajūta, ka asinis vispār neriņķo pa manu ķermeni. Un, protams, sākās panikas lēkme ar visu elpas trūkumu, sajūtu, ka sirds lec pa muti laukā, stājas utt.

Ātrā palīdzība mani nogādāja Stradiņa slimnīcā, kur ārsti ātri saprata, ka pie vainas nav kādas sirds, asinsvadu problēmas, bet tie ir neiroloģiski traucējumi. Un, protams, es tiku pie savas pirmās mums tik “mīļā” Solumedrola devas pēc parastās shēmas – pieci grami piecās dienās.

Mans ķermenis pamanījās uz šo ārprātīgi spēcīgo medikamentu zirga devās reaģēt kā pienākas – vaigi ziedēja sārti kā rozes, par aizmigšanu vari nedomāt, enerģijas tik daudz, kā nekad (vai gadījumā kaut ko līdzīgu savulaik neteica kāds mūsu vadošs politiķis, bet laikam tas bija par naudu?). Es varēju kalnus gāzt, nekādi notirpumi, nekādas citas nepatīkamas sajūtas, tikai pāri plūstoša enerģija un nemiers.

Vienlaikus man arī tika izdarīts magnētiskās rezonanses izmeklējums. Uz visiem maniem jautājumiem – kas tad īsti man kaiš, visas māsiņas, ārsti-rezidenti atbildēja – to jums pateiks ārsts. Un ārsts bija profesors, kuram, kā jau labi saprotams, nebija pārāk daudz laika skaidroties un auklēties ar katru pacientu. Otro reizi šajā slimnīcas apmeklējuma laikā es viņu redzēju pie izraksta izsniegšanas, kad viņš man paskaidroja, ka man galvā esot kristāli. Super! Vērtīga galva ar kristāliem! Nez kā to varētu monetizēt?

Bet vienlaikus ieteica aizdoties pie neirologa uz Vecmīlgrāvja slimnīcu. Būdama tik spēkpilna, bez jebkādām sūdzībām, pilnīgi vesels cilvēks, es padomāju – kam man tas neirologs, turklāt vēl kaut kur tālu prom Vecmīlgrāvī?!

Lasīju profesora tipiskā ārsta mākslas rokrakstā tapušo izrakstu, mēģinot saburtot, ko varētu nozīmēt šie ķeburi, šķīru vaļā medicīnas enciklopēdiju (toreiz dakteris Google vēl nebija savācis tik daudz informācijas, lai pilnīgi visām kaitēm uzstādītu diagnozi un ieteiktu terapiju, turklāt tas vēl netika nēsāts līdzi kabatā, bet, lai vērstos pie viņa, bija nepieciešams dators ar interneta pieslēgumu, kas arī vēl tik braši nelidinājās pa gaisu pilnīgi visur).

Nu un medicīnas enciklopēdijā es sapratu, ka man jau sākusies deģenerācija. WOW!

Tā kā joprojām neko nesapratu no tā, kā es pamazām kļūstu par deģenerātu vai arī jau esmu deģenerāts, parādīju profesora rakstīto mīlestības vēstulīti pazīstamam, gudram un zinošam dakterim. Viņš teica tikai vienu teikumu – es tev tomēr ieteiktu uz to Vecmīlgrāvi aizbraukt.

Nu, ja jābrauc, tad jābrauc.

Pieejot pie Vecmīlgrāvja slimnīcas durvīm, es ieraudzīju šilti pie durvīm un gandrīz saļimu. “Multiplās sklerozes centrs”. Man, protams, nebija ne jausmas, kas precīzi ir šī slimība, bet toreiz tik populārais dr.Hauss savā seriālā bija radījis iespaidu, ka tas ir kaut kas baiss, nāvējošs, nedziedināms, katastrofa. Joprojām ķermeniski atceros to sajūtu, kas pārņēma, ieraugot šo plāksni pie slimnīcas durvīm.

Man, kā jau laimes luteklei, ļoti paveicās. Vizīte bija pie pašas profesores Maijas Mētras – tolaik viszinošākās, pieredzējušākās multiplās sklerozes ārstes Latvijā. Viņa paskatījās magnētiskās rezonanses bildes, paklapēja pa rokām un kājām ar āmuriņu, lika palēkties uz vienas kājas desmit reizes un tad uz otras, pielikt pirkstu pie deguna, un teica – diagnozi var precīzi noteikt tikai konsīlijs, bet man ir gandrīz pārliecība, ka jums ir multiplā skleroze.

Dzīve beigusies – tā bija mana pirmā doma.

Tā kā koridorā jau gaidīja nākamais pacients (kā nekā, vizītei tikai 20 minūtes laika), viņa iedeva bukletu ar informāciju un pateica, ka jāpaliek slimnīcā un tad būs konsīlijs, kurš tad arī izvēlēsies piemērotākās zāles.

Buklets bija ļaunāk nekā nāves spriedums. Neārstējama, progresējoša, invaliditāti izraisoša…. Pēc desmit gadiem nestaigāsi, urīna nesaturēšana, grūtības paēst…. Par bērnu radīšanu aizmirstiet! Nekādas grūtniecības, nekādu dzemdību!

Man toreiz bija 32 gadi, jauns, izskatīgs vīrs, kuru es neprātīgi mīlēju un uz kuru acis meta ne viena vien deju kolektīva šķirtā un nešķirtā mamma (pat īpaši nekautrējoties). Kur tad mūsu sapnis par trešo bērniņu? Ratiņkrēsls? Pamperi? Barošana pa caurulīti? Kur tad meitas pirmais skolas izlaidums? Kur dēla pirmā skolas diena? Kur vasaras ceļojumi? Kur valsis meitas un dēla kāzās? Kur? Kur? Tam visam strīpa pāri? Nekā vairs? Tikai ratiņkrēsls? Piečurātas bikses? Mākslīgā barošana?

Nedēļu sabiju slimnīcā uz vēl vienu Solmedrola kūri, kur man Augstākie spēki atsūtīja ļoti iedvesmojošu palātas biedreni. Viņa ar multiplo sklerozi sadzīvoja vairākus gadus, turklāt bija ar to iepazinusies jau tajā laikā, kad vēl nekādi imūnmodulatori netika nedz piedāvāti, nedz valsts kompensēti. Bet invaliditāte jau bija attīstījusies tik tālu, ka arī vairs neko tādu nevarēja izmantot viņas terapijā.

Un tieši viņas mērķtiecība, milzīgais ģimenes atbalsts un neatlaidība, kā turpināt dzīvi un nepadoties slimības priekšā, lika arī man domāt par to, kāpēc man Dievs atsūtījis šo slimību, ko ar to vēlas man pateikt, kāda mācība man tiek dāvāta?

Lai gan arī viņai ārsti bija teikuši kategorisku – bērniem nē, viņa piepildīja savu sapni par četru bērnu ģimeni un jau ar diagnozi bagāžā laida pasaulē vēl trīs bērnus.

Bet vienlaikus es arī redzēju to perspektīvu, kas mani sagaida – viņa ar grūtībām pārvietojās, balstoties uz spieķa, regulāri nepaguva līdz tualetei, brīžiem runa bija pavisam neskaidra. Bet viņa turpināja meklēt, lasīt, interesēties par to, kā multiplo sklerozi ārstēt ar alternatīvām metodēm, kā mazināt simptomus, kā saudzēt savu ķermeni un kā tam atkal un atkal mācīt no jauna kustēties, pārvietoties un neieslīgt depresijā.

Tad sekoja slavenais konsīlijs, pirms kura man ārsti izstāstīja šausmu stāstu par kādu 25 gadus vecu meiteni, kurai multiplā skleroze diagnosticēta pirms trim gadiem, bet viņa kategoriski atteikusies lietot imūnsupresantus un izvēlējusies doties pie Tibetas mūkiem pēc dziedināšanas. Tā kā viņai bija ļoti turīgs vīrs, kurš savu sievu neprātīgi mīlēja, viņa vairākus gadus regulāri bija devusies dziedināties pie Tibetas mūkiem, bet tomēr multiplā bija ņēmusi virsroku un viņa savos 25 gados bija ratiņkrēslā, ar grūtībām spēja norīt ēdienu. Vīrs viņu faktiski nēsāja uz rokām. Viņa tika demonstrēta kā uzskates līdzeklis, kas notiek, ja nelieto zāles. Vai es vēlos tādu nākotni? Neviens šamanis tev nelīdzēs. Vienīgais ceļš – interferons!

Ar konsīliju, protams, man jau atkal ļoti paveicās. Paldies visiem labajiem spēkiem! Tolaik lielākajai daļai tika izrakstīta diezgan drastiskā Rebif terapija ar trīsreizējām potēm nedēļā, ādas apsārtumiem, temperatūrām, dūrieniem visās iespējamās un neiespējamās ķermeņa vietās utt. Taču man uzreiz tika izrakstīts Avonex – pote ar visām kaulu laušanām, temperatūrām, sliktu dūšu, bet tikai reizi nedēļā. Tādēļ dūrieniem nācās pakļaut tikai ķermeņa mīkstāko daļu.

Vienīgi – garo adatu es nekādi nespēju pati savā ķermenī iedurt. Lai vai cik drosmīga mēģināju būt, roka ar šprici instinktīvi apstājās pirms pieskaršanās ādai. Par laimi mans vīrs bija gatavs katru sestdienas vakaru pakļaut mani sāpīgajam dūrienam, būt man blakus, kad, kāpjot temperatūrai, drebinājos un baudīju kaulu laušanu, kā arī pasniegt ūdeni, kad jau sāka iedarboties temperatūru pazeminošie līdzekļi.

