Gatavošnās Vudū lāstam

Protams, mani tirdīja jautājums – kāpēc man šī slimība? Ko sliktu esmu izdarījusi, ka man tiek sūtīts šāds sods? Ko Visums, Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam, man ar to vēlas pateikt?

Taču pārāk daudz laika risināt šo rēbusu, man nebija, jo, pirmkārt, bija atbildība par diviem maziem bērniem. Kā viņi dzīvos, kad mamma būs nespējīga? Kā tiks galā ar visām sadzīves lietām, ja mamma nevarēs ne pusdienas pagatavot, ne drēbes izmazgāt?

Tādēļ savus bērnus audzināju kā ļoti patstāvīgus, kuri spēj paši par sevi parūpēties ikdienas lietās. Puika vēl negāja skolā, kad prata gan cīsiņus uzcept un griķus (viņa mīļākais ēdiens) izvārīt, par tādiem sīkumiem kā trauku mazgāšana nemaz nerunājot, jo kopš šī  brīža mājās tika iedibināta kārtība, ka katrs savu šķīvīti, dakšiņu un krūzīti pēc katras ēdienreizes nomazgā pats. Protams, katlu, pannu un bļodu nomazgāšana joprojām palika uz ēdiena gatavotāja pleciem, bet vismaz savus traukus katrs prata nomazgāt, noslaucīt un nolikt vietā (protams, kad viņi sasniedza pubertāti, šī sistēma viņiem tik ļoti krita uz nerviem, ka netīros šķīvjus glabāja savā istabā zem gultas un sāka vilkt ārā tikai tad, kad virtuvē vairs nebija šķīvju, un tad tos dabūja atmazgāt ne tikai no piekaltušiem taukiem, bet arī pelējuma un visa pārējā. Visi, kam nebija slinkums, toreiz mani kaunināja par netīrību bērnu istabās, biedējot, ka viņi visu dzīvi būs netīreļi un bomži, bet tagad manas 28 gadus vecās meitas dzīvoklī tīrība ir kā operāciju zālē. Hormoni nomierinājās un dabiskā vēlme dzīvot tīrās, sakoptās un patīkamās telpās ņēma virsroku).

Veļas mazgāšana arī pārtapa par bērnu pienākumu. Ak, šie skaistie batikotie baltie krekliņi, kad veļas mašīnā kopā ar baltajām drēbēm bija ieklīdusi arī kāda melna zeķe! Un izrādījās, ka sarežģītākais veļas mazgāšanas posms ir izžaušana. “Mammu, tās drēbes smird!” Nu, ko mīļie, varbūt nevajadzēja pēc izmazgāšanas vēl diennakti tās drēbes iespundēt slēgtā, mitrā telpā?! Aiziet! Veļas mašīna joprojām vietā un gatava vēlreiz mazgāt! “A man nav ko vilkt mugurā!” Nu, ko nākamreiz padomā laikus, lai ir ko vilkt mugurā.

Tā kā joprojām strādāju augstas slodzes darbu pilnu darba dienu un vēl drusku, bija skaidrs, ka nevaru būt mamma, aukle, aprūpētāja, pavāre, apkopēja mājās uz pilnu slodzi, un vēl pilnu slodzi darbā. MS bija skaidrs signāls – piebremzē, atpūties, velti laiku sev! Tu neesi vienīgā, kas spēj iztīrīt kaķa kasti, iznest atkritumu kasti un noslaucīt putekļus. Mācies deleģēt pienākumus! Mācies iesaistīt citus! Mācies lūgt palīdzību! (Man joprojām tas ne vienmēr izdodas.)

Joprojām turpināju interesēties par iespējām ārstēt MS, un kāda paziņa parādīja informāciju globālajā tīmeklī par kādu profesoru Vācijā, kura MS pacienti pēc viņa terapijas izmantošanas pat cēlās kājās no ratiņkrēsla. Vizīte un terapija pie šī profesora nebija lēta. Faktiski iekrājumi, kas bija plānoti ģimenes vasaras braucienam uz Turciju, tika izmantoti šai vizītei. (Diemžēl es vairs nevaru atrast viņa mājas lapu internetā, jo toreiz visu, kas man bija no viņa jāuzzina, uzzināju, un vairāk turp neesmu atgriezusies).

