Mana diagnoze - multiplā skleroze
Vai tiešām tikai trako kreklā spēju satikties ar sevi un definēt dzīves prioritātes?
Piedzīvojums ar nokļūšanu Ģintermuižā (Tvaika ielas lauku rezidencē Jelgavā) bija tik spilgts, ka to atceros arī vēl pēc padsmit gadiem. Mamma, kura mani atrada pēc divu dienu pabūšanas nekurienē, ārpus laika un prom no sava ķermeņa, pēc savas draudzenes, kura amatu apvienošanas kārtībā ir psihiatre, ieteikuma mani nogādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā, bet es ļoti aktīvi pretojos šai viņas iecerei, jo man taču bija jādodas uz darbu, jārūpējas par bērniem, jāpelna nauda kredītiem un jebkāda slimnīca bija klaja pretdarbība manām aktualitātēm.
Uzņemšanas nodaļā man lika novilkt visas savas drēbes, pārmeklēja gan mani pašu (gan bez “iedziļināšanās” kādā no mana ķermeņa atverēm), gan manas mantas, iedeva kaut kādus paltrakus, kurus paši dēvēja par naktskreklu un halātu, atņēma telefonu un aizveda uz palātu, kurā jau pēc dažām minūtēm ieradās vēl viena pārmeklēšanas brigāde, jo mana mamma esot ziņojusi par to, ka pie manis esot kaut kāda nauda, ko es viņai esot nozagusi. Taču arī šī brigāde pie manis nekādu zagtu vai nezagtu naudu neatrada.
Vai es izjutu pazemojumu? Vai es izjutu savas mammas neizsakāmo mīlestību pret mani? Bet varbūt tā bija vēl viena epizode manā dzīvē, kurā es jutu, domāju un rīkojos tā, kā citiem nav pieņemami un kas pēc visu normālo cilvēku domām ir nepareizi. To, ko izjūt mamma, vedot savu bērnu, lai arī jau pieaugušu, uz psiheni, es sāku apzināties tikai vēlāk, īpaši, ja cilvēks audzis laikā, kad ir visai stigmatizēta attieksme pret šo ārstniecības iestādi.
Nākamo nedēļu atceros kā pa miglu. No sistēmas man vēnā tika pilinātas kaut kādas zāles, kaut ko laiku pa laikam iešpricēja mīkstākajā ķermeņa daļā, laiku pa laikam atnesa kaut kādas ripiņas un pēc to izdzeršanas ar pirkstu mutē pārbaudīja, vai tiešām esmu tās norijusi. Pārsvarā šo nedēļu pavadīju miegā. Pāris reizes piekritu piedāvājumam doties uz ēdnīcu paēst, taču abas reizes jau pa ceļam uz ēdnīcu kājas ļima, galva griezās un sapratu, ka tas ir pāri maniem spēkiem nokļūt līdz šai vietai.
Laiku pa laikam tika atnesta kāda kāpostu pļura, kas smirdēja pēc pāris gadu nemazgātas trauku lupatas, un vēmekļiem līdzīga putra. Taču patiesībā ēst man tobrīd negribējās nemaz.
Pēc nedēļas nogulēšanas izolatorā dakteris pieņēma lēmumu, ka man drīkst izsniegt mobilo tālruni. Tikai tad sāku apjaust skarbo realitāti – nevienam nevajadzīga guļu durkā, nespēju nedz parūpēties par bērniem, nedz nopelnīt kredītiem.
Taču par savu kopdzīvi ar multiplo sklerozi nebiju aizmirsusi. Informēju dakteri, ka vispār man reizi nedēļā jāšpricē Avonex un ka reizēs, kad temperatūras celšanās, kaulu laušana un galvas sāpes ir neciešamas, mēdzu sevi pažēlot, iedzerot ibumetīnu vai paracetamolu.
Par laimi mamma kopā ar mani slimnīcā bija nogādājusi arī Avonex ampulas un šai slimnīcai nebija nekādu iebildumu man tās iešpricēt. Toties par tādām jaudīgām narkotikām kā ibumetīns vai paracetamols gan nevarēja būt ne runas. Tā teikt – mēs paši labāk zinām, kādas tabļetkas tev izsniegt un tavā ārstēšanas plānā nekas nav minēts par šādu medikamentu nepieciešamību.
Vai bija grūti 18 stundas drebināties pie 39 grādu temperatūras ar zvaigžņu parādi acu priekšā ģenerējošām galvas sāpēm? Man šķiet, ka toreiz man sāpēja pat mati un nagi, par muskuļiem, vēderu u.c. ķermeņa daļām vispār nerunājot.
Vai es tobrīd izjutu kaut mazāko vēlmi turpināt šo “skaisto” dzīvi?
Vēl pēc nedēļas viss tas tablešu kokteilis jau bija manī tā iesakņojies, ka man nebija ne spēka, ne vēlmes kaut kam pretoties, par kaut ko cīnīties. Es vienkārši samierinājos – tās ir dzīves beigas. Nevaru neko. Ne par bērniem parūpēties, ne parādus atdot, ne nopelnīt iztikai sev. Manis nav.
Tā kā slimnīcā nebija nekādu grāmatu, bet mans mobilais tālrunis vēl nebija tik advancēts, lai nodrošinātu man piekļuvi bagātīgajām interneta ārēm, bija iespēja doties ceļojumā pie sevis bez jebkādiem ārējiem kairinājumiem. Turklāt ar manis apciemošanu slimnīcā arī neviens mani neapgrūtināja, jo visiem bija citas dzīves prioritātes.
