Mana diagnoze - multiplā skleroze
Es esmu MS mamma
Es bērnu gaidīju ļoti ilgi. Kopš pusaudžu gadiem biju pārliecināta, ka man nebūs bioloģisko bērnu - es bērnu(s) adoptēšu. Kāpēc? Jo uz pasaules ir daudz pamestu bērnu, un kāpēc radīt vēl vienu, nevis palīdzēt izaugt tiem, kas jau ir. Kaut kur šajā motivācijā jau var manīt aizmetņus tādai lielai sevis nemīlēšanai - man nevajag savu, man jābūt maksimāli lietderīgai. Pēcnācēju radīšana pasaulē, kurā ir pamesti bērni, ir savtīga! Tā domāja 15 gadīgā Simona. 30 gadīgā Simona psihoterapeita kabinetā nonāca līdz lēmumam, ka beidzot jāsāk adopcijas process.
Tas bija ilgi un mokoši, bet mūsu bērns beidzot pie mums nonāca. Ne standarta procesā, sākotnēji aizbildnībā, bet es neiedziļināšos šajā stāsta pusē. Varu pateikt vien to, ka gaidīšanas laiks bija pastaiga parkā, salīdzinot ar to nedrošību un neziņu par mūsu visu nākotni, kad bērns nonāca mūsu ģimenē. Un tas bija tikai statusa radītais stress. Vēl arī bija kļūšana par zīdaiņa galveno aprūpētāju. Es nevaru teikt - kļūšana par mammu, kaut tā es sevi saucu. Tas bija ļoti sarežģīts periods manā dzīvē, un tam dažu mēnešu laikā pievienojās kaitinoša tirpoņa sejā, kas drīz pārņēma arvien lielāku sejas un galvas daļu.
Man ir MS. Šī ziņa satricināja visu līdz pamatiem, un jo īpaši manu mