Mana diagnoze - multiplā skleroze
Kā atklāju, ka esmu stiprāka par dzelžiem?
(Brīdinu, būs nepatīkami skati! Nav paredzēts cilvēkiem ar vājiem nerviem)
Pēc Vācijas vizītes mūsu kopdzīve ar MS turpinājās visnotaļ mierīgi – es viņai reizi nedēļā izsniedzu miega zāles, viņa man pretī temperatūru, pieradu pie jauniem ēšanas paradumiem, kas nemaz nebija tik sarežģīti. Tā teikt – izturējāmies viena pret otru ar cieņu.
Bet tad mūsu kopdzīvē parādījās jauns izaicinājums.
Pāris nedēļas pirms 2008. gadā aizgāja pa burbuli “Parex” banka, kam sekoja tās nacionalizācija, budžeta konsolidācija un visas citas finanšu krīzes jeb nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas sekas, es smagi cietu autoavārijā. Ieguvu ļoti smagu, bet toties mācību uz mūžu – nekad nebrauc mašīnā nepiesprādzējusies. Tiem, kas sēdēja aizmugurē un bija piesprādzējušies, bija pāris nelielu zilumu, bet man – priekšējā blakussēdētāja sēdeklī – ļoti smaga galvas trauma ar kontūziju un iespēju pavadīt komā divas dienas. Tā teikt – vēl nebiju paguvusi piesprādzēties, tak tik tikko no mājām izbraucām, te jau policistu nebūs, tūlīt arī piesprādzēšos.
Bet nekā. Avārijas brīdi es neatceros. Zinu tikai pēc citu stāstītā, ka arī šajā gadījumā man tiešām ļoti paveicās. Mana kaimiņiene bija ātrās palīdzības feldšere, un tieši viņa bija saņēmusi izsaukumu uz avāriju. Viņa lieliski zināja manu diagnozi, tādēļ esot uzreiz ziņojusi dispečeram, ka vedīs cietušo uz Stradiņiem, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečers skaidrojis – nē, nē, ar šādām traumām jāved uz reģionālo slimnīcu Jelgavā. Nekādi uzstājīgi iebildumi – zinu šo pacienti, viņai MS, viņai vajag Stradiņus, Jelgava netiks galā, nedarbojās. Protokols ir protokols.
Mūžam būšu viņai neizsakāmi pateicīga, ka, riskējot ar savu darbu un algu, viņa pieņēma lēmumu vest mani uz Stradiņiem. Par šo pašdarbību viņa pat saņēma kaut kādu tur sodu un iespēju samazināt savus tēriņus, jo sods tai skaitā paredzēja algas dienā savu bankas kontu apgrūtināt ar 20% mazāku ienākumu summu. Bet nu tie pārsimts lati, ko es viņai kompensēju par algas samazinājumu, nekad nespēs būt līdzvērtīgi tam, ko viņa ir devusi man – iespēju turpināt dzīvot. (Brīžos, kad šķiet – ko es te vēl vispār uz šīs zemes daru, kāds ir mans dzīves mērķis, vienmēr atceros – taču bija situācija, kur Visaugstākais varēja mani aizsaukt pie sevis. Ja jau tā nebija, tad, acīmredzot, man vēl ir kādi uzdevumi šajā dzīvē. Ja tos šobrīd neredzu, vienkārši esi pacietīga – gan jau uzzināsi.)
Es slimnīcā pamodos pēc divām dienām no telefona zvana, kur mana priekšniece jautāja – vai es pagūšu šonedēļ uztaisīt savu sižetu. Mans teicamnieces un apzinīguma sindroms uzliesmoja ar pilnu jaudu un apsolīju – jā, es tagad esmu slimnīcā, bet es kaut ko izdomāšu un viss būs. Iespējams, priekšniece saprata, ka īsti neesmu šajā realitātē un īsti nesaprotu, par ko runāju, jo uzreiz piedāvāja – labi, šonedēļ palūgšu, lai tava kolēģe uztaisa, un tad pēc tam tev būs divas nedēļas pēc kārtas. Priekšniece gan vēlāk apgalvoja, ka mūsu saruna ir bijusi daudz garāka, bet nu mans prāts laikam joprojām klejoja kaut kur ārpus manis.
Un tad es sajutu pārdabisku nepieciešamību doties uz tualeti, bet sapratu, ka esmu pieslēgta pie sistēmas. Pie manis pienāca palātas biedrene, kura priecīgi iesaucās un aicināja citas palātas biedrenes – meitenes, viņa ir pamodusies! Pasauciet māsiņu! Protams, man nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc viņas visas tik emocionāli reaģē uz manu pamošanos un par tādu sīkumu gatavas visas vai aiz prieka lēkt gaisā un skriet saukt māsiņu.
Arī māsiņa bija klāt žigli, žigli ar pavēli: tu nedrīksti celties, tev jāguļ! Gribi čurāt, atnesīšu pīli. Tu cieti avārijā, tev ir galvas trauma un jāguļ!
Nezinu, kā citiem, bet šī pīles procedūra, šķiet, bija vissarežģītākais. Sajūta, ka urīnpūslis tūlīt pārsprāgs, tik ļoti gribas čurāt, bet nekādi nevaru. Nesanāk un nesanāk. Un tā kādas minūtes 20. “Es nevaru te visu dienu stāvēt. Dari, kas darāms!” nu jau dusmīgi šņāca māsiņa. Tikai piedraudēšana, ka tad man liks katetru (joprojām nezinu, kā tas ir un ko tas nozīmē, bet bija skaidrs, ka nekas patīkams tas nevarētu būt), beidzot ļāva smadzenēm atbrīvot urīnpūšļa muskuļus.
Nu, tagad pasaukšot ārstu. Vēlāk uzzināju - vispār pēc papīriem skaitījās, ka mans ārstējošais ārsts ir kāds profesors, bet es viņu vispār nesatiku. Pie manis nāca visnotaļ simpātisks pakistāņu rezidents, kurš runāja tieši tādā latviešu valodā, kāda ir Stradiņa universitātes medicīnas studijas beigušam pakistānim. Nu, kaut kas līdzīgs mūsu pašreizējam veselības ministram. Bet tik daudz es sapratu - vismaz trīs dienas nedrīkstēšot celties, grāmatu lasīt arī nē, tikai gulēt un ēst.
Kaut kādā mirklī es noskaidroju, ka ir ceturtdiena, un sapratu, ka sestdien taču man jāsaņem “Avonex” pote. Mans rezidents solījās noskaidrot, vai man vispār tagad tādu drīkst un vai tāda slimnīcā ir pieejama. Mēģināju skaidrot, ka noteikti nav, jo tā tomēr tāda specifiska un vispār ļoti mazam skaitam ļaužu paredzēta, bet viņš tik turpināja solīt visu noskaidrot, iespējams, valodas barjeras dēļ ne pārāk labi saprata manu teikto.
Visa piektdiena pagāja ar tekstu – mēs sazināsimies ar Multiplās sklerozes centru un noskaidrosim, vai jums vispār tādu vajag. Un tad kaut kāds tur konsīlijs lemšot, vai šādā stāvoklī man to vispār drīkst.
Kad jau piektdiena nāca uz vakarpusi, taujāju māsiņai – kur tad mans dakteris un kā tur ar manu poti, bet māsiņa tik raustīja plecus. Viņa par to neko nezinot, neviens neko neesot teicis, ko es te ņemoties, ārstiem jau darba laiks beidzies, būs tikai pirmdien, un konsīliji vispār mēdz būt reizi trīs mēnešos. Un nekādas zāles bez ārstu ziņas viņa man i netaisoties spricēt. Un vairākkārt piesauca jauko Esinukarāma dievību.
To, cik mana galvas trauma ir nopietna, es uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem. Un arī tikai tāpēc, ka reiz dakterei pajautāju – kādēļ katrā magnētiskas rezonanses aprakstā joprojām tiek pieminēta tā kontūzija. Tā teikt – ko tā tur manā galvā joprojām dara? Daktere, protams, bija naska man izsniegt vēl vienu Vudu lelli – tie esot atmiruši smadzeņu audi un tie jebkurā brīdī varot radīt epilepsijas lēkmi.
Nu, tagad manā galvā bija ne tikai kristāli, bet arī miroņi, turklāt turpmākajā dzīvē, kad uz manu kārtējo trako ideju kāds pajautāja – vai tev ar galvu viss kārtībā, pilnīgi pārliecinoši varēju atbildēt ar nē, ne mirkli nemelojot. Reiz man arī jautāja – tu galvā sista? Jā, varu parādīt bildes.
Tikmēr no vīra biju noskaidrojusi, ka mašīna ir sadauzīta pavisam un totāli, atzīta par neremontējamu un jau nogādāta kapsētā. Un tādu pašu likteni divas dienas esot pravietojuši arī man dažādi mediķi. Bet izrādījās, ka es tomēr esmu stiprāka par kaut kādu tur bleķu kasti. Es pamodos. Lai vieglas smiltis mašīnai!
Vīrs divas dienas bija pavadījis ar telefonu rokās, baidoties saņemt visļaunākās ziņas no slimnīcas. Pašam esot kāds mazs kauliņš plecā ieplīsis, tādēļ roka ģipsī. Bērni ļoti gribot mani redzēt, bet dakteri esot teikuši, ka pagaidām nedrīkst, tāpēc viņš sestdienā ieradīsies pie manis ar “Avonex” poti, lai tad nu mediķi izlemj – drīkst vai nedrīkst – un paši arī iespricē.
Lēmumu par “Avonex” beigu beigās man nācās pieņemt pašai, jo sestdienā vispār neviens no mediķu personāla ar mani par šo tematu i netaisījās diskutēt. Kartiņā nekā tāda nav, aizmirsti! Drīkst, nedrīkst – to pateiks konsīlijs. Kad konsīlijs – to pārraugot dievība vārdā Varbūtkautkad.
Sestdienas pievakarē izlēmu riskēt un palūdzu, lai vīrs pats iespricē, un palātas biedrenes, lai nenodod šo pašdarbību nevienam. Vai man bija bail, ka ar šo gājienu aizsūtīšu sevi uz aizsauli? Jā. Ļoti. Vai man pēc potes bija grūti? Jā, neaprakstāmi. Vai es to pārdzīvoju? Jā. Joprojām spriņģoju pa zaļumballēm.
Pēc kāda mēneša visi mediķi sita plaukstiņas un teica – tas gan bijis gudrs lēmums, jo tajā brīdī esot bijis dikti svarīgi, ka organisms to saņem, lai imūnsistēma nesatrakotos. Ai, cik es biju labs konsīlijs!
Tālākie notikumi atklāj manu neiedomājamo cietsirdību un vājprātīgo nežēlību pašai pret sevi. Mans rezidents pie izrakstīšanās paskaidroja, ka nedēļu jāpaguļ vēl mājās un tad drīkstot doties staigāt. Godīgi nedēļu novārtījos pa gultu un tad devos uz darbu. Zem acīm vēl bija zilumi kā vīra piekautai alkoholiķei, kurus slēpu zem saules brillēm. Metos darbos ar pilnu sparu.
Jā, vēl mans rezidents bija ieteicis pēc mēneša aizdoties pie ģimenes ārsta. “Tu strādā?” izbrīnīta jautāja ģimenes ārste. “Protams, man taču atļāva. Tikai nedēļu bija jāguļ.” Šausmu izbrīnu manas dakteres acīs ir grūti aprakstīt. “Tev atļāva aiziet uz parku, uz veikalu, ne jau uz darbu! Tā tu vari iedzīvoties neārstējamās galvas sāpēs!”
Es biju neizpratnē – vīrs ar ieģipsēto roku sēž mājās, nestrādā un neko nepelna. Nu, kādam taču ir jāpelna! Man taču tikai zilumi zem acīm. Kājas, rokas kustas. Marš uz darbu!
Tālāk sekoja slavenā budžeta konsolidācija, kura pirmām kārtām skāra manu vīru pēc principa – trīs mēnešus bez tevis iztikām, tad tu arī esi pirmais konsolidējamais jeb atlaižamais. Savukārt man šī konsolidācija nāca par labu – tā kā priekšniece bija piefiksējusi manas jaudīgās darba spējas, es tiku paaugstināta amatā un ieguvu papildu vēl divu konsolidācijas ietekmē no darba atlaistu kolēģu darba pienākumus. Jā, mana alga bija lielāka, nekā pārējiem, bet tas vienalga bija mazāk, nekā maksāt algas trim darbiniekiem. Tas bija īsts win-win.
Taču manā dzīvē viss bruka un juka. Mašīnas nav. Uz Rīgu katru dienu jābrauc ar autobusu. Mājas kredīts jāmaksā. Ņēmu vēl paralēli haltūras un strādāju ik dienu no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Reizēm arī brīvdienās. Ķēru, grābu ikvienu papilddarbu, bērnus gandrīz neredzēju. Tikai noturēties! Tikai nopelnīt iztikai! Sakod zobus un uz priekšu!
Vai mana dzīvesbiedre MS par to priecājās? Vai arī mēģināja nākt man palīgā ar jauniem saasinājumiem? Par to nākamajā reizē.
Bet šīs nodaļas svarīgākā atziņa – nekad tik ļoti nedariet sev pāri kā es. Mīliet, saudzējiet sevi! Nekas uz šīs zemes nav tā vērts, lai mēs paši sevi iznīcinātu ar savu apzinīgumu, teicamnieka un glābēja sindromu. Sev un visiem pārējiem izdarīsi lielu pakalpojumu, ļaujot sev atpūsties un necenšoties izstrēbt visu, ko dzīves turbulence saputo.