Mamma bija ieguvusi apstiprinājumu tam, ko man skandināja jau kopš bērnības, - tu neesi normāla un savu dzīvi beigsi trakomājā. Jā, hiper emocionāla biju jau kopš mazotnes. Turklāt ārkārtīgi bailīga, vecmammai pie rokas bērniņš (man bija pat bail no salaveča). Par katru sīkumu raudāju – gan tad, kad tētis dzina prom no galda, jo atteicos ēst to, kas man negaršoja (patiesībā ir vieglāk nosaukt to, ko es bērnībā ēdu, nevis nosaukt tos produktus un ēdienus, kuri man negaršoja un kurus es gribēju ēst), gan tad, kad mamma mani atstāja vienu deviņu gadu vecumā Rīgā, Dārziņa mūzikas skolas internātā.
Bet varbūt visu tālāko dzīves problēmu sakne arī slēpjas šajā manis pārprastajā mammas mīlestībā?
Man arī bija un joprojām ir īpašas attiecības ar mūziku. Kad esmu kādā koncertā (pārsvarā apmeklēju akadēmiskās mūzikas koncertus, bet nesmādēju arī Prāta vētru, ABBA šovus,Intaru Busuli u.c. augstas raudzes mūsdienu mākslinieku), esmu pilnībā mūzikas varā. Tieši tāpēc es darbā biju ļoti nevēlams kabineta biedrs, jo lūdzu darba laikā radio izslēgt, lai varu koncentrēties darbam, un visādi, kas bļauj kaut man būtu lieka štuka vai apdziedz alumīnija cūku, man vienkārši novērš uzmanību un pat traucē. Gluži vienkārši – mūzika paņēma visu manu uzmanību. Zinu, ka lielākā daļa, braucot mašīnā, ieslēdz mūziku, bet man tā traucē braukt, jo es tiešām dzirdu to mūziku, nevis ļauju, lai tā tur fonā kaut kur skan. Arī mājās man neskan ne televizors, ne radio. Man san, jā tieši tā, san klusums (man vienmēr ir jautājums, vai arī tālu prom no civilizācijas klusums san?)
Baudot klusumu, pamazām sāku salikt pa plauktiņiem visu savu dzīvi. Un šī klusuma nedēļa bija ļoti svētīga.
Pirmkārt, skaidri nodefinēju, kas man ir un kā man nav. Otrkārt, skaidri nodefinēju, kas ir manas dzīves prioritātes.
Pirmajā vietā nostājās bērni. Bet bija skaidrs, ka ieslodzīta kaut kādā tur psihenē es nekādi nevaru parūpēties par saviem bērniem. Tātad turpat uz čempiona pjedestāla manā prioritāšu sarakstā uzrāpās veselība. Un tā nākamos piecus gadus jebkas, ko es dzīvē darīju, domāju, runāju utt. bija pakārtots tam, vai tas saskan ar manām dzīves prioritātēm.
Darbs, kredīti, mēģinājumi kļūt tādai, kādu mani vēlējās redzēt citi – tas viss atkāpās otrā plānā.
Man arī ļoti paveicās ar ārstējošo psihiatru, kurš pilnīgi mierīgi paskaidroja, ka kristāli manās smadzenēs traucē gan serotonīna (laimes hormona), gan melatonīna (miega hormona) nokļūšanu tur, kur tas organismā nepieciešams. Turklāt arī Avonex čakli iznīcina gan serotonīna krājumus, gan melatonīna rezerves. Līdz ar to arī radusies dziļa un spēcīga depresija. Tādēļ vajadzēs padzert zāles, kas nodrošinās trūkstošo seratonīna un melatonīnadaudzumu organismā.
Un vēl kā terapiju viņš noteica turpināt darba nespēju vismaz gadu, rūpēties par pasākumiem, kuri manī rada prieku un laimes izjūtu, čakli vingrot un fiziski kustēties, kā arī rūpēties par pilnvērtīgu uzturu. Un pats galvenais – viņš man deva atļauju justies vājai, nevainot sevi par to, ja kādreiz kaut kas neizdodas un kādam no malas šķiet, ka varēju taču rīkoties citādāk. “Uz pasaules ir 7,5 miljardi iedzīvotāju un gandrīz katrs no viņiem zina, kā tev būtu pareizi jārīkojas, jārunā un jādomā. Turklāt šie viedokļi mēdz būt diametrāli pretēji. Un vai tu tiešām iedomājies izdabāt šiem 7,5 miljardiem viedokļu?” bija šī daktera svētības vārdi, izrakstot mani pēc mēneša no klīnikas ar rekomendāciju ārstējošajam psihiatram turpināt manu darba nespējas lapu vēl vismaz gadu. “Tu neesi dolārs, kas visiem patīk. Un Tu neesi Dievs, kas ir pati pilnība, mācies piedot pati sev!” spiežot roku uz atvadām, teica dakteris.
Bet tikmēr savu galvu jau atkal bija pabāzusi mana kopdzīves partnere multiplā skleroze. Kājas un rokas bija notirpušas.
Par to, kā ar jaunajām atziņām par savas dzīves prioritātēm turpināju savu kopdzīvi ar multiplo sklerozi, nākamajā sērijā.