Mana diagnoze - multiplā skleroze
Kā darbojas Vudū lāsts.
Dzīve pēc iespējas psihiatriskajā slimnīcā vientulībā un bezdarbībā salikt visu pa plauktiņiem un nodefinēt prioritātes, apzināties savas iespējas un atzīt savu nespēju, ievērojami mainījās. Tā kā mana prioritāte tagad bija bērni, tad pilnīgi skaidrs, ka tikai vesela mamma spēj parūpēties par saviem bērniem. Tādēļ ik mirkli sev jautāju – vai tas, ko daru un domāju, mani tuvina mērķim izaudzināt laimīgus bērnus un nekaitē manai veselībai?
Beidzot sāku ievērot tādus ārsta norādījumus kā doties gulēt tad, kad nāk miegs, nevis ar gribasspēku noturēt sevi nomodā darba pienākumu veikšanai. Protams, tas nebija apvienojams ar darbu birojā, tādēļ, pateicoties savai profesijai, varēju atļauties tādu greznību kā brīvmākslinieka statuss. Ja ap pusdienlaiku jutos nogurusi, devos diendusā, ja uzreiz pēc vakariņām nāca snaudiens – uz gultiņu!
Jā, pazaudēju drošības izjūtu attiecībā uz ikmēneša ienākumiem konkrētā algas dienā, bet vienlaikus arī sāku apgūt prasmi no sirds un patiesi paļauties uz Augstāko spēku un ticēt, ka viss ar maniem bērniem un ar mani ir un būs kārtībā.
Vai mani nepiemeklēja šaubas? Piemeklēja. Vai man nebija bail? Bija. Tagad, atskatoties uz šo savu dzīves periodu, skaidri saprotu, ka tieši ticēt Augstākajam spēkam un paļauties uz to bija tā mācība, kuru multiplā skleroze mani burtiski piespieda apgūt. Un par to es tai vienmēr esmu pateicīga. (Jautājumu, kādēļ šī slimība man ir izdevīga un kādu labumu no tās es gūstu, es sev sāku uzdot krietni vēlāk.)
Vēl es rūpīgi un centīgi sāku ievērota tādu ārsta norādījumu kā regulāra vingrošana pēc iespējas fizioterapeita vadībā un uzraudzībā, ik dienas nostaigāt vismaz 10 000 soļu, apguvu un iemīļoju nūjošanu, un sāku izmantot visas valsts apmaksātās iespējas rehabilitācijai.
Un tad kādā jaukā dienā no rīta pamodos un konstatēju, ka nejūtu savas kājas. Vienkārši to nav. Skatījos uz tām un ar domu spēku cēlu ārā no gultas – tās klausīja. Noliku pēdas uz zemes – nē, zemi nejūtu. Labi, celšos kājās. Jā – kājas notur manu augumu, bet es tās nejūtu. Mēģināju spert soli ar acu kontroli. Jā – tās kustas, bet katra kustība apzināti jāiedarbina ar domām un arī ar skatienu jākontrolē, vai tā notiek. It kā kājas būtu kaut kas no manis neatkarīgs, bet es tās spēju kustināt ar domām.
Pirmie soļi bija nedroši, bet tad jau ļāvos būt drosmīgāka, līdz beidzot kājas pašas iestaigājās un pamazām atgriezās vecā labā sajūta, ka kājas ir, tās stāv uz zemes, tās kustas utt., vienīgi to kustināšana notiek ar apzināti smadzenēs pieņemtiem lēmumiem, nevis automātiski. Bet minūtes 15 no rīta bija kā uz citas planētas.
Tā tas atkārtojās vairākus rītus pēc kārtas, turklāt šī apzinātā kāju kustināšana bija ļoti nogurdinoša, tādēļ attālumi, kurus varēju noiet kājām, stipri samazinājās un daudz ātrāk iestājās nogurums līdz pat tādam, ka varēju vienkārši apsēsties uz soliņa pie veikala un atzīt – nē, tālāk paiet nevaru. Tikai ar milzu gribasspēku izdevās iekustināt kājas un piespiest tās darboties. Jā, tā bija diezgan milzīga gribasspēka piepūle ik mirkli sev teikt – tu to vari, tu spēj staigāt, ej!
Protams, devos pie neirologa, kura, atceroties manu iepriekšējo solumedrola kūres pieredzi ar divu dienu pavadīšanu nekurienē, absolūti nebija sajūsmā par iespēju man piedāvāt šādu “izklaidi” vēlreiz. Un diemžēl viņai nācās konstatēt, kā man tajā brīdī šķita, visbriesmīgāko – interferons, ko biju lietojusi desmit gadus un kas bija palīdzējis nepieļaut strauju multiplās sklerozes attīstību, vairs neiedarbojās.
To, ka tas notika precīzi desmit gadus pēc diagnozes uzstādīšanas un precīzi desmit gadus pēc tam, kad es iepazinos ar biedējošo bukletu par multiplās sklerozes attīstību, es sapratu tikai vēlāk.
Droši vien atceraties, ka visbiedējošākais no visa bukletā sarakstītā man šķita tas, ka pēc desmit gadiem nespēšu staigāt. Tas manī izsauca ārkārtīgi spilgtas negatīvas un baiļu emocijas.
Un to, ka šajā brīdī faktiski manifestējās tas, ko es biju savā zemapziņā ieprogrammējusi, lasot šo bukletu, es sapratu tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad iepazinos ar doktora Džo Dispenzas mācību, atziņām un skaidrojumiem par smadzeņu darbību.
Godīgi sakot – tajā brīdī es vispār biju aizmirsusi par šo slaveno bukletu. Es biju aizmirsusi, ka tas “pareģoja” nespēju staigāt pēc desmit gadiem. Es pat nebiju skaitījusi, cik gadu man jau ir šī diagnoze. Vienkārši zemapziņa pati paveica visu manā vietā – tu pasūtīji nespēju staigāt pēc desmit gadiem, esmu gatava šo tavu pasūtījumu izpildīt. Tu par to aizmirsi, bet es neko neaizmirstu. Man visas tavas bailes ir iegrāmatotas. Vudū lāsts piepildās!
Un tai pretī es liku savu tik sakāpināto gribasspēku. Nečīksti, neļaujies sabrukt, turpini staigāt, lai arī cik grūti tas ir.
Bet arī šajā situācijā Augstākais spēks, Dievs, Avots, no kā mēs visi nākam jeb tas nezināmais, kura dēļ mēs vispār esam, lai kā katrs to apzinātos un izprastu, nāca man palīgā. Un sūtīja divus eņģeļus.
Pirmkārt, tas sakrita ar brīdi, kad biju tikko iepazinusies ar savu nākamo vīru. Kā šodien atceros savu pirmo viesošanos pie viņa lauku mājās. Man palaimējās iepazīties ar ārkārtīgi gudru vīrieti, ar kuru sarunās varējām pavadīt stundas un dienas, pat nejūtot, kā paskrien laiks.
Protams, es ļoti vēlējos šim vīrietim patikt. Un skaidrs, ka neārstējami slima sieviete, kura drīz vispār sēdēs ratiņkrēslā, ar diviem pubertantiem pūrā nevarētu būt kāda vīrieša sapņu sieviete. Tādēļ zobus sakodusi, liekot lietā visu pieejamo gribasspēku centos savas kājas kustināt tā, lai grūtības pārvietoties būtu pēc iespējas mazāk redzamas.
Un pēkšņi viņš piedāvāja aizdoties līdz tuvējam veikalam pusotra kilometra attālumā pa grants ceļu. Mašīnas tobrīd nebija nedz man, nedz viņam. Vienīgais veids – doties kājām. Tā vietā, lai pateiktu – piedod, aizstaigā uz bodi viens, es pagaidīšu, es savā teicamnieces centībā piekritu doties līdzi. Kājas ļogās uz nelīdzenā ceļa seguma, ik solis jāpieskata, lai nepakluptu, lai paceltu kāju pietiekami augstu un tā neaizķertos aiz kāda akmeņa, turklāt vēl jāpiedalās sarunā.
Joprojām esmu gatava sev uzcelt pieminekli par šo varonīgo gājienu uz lauku veikalu. Es to paveicu!
Un varbūt tieši apziņa, ka nedrīkstu padoties, nedrīkstu sevi žēlot un ļaut grūtībām sevi pieveikt, bija viens no spēcīgākajiem stimuliem nesaļimt dīvānā, nesākt sevi žēlot un nedomāt par to, ko nevaru, bet vairāk domāt – kā varēt.
Otrs veiksmes eņģelis bija mana neiroloģe Anita Paegle, kura piedāvāja pāriet uz citu -nākamās paaudzes – imūnmodulantu. Tieši pēc mēneša bija ieplānots nākamais lielais deviņu ārstu konsīlijs, kurš varētu lemt par šo zāļu piešķiršanu.
Mēneša laikā man bija jāizdara seši izmeklējumi. Lai gan tolaik rindas pie ārstiem nebija tik dramatiskas kā tagad, arī toreiz tas nebūt nebija tik vienkārši. Plaušu rentgenu un kardiogrammu, protams, varēja uztaisīt jau nākamajā dienā, bet ehokardiogrammu, holtera monitoringu un vēl divus citus izmeklējumus – laipni lūgti pagaidīt pāris trīs mēnešus!
Un tad es uzzināju, ka Latvijas medicīnas sistēma nodrošina iespēju apgūt medicīnas tūrismu. Jā – manā gadījumā vietējo medicīnas tūrismu, bet iespēju apceļot dzimto zemi mēneša laikā tā nodrošināja.
Bet par to nākamajā nodaļā.