2000 eiro vērtā vizīte un terapija sākās ar divu stundu (!!!!) diagnosticējošu konsultāciju, uz kuru biju ieradusies ar visiem saviem magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. Pirmā stunda tika veltīta manu vecāku, viņu vecāku, viņu vecāku, visu brālēnu, māsīcu utt. līdz astotajam augumam veselības stāvokļa, nāves iemeslu, nodarbošanās utt. izpētei. Tika ievāktas ziņas gan par manas vecmāmiņas sirds reimatismu, gan vectēva plaušu vēzi, utt. Kad vācu profesors uzzināja, ka nav īsti ziņu par mana tēva radītājiem, jo viņa mamma – poļu laukstrādniece - no tuberkulozes mira, kad viņam bija seši gadi, bet to, kas ir viņa tēvs, viņš tā arī nekad neuzzināja, bet ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds poļu karavīrs, profesors izplūda garā stāstā par to, ka poļu nācijai vispār gēni nav pārāk kvalitatīvi, ne velti Hitlers bija izlēmis šo tautu iznīcināt.

Plaušu un sirds slimības no mātes senču puses liecinot par mīlestības deficītu, bet nu poļu gēni – kā labi saprotiet, nav tas labākais ģenētiskais materiāls. Aleluja! Ko man ar visu šo pūrā doto bagāžu iesākt?

Tad sekoja manu magnētiskās rezonanses attēlu pētīšana.

“Jums ar redzi nav problēmu?”

“Nē, nav,” atbildēju.

“Dīvaini! Te viens liels perēklis tieši uz redzes nerva. Nu droši vien ar laiku tas sevi manifestēs. Un ar iešanu nav problēmu?“

“Nu, reizēm kājas ir tādas nespēcīgas, bet turpinu tām likt spert soļus,” taisnojos.

“Nu, ja nedzersiet manis izrakstītās zāles un nepildīsiet manus norādījumus, tad kājas neklausīs jau pēc pāris gadiem,” skanēja viņa verdikts, bakstot ekrānā pa manu smadzeņu attēlu.

Pusstundu pētījis to, ko bija fiksējusi magnētiskā rezonanse, viņš nonāca pie slēdziena – jā, nav šaubu, Latvijas ārsti jums uzlikuši pareizu diagnozi.

Nu, vispār jau es nedevos uz Vāciju, lai apšaubītu Latvijas ārstu kompetenci, bet gan pēc ieteikumiem, kā nenonākt ratiņkrēslā, kas man joprojām bija lielākais bieds.

Vērtīgākais no šīs vizītes bija tas, ka viņš iepazīstināja ar diētu, kuru šodien jau lielāka daļa uztura speciālistu rekomendē kā MS diētu. Tolaik par to vēl runāja diezgan maz.

Un šī diēta ir ārkārtīgi vienkārša – Vidusjūras diēta ar izslēgtiem trekniem piena produktiem(sviestu, saldo krējumu, treknu pienu) un pēc iespējas mazāk ogļhidrātiem (ar Dievu bulciņas un kūciņas, lai dzīvo vīnogas un āboli, graudu maize un pilngraudu putras!), pilnīga atteikšanās no cūkgaļas (ar Dievu karbonādes, lai dzīvo steiki!), labāk tītaru, mazāk vistu, īpaši to ādas, zivis, vēlams treknas (lasis, siļķe) ne retāk kā trīs reizes nedēļā, bet labāk katru dienu, glāze vīna ir ok, bet par alu gan labāk aizmirstiet (domāju ka vāciešiem šī ziņa arī skan kā nāves spriedums). Un ūdens, ūdens, ūdens! Jā, tie divi litri ir obligāti, drīkst arī vairāk. Bet tie divi litri – tas ir jūsu dzīvības pamats. Un, protams, olīveļļa. Divas ēdamkarotes dienā, ne mazāk. Visu cept tikai extra virgin olīveļļā. Salātos krējumu aizstāt ar kvalitatīvu olīveļļu vai vīnogu kauliņu eļļu, labāk olīveļļas majonēzi, ja nu bez tās nespēj dzīvot.

Un vēl klāt papildus uztura bagātinātāji omega-3, silīcijs un hroms. Taču tie vislabāk jāpērk pie viņa, kur tie ir īpaši pielāgoti, izstrādāti, pārbaudīti utt, un īpašais komplekts gadam ar mega hiper super atlaidi maksā tikai trīs tūkstošu eiro. Khm…..

Nu, labi, visu to pašu, bet ne tik īpaši pielāgotu, izstrādātu un pārbaudītu var nopirkt Latvijas aptiekās. Gan jau saies! Tāds bija mans verdikts uz aicinājumu samaksāt vēl trīs trūkstošus.

Un viss šis racions nepieciešams, lai dotu organismam izejvielas bojāto mielīna apvalku atjaunošanai. Tā teikt – māju var būvēt arī no nekvalitatīviem materiāliem, pa lēto, bet restaurācijas darbi ir krietni dārgāki nekā celtniecība.

“Nu un es jums rezultātu solu tikai tad, ja dzersiet tieši manis piedāvātos uztura bagātinātājusun ievērosiet manas ēšanas rekomendācijas,” atkāpšanās ceļu gadījumam, ja tomēr viņa terapija nestrādās, sev nodrošināja vācu profesors.

Vēl šīs terapijas neatņemama sastāvdaļa bija psihoterapija. Starp citu – ne tikai Vācijā, bet lielākajā daļā attīstīto valstu, pirmais speciālists, ko MS un citu smagu slimību pacientiem piesaista uzreiz pēc neirologa (onkologa) ir tieši psihoterapeits. Vispirmām kārtām – lai emocionāli palīdzētu pieņemt jauno dzīvi. Domāju, ka mums Latvijā arī vajadzētu pacīnīties par šāda speciālista nodrošināšanu neārstējamo un sarežģīto slimību pacientiem, jo n-tie pētījumi ir apliecinājuši, ka medikamenti daudz labāk iedarbojas tad, ja pacients uzticas savas ārstam un tic, ka medikaments tiešām palīdzēs, nepretojas slimībai, bet pieņem to un mācās ar to sadzīvot un palīdzēt organismam tikt galā ar izaicinājumiem gan emocionāli, gan fiziski.

Tolaik mana angļu valoda bija gandrīz nekāda. Protams, pajautāt, “Where is a lady room?” un pateikt “My name is Kristine”, es pratu, bet nu stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, pārdomām, pārliecībām, bailēm es īsti nepratu. Psihoterapeite, kā jau īstena vāciete, arī nebija sevi apgrūtinājusi ar fluent english apguvi (kā zināms, vācieši, franči un spāņi kā lielu nāciju pārstāvji ne īpaši izjūt nepieciešamību apgūt angļu valodu, jo ir pietiekami daudz ļaužu, ar kuriem komunicēt dzimtajā valodā).

Un tad nu mēs abas ar savām neesošajām angļu valodām mēģinājām komunicēt. Bet tieši šīs konsultācijas bija lielākais pagrieziens manā kopdzīvē ar MS un vēl joprojām darbojas kā izcils “spieķis”. Proti, es sapratu un sev pieņēmu vienu ļoti svarīgu atziņu: “Kamēr es staigāju, kustos, spēju pati paēst utt., es priecājos par katru dienu, kad to spēju. Un, kad nestaigāšu, nekustēšos, tad arī varēšu par to bēdāties. Pagaidām nav, par ko. Katru dienu izjust prieku un pateicību par spēju staigāt, kustēties, tas ir tik fantastiski. Nevis no rīta piecelties un pārbaudīt – vai tad kājas vēl kustas, bet, vēl gultā esot, izjust prieku – jā, šodien es staigāju. Un tā ir fantastiska diena.

Lai visiem fantastiska diena!

(Turpinājums sekos).

Nav komentāru

Komentēt