Mana diagnoze - multiplā skleroze
Teicamniece iznīcina sevi
Arī pirms šīs stāsta daļas ievadā vēlos uzsvērt, ka būs pavisam melni brīži. Un iemesls, kādēļ es šo nodaļu neapeju, ir tikai viens – varbūt kāds uz šīs planētas prot mācīties no citu kļūdām un neiet cauri tām šausmām, kuras es pati radīju savā dzīvē ar savu apzinīgās, visu varošās teicamnieces sindromu un nespēju nekontrolēt nākotni.
Aptuveni gadu darbojos kā robots – pelnīt, pelnīt, pelnīt un pelnīt, lai tikai varētu samaksāt kredītu, rēķinus, paēst, apģērbt bērnus. 16 stundu darba diena bija mana ikdiena. Strādāju visas iespējamās brīvdienas, jo par tām maksāja dubultā.
Un, jo vairāk es strādāju un centos nodrošināt ģimenei iztiku, jo lielākā depresijā slīga mans dzīvesbiedrs. Ar laiku tas nonāca līdz tam, ka viņš varēja visu dienu pavadīt gultā, un, kad pusnaktī atgriezos mājās no darba, lai vēl pabeigtu visas haltūras, konstatēju, ka vīrs pat nav pagatavojis bērniem vakariņas.
Ak jā, vai es pati arī ēdu tajā laikā? Pirmkārt, pēc smagās galvas traumas man bija pilnībā zudusi apetīte. Es nevarēju sevi pat piespiest kaut ko apēst. Ārsti ieteica smadzenes barot ar speķi. Kā jau īstena teicamniece un līdzestīga paciente, nopirku speķi ar ķiplokiem, apēdu vienu maizīti un vēmu, vēmu, vēmu.
Tā mans nodoms pabarot savas smadzenes beidzās ar vēl lielāku nepatiku pret ēdienu.
Ģimenes ārste ikgadējā tehniskajā apskatē palūdza uzkāpt uz svariem. Man bija visnotaļ sarežģīti novelkami zābaciņi, tādēļ teicu – es uzkāpšu ar visiem zābakiem un tad atrēķināsim kilogramu nost. Svari rādīja vismaz sešus kilogramus zem viszemākā veselīgā svara. Teicu dakterei, ka neko nost nerēķināsim. Skaidroju, ka man nekas negaršo, turklāt, līdz ko apēdu ko tādu, kas man negaršo, vemju.
Daktere ieteica ļoti vienkāršu metodi – dodies uz veikalu, staigā gar plauktiem, un, kad ieraugi kaut ko, ko tev gribas apēst, nopērc un ēd to. Organisms pats pateiks priekšā, kas tev jāēd.
Tā nu es staigāju jau trešo apli ap lielveikala plauktiem līdz pamanīju torti “Cielaviņa”. Nu ,to maziņo, 1,5 kg. Nopirku, pa gabaliņam iedevu katram bērnam un vīram un pārējo apēdu pati. Nākamajā dienā veicu šo pašu procedūru – tagad mani “uzrunāja” “Laimas” “Asorti” kaste. Nu ko, pa pāris konfektītēm katram mājiniekam, un pārējo itin mierīgi izriju vienā dienā pati.
Šādā “Cielaviņu” un “Asorti” režīmā nodzīvoju veselu mēnesi, kad atkal devos pie ģimenes ārsta. Taču svari bija nepielūdzami – ne grams nebija pienācis klāt. Kur man ķermenis lika visus tos taukus un ogļhidrātus, kas bagātīgi atradās “Cielaviņās” un “Asorti”, nav ne jausmas.
Darba kolēģes, kuras dēļ sava svara baidījās pat paskatīties uz cepumiņiem, jautāja – kā tu vari būt tik tieva? Recepte gauži vienkārša – vispirms multiplā skleroze, tad smaga galvas trauma, tad nenormāla pārstrādāšanās, stress, maz miega un bingo – esi tik viegla, ka akmeņu jāpiesien pie kājām, lai vējš neaizpūš pa gaisu.
Vai es biju mīļa, jauka, saprotoša un empātiska pret savu dzīvesbiedru, kurš kā mantru skaitīja – es neko nevaru izdarīt, darbu nevaru dabūt? Protams, nē. Es biju pārgurusi mežone, kura aiz bezspēka spēja tikai kliegt.
Vai es ievēroju Vācijā iegūtās zināšanas par diētu? Protams, nē. Vai es dzīvoju mierā un saskaņā ar sevi un pasauli? Protams, nē. Es cīnījos.
Lai dzīve neliktos pavisam vienmuļa kauja, par papildu satricinājumiem parūpējās mans dēls. Tā kā mēs dzīvojām mazpilsētā 50 kilometrus no Rīgas, bet dēls mācījās Rīgā, viņš, kā jau trešās klases skolnieks, katru dienu ar autobusu viens pats brauca mājās. Drošībai bijām uzlikuši aplikāciju, kurā ir redzams, pie kura mobilo sakaru torņa pieslēdzies dēla telefons. Tālajā 2010.gadā man vēl nebija zināmas tādas tehnoloģijas, kas ļautu precīzi noteikt, kur atrodas telefons.
Kādā dienā, kad atvēru aplikāciju, lai palūkotos, vai dēls ir laimīgi nokļuvis mājās, konstatēju, ka viņa tālrunis ir izslēgts (izlādējies, jo autobusā taču trešklasniekam ir jāspēlē spēlītes telefonā), bet pēdējais tornis, kur tas ir reģistrēts, ir aptuveni 30 kilometrus aiz mūsu mazpilsētas autobusa galapunktā.
Zvanu uz autoostu un jautāju, vai tur gadījumā nav kāds puika. Nē, neesot, Autobusa šoferi arī neko par tādu ceļotāju nezina. Zvanu vīram – dodies meklēt, dēls pazudis!
“Man taču nav mašīnas, man arī nav naudas autobusa biļetei, es neko nevaru iesākt,” kā jūs domājat, ko māte atbild tēvam brīdī, kad ir pazudis pastarītis un saņem šādu atbildi? Turklāt šīs sarunas laikā vēl kabinetā ienāk priekšniece un saka – fiksi, fiksi, tev vēl ir piecas minūtes, lai sagatavotu šīs dienas darbu un dotos uz studiju! Un vēl fonā zvana otrs ienākošais zvans no otras darbavietas, kur arī gaida tavu darba rezultātu.
Nezinu, kas tā bija par apskaidrību, bet manī iestājās pilnīgs miers. Pilnīgi loģiski un nosvērtā balsī paskaidroju vīram, ka viņam ir vismaz desmit deju kolektīva biedru, kuriem ir mašīna, un es būtu ļoti izbrīnīta, ja brīdī, kad tu saki – man pazudis dēls, viņi atbild – nevaru palīdzēt. Protams, bija vismaz trīs vīri, kas bija gatavi pamest visu un ar savu mašīnu doties meklēt mūsu dēlu.
Savā sirdī es skaidri zināju – ar manu dēlu viss ir kārtībā, lai gan ārējie apstākļi skaidri liecināja, ka pilnīgi nekas nav kārtībā.
Kamēr studijā ierunāju tās dienas sižetu, telefonā bija pienācis SMS – dēls atradies. Esot autobusā aizmidzis un aizbraucis līdz galam. Tur ieraudzījis ceļa zīmi ar norādi uz Rīgu, izdomājis, ka mājas ir Rīgas virzienā, un sācis kājām iet uz mājām. Apmēram 15 kilometrus no galapunkta vīrs kopā ar savu deju kolektīva biedru bija pamanījuši melnā tumsā pa piesnigušo ceļa malu soļojot tās dienas varoni.
Ko par šo visu teica mana dzīvesbiedre multiplā skleroze? Arī viņa skaļā balsī sāka kliegt – apžēlojies par mani! Parūpējies par mani! Atpūties! Še tev nespēja sajust savas kājas!
Sajūta sirreāla – redzu, ka stāvu kājās, bet nejūtu kājas. Redzu, ka lieku soli, bet nejūtu, kad kāja pieskaras zemei. It kā staigātu pa mākoņiem.
Un ko tādā brīdī dara super pret sevi nežēlīga persona? Protams, paindē savu ķermeni ar solumedrolu. Tā kā par darbu svētku dienās bija iekrājušās dažas brīvdienas, tās izmantoju, lai pagulētu pie sistēmas. Un trešajā dienā augšām cēlos, lai turpinātu sevi iznīcināt.
Gaita bija visnotaļ nestabila, bet man nebija laika domāt par to, cik graciozi vai eleganti soļoju (skrienu). 16 stundas darbā, kārtējā izkliegšanās uz vīru, kurš pat nemēģina kaut ko sākt pelnīt, kārtējie paskaidrojumi bērniem, ka nevaru nopirkt jaunas kurpītes vai saldumus, bezspēcības asaras…
Līdz kādā jaukā dienā pazuda mans vīrs. Atgriežoties no ciemošanās pie savas mammas kopā ar dēlu, viņš bija iesēdinājis dēlu autobusā uz mūsu mazpilsētu, pats nolicis somu bagāžas glabātavā un pateicis, ka viņam vēl esot šādas, tādas darīšanas. Telefons atslēgts.
Zvana vīramāte un jautā – kur tad viņas dēls palicis? Ciemošanās reizē kaut kādas dīvainas lietas runājis, baidoties, vai tik nav padarījis sev galu. Bērni pārbijušies. Meita vēl iepriekšējā dienā bija uz viņu sakliegusi, lai vispār nerādās mājās, ja nespēj pelnīt, jo viņai vajagot kurpītes. Meita vaino sevi, ka novedusi tēti līdz pašnāvībai. Dēls jūtas vainīgs, ka ļāvis tētim tā doties savās gaitās. Mierinu bērnus, mierinu vīramāti. Bērni vaino mani, ka es pret tēti slikti izturos.
Tikai pēc 24 stundām bērni saņēma no tēva īsziņu, ka viņš nolēmis pamest mani, jo es slikti izturos pret viņu, lai tagad visu prasot no mammas, jo viņš vairs ģimenē neatgriezīsies. Un pie visa vainīga esot es. To lai nu bērni uz mūžu mūžiem atceroties.
Ja līdz šai dienai es biju cerējusi, ka pienāks brīdis, kad rūpes par ģimenes ienākumiem būs divu cilvēku atbildība, bija skaidrs, ka tagad šī cerība ir izplēnējusi vējā. Turklāt biju arī sagrāvusi savu baznīcā doto solījumu būt kopā priekos un bēdās, slimībā un veselībā, bagātībā un nabadzībā. Es biju tāds dēmons, ka vīrs, lai nebūtu jādzīvo kopā ar mani, trīs mēnešus dzīvoja Londonā zem tilta bezpajumtnieka dzīvi.
Meita kategoriski atteicās špricēt man Avonex, puika bija gatavs šprici, aizmiegtām acīm, iemest man kājas muskulī, lai es pēc tam ievadītu šķīdumu muskulī. Un arī ne katru sestdienu. Viņam emocionāli bija grūti darīt pāri mammai. Par laimi kaimiņos dzīvoja feldšere, kura tajās sestdienās, kad dēlam nebija drosmes durt man kājā, bija gatava man iešpricēt.
Taču lūgt kādam palīdzību – tās bija manas vislielākās mokas (reizēm ir arī šobrīd). Es taču visu varu pati. Es taču esmu stipra. Es pati pie visa vainīga, pašai arī viss jāizstrebj.
Divas nedēļas paraudāju pa nakti spilvenā, nokrāsoju matus un uztaisīju manikīru (jebkurš frizieris pateiks, ka visvairāk krīzes brīžos sievietes nodara pāri saviem matiem, ieķellējot kādu gana matus bojājošu krāsu), un metos dzīvē iekšā no jauna.
Taču Visums, acīmredzot, bija nolēmis mani apturēt no šīs pašiznīcināšanās. Jau pēc pāris nedēļām mājās viss sāka brukt un jukt. Vispirms salūza ūdens sūknis. Zinu, ka pagalmā akā ir kaut kāds ūdens sūknis, bet ne es tur varu nokāpt, ne ko saprast no tā aparāta. Ziema tuvojas. Apkure uz gāzi. Tātad bez ūdens mājās nav apkures.
Paziņas izsauc pilsētā labāko ūdens meistaru, kurš saka – 700 lati par jaunu ūdens sūkni plus vēl 200 lati par uzlikšanu. Vai tiešām izdzīvošanas režīmā dzīvojošai ģimenei, kurā netiek praktizēti ne saldumi, ne kultūras pasākumi, ir 900 latu drošības spilvens šādiem gadījumiem? Nu ko, aiziet ātrie kredīti, jo bez ūdens bērni nosals. (Pēc tam gan tie paši paziņas smējās, kā apčakarējuši stulbo sievieti, jo patiesībā ūdens sūknis maksājot vien 300 latu. Tā teikt – ar savu stulbumu un nezināšanu par ūdens sūkņiem biju ļāvusi ļaudīm gardi izsmieties un saražot sev C vitamīnu. Vismaz kādam ko labu izdarīju!).
Tad pienāca kārta salūzt gāzes katlam. Esot jāmaina – 800 lati. Ā, ātros kredītus izsniedz diezgan daudz firmas. Aiziet!
Tad, kad sāka tecēt jumts un tā salabošanai prasīja 300 latus, es jau autopilotā ņēmu kredītu, lai tikai bērniem būtu jumts virs galvas.
Par tādiem sīkumiem kā salūzuši vārtiņi, uzblīdušas ārdurvis, kuras nav iespējams cieši aizvērt, es vispār nedomāju. Sods par nenopļautu zāli pie ielas? Vai vēl kādam vajag kādu naudu no manis?
Astoņus mēnešus strādāju ar vēl lielāku jaudu nekā iepriekš. Līdz atkal mana dzīvesbiedre multiplā skleroze teica – nē, nē, tā neies krastā. Man vajag mieru, man vajag miegu, man vajag harmoniju! Lai tu to saprastu, še tev galvassāpes, kāju sāpes un vēl tik liels nogurums, ka nevari kafijas krūzi pacelt.
Un tad es sev visā krāšņumā parādīju, cik spēju būt nežēlīga pret sevi. Piecas dienas no septiņiem rītā līdz pusnaktij strādāju, tad atnāca kaimiņiene un uzlika sistēmu, pāris stundas pagulēju, lai jau atkal mestos iekšā darbos. Piektajā dienā atceros, ka izgāju no darba, lai dotos mājās. Nākamā epizode, ko atceros, ir pēc divām dienām. Kur es biju šīs divas dienas? Ko darīju? To nezina neviens.
Manis meklēšanā bija sacelta kājās visa mana dzimta, mammu un divas māsas un divus brāļus ieskaitot. Kad mana mamma mani atrada, viņa saprata, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņa vēlāk stāstīja, ka es esot runājusi galīgi nesakarīgi. Mamma, pakonsultējoties ar savu draudzeni psihiatri, pieņēma lēmumu mani nogādāt psihenē.
Droši vien tiem, kuriem nav bijusi tā laime paviesoties psihenē, aiz šausmām noelšas, bet tie, kuriem ir pieredze ar iespēju apstāties, apklust, satikties ar sevi un ļauties, lai par tevi parūpējas, saprot, ka tieši tās četras nedēļas, ko tur pavadīju, bija milzīgs pagrieziena punkts gan manā dzīvē, gan kopdzīvē ar multiplo sklerozi.
Par atklāsmēm, lēmumiem un radikālo pavērsienu savā dzīvē un dzīves uztverē – nākamajā nodaļā.