Tā sākās mana desmit gadu dzīve ar sešām dienām nedēļā, jo vienu dienu – nakti un visu svētdienu es slimoju ar gripai līdzīgiem simptomiem. Joprojām esmu gatava sev uzcelt pieminekli par to, ka to izturēju un nepadevos. Lai gan bija reizes, kad domāju – nē, kam man tas viss?! Vienkārši pārtrauc špricēties, lai tur notiek, kas notikdams! Es vairs negribu tās temperatūras, galvas sāpes, kaulu laušanu, sviedriem piemirkušās drēbes, bezspēku.

Taču tādos momentos man bija klāt mani eņģeļi un iedvesmotāji – mans dēls un meita. Viņu dēļ es biju gatava celties, doties, meklēt, nedomāt par grūtībām, darīt visu, lai uzlabotu savu pašsajūtu, ķermeņa kustības, garastāvokli. Un vienlaikus atbalstītu viņus tajā, lai viņi prastu dzīvot patstāvīgi, paši pieņemt lēmumus, paši mācīties no savām kļūdām (ai, nu kāpēc ir tik grūti mācīties no citu kļūdām un vislabākās mācību stundas ir pašam savas kļūdas?). “Mamma, tu mums esi svarīga! Tu mums esi vajadzīga! Mēs tevi mīlam!” bija tie vārdi, kas man ļāva nepadoties.

Un tā es joprojām mācos mīlēt sevi. Ne vienmēr izdodas. Bet mēs nevaram mīlēt citus, ja nemīlam paši sevi, jo bauslis saka: Tev būs mīlēt Dievu un savus tuvākos, kā sevi pašu. Bet kā var mīlēt kā sevi pašu, ja nemaz neprot mīlēt sevi?

Par to, kā es nonācu līdz šīs neapzinātās laulības šķiršanai, uzrakstīšu tālākajos stāstos, jo tas nenotika vienā dienā. Bija gan depresija, gan ārvalstu mediķu apmeklējumi, gan grāmatas par to, kā rodas slimības.

Šis ir stāsts ar laimīgām beigām, bet, par visu pēc kārtas.

Kristīne, MS diagnoze kopš 2005.gada

Vēlējās palikt anonīms

Mans MS stāsts sākās pirms nepilniem trim gadiem, kad ieguvu oficiālu diagnozi. Ņemot vērā perēkļu daudzumu un nopietnās problēmas ar redzi, multiplā skleroze noteikti ar mani ir jau ilgu laiku.
Viss sākās ar to, ka vēlējos pāriet uz kontaktlēcām, jo jaunajā darbā brilles šķita kā apgrūtinājums. Tomēr lēcas it kā traucēja un nebija pārāk ērti, optometriste ieteica vērsties pie oftalmologa, jo viņa kaut ko redzēja kreisajā acī, bet nevarēja saprast ko tieši. Nokļuvusi pie oftalmologa, redzēju, kā izmainās ārsta sejas izteiksme, izmeklējot manas acis. Pēc vizītes izgāju ar milzu bailēm, jo tiku nosūtīta uz acu klīniku Rīgā, lai veiktu izmeklējumus.

Secinājums - tīklenes tūska un uveīts. Sāku lietot medikamentus - Medrol, saņēmu pat injekciju kreisajā acī, lai samazinātu iekaisumu, taču rezultāta īsti nebija. Drīz vien sāka skanēt vārdi multiplā skleroze. 

Palasot informāciju internetā, bija šoks un bailes - nu nē, tas jau noteikti nav man. Taču konsīlijs un izmeklējumi to apstiprināja. Uzsāku terapiju, taču viens no mūsdienīgākajiem medikamentiem Kesimpta, nespēja tikt galā ar manu acu iekaisumu. Tika nomainīts medikaments, tostarp lietoju ikdienas zāles, lai tiktu galā ar acu iekaisumu. Pēcāk atklājās, ka no zālēm man ir radusies arī katarakta. Tagad man ir komplicēta katarakta un hronisks uveīts. Ir bail, jo oftalmologs pēdējās vizītēs rauc pieri un šķiet, ka vairs nesaprot, ko ar mani darīt. Kārtējā vizītē tiks piesaistīts cits oftalmologs ar kuru mans ārstējošais ārsts vēlas pakonsultēties. 

Dzīvojot ar MS, nākas iemācīties paļauties uz dzīvi, jo viss līdz šim pašsaprotamais izrādās vairs nemaz nav tik ļoti pašsaprotams. 

MS ir baigi jocīgais, tāds kā nešpetns mājas gariņš, kuru ārkārtīgi viegli ir aizvainot. Ak, tad pārpūlējies, neievēroji miega režīmu, kārtīgi nepaēdi un vēl visu laiku skatījies ekrānos? Še tev, nogurums, acu miglošanās un dulla galva. Lai gan ir dienas, kad ir grūti un ienāk prātā nelāgas domas, par ko man tas viss, skaidrs ir viens - padoties nedrīkst un jāmācās sadzīvot ar savu iekšējo mājas gariņu, ar kuru, ja iemācās pieņemt un uzklausīt, tad patiesībā tik izaicinoši nemaz nav.