Mana diagnoze - multiplā skleroze
Vēlējās palikt anonīms
Mans MS stāsts sākās pirms nepilniem trim gadiem, kad ieguvu oficiālu diagnozi. Ņemot vērā perēkļu daudzumu un nopietnās problēmas ar redzi, multiplā skleroze noteikti ar mani ir jau ilgu laiku.
Viss sākās ar to, ka vēlējos pāriet uz kontaktlēcām, jo jaunajā darbā brilles šķita kā apgrūtinājums. Tomēr lēcas it kā traucēja un nebija pārāk ērti, optometriste ieteica vērsties pie oftalmologa, jo viņa kaut ko redzēja kreisajā acī, bet nevarēja saprast ko tieši. Nokļuvusi pie oftalmologa, redzēju, kā izmainās ārsta sejas izteiksme, izmeklējot manas acis. Pēc vizītes izgāju ar milzu bailēm, jo tiku nosūtīta uz acu klīniku Rīgā, lai veiktu izmeklējumus.
Secinājums - tīklenes tūska un uveīts. Sāku lietot medikamentus - Medrol, saņēmu pat injekciju kreisajā acī, lai samazinātu iekaisumu, taču rezultāta īsti nebija. Drīz vien sāka skanēt vārdi multiplā skleroze.
Palasot informāciju internetā, bija šoks un bailes - nu nē, tas jau noteikti nav man. Taču konsīlijs un izmeklējumi to apstiprināja. Uzsāku terapiju, taču viens no mūsdienīgākajiem medikamentiem Kesimpta, nespēja tikt galā ar manu acu iekaisumu. Tika nomainīts medikaments, tostarp lietoju ikdienas zāles, lai tiktu galā ar acu iekaisumu. Pēcāk atklājās, ka no zālēm man ir radusies arī katarakta. Tagad man ir komplicēta katarakta un hronisks uveīts. Ir bail, jo oftalmologs pēdējās vizītēs rauc pieri un šķiet, ka vairs nesaprot, ko ar mani darīt. Kārtējā vizītē tiks piesaistīts cits oftalmologs ar kuru mans ārstējošais ārsts vēlas pakonsultēties.
Dzīvojot ar MS, nākas iemācīties paļauties uz dzīvi, jo viss līdz šim pašsaprotamais izrādās vairs nemaz nav tik ļoti pašsaprotams.
MS ir baigi jocīgais, tāds kā nešpetns mājas gariņš, kuru ārkārtīgi viegli ir aizvainot. Ak, tad pārpūlējies, neievēroji miega režīmu, kārtīgi nepaēdi un vēl visu laiku skatījies ekrānos? Še tev, nogurums, acu miglošanās un dulla galva. Lai gan ir dienas, kad ir grūti un ienāk prātā nelāgas domas, par ko man tas viss, skaidrs ir viens - padoties nedrīkst un jāmācās sadzīvot ar savu iekšējo mājas gariņu, ar kuru, ja iemācās pieņemt un uzklausīt, tad patiesībā tik izaicinoši nemaz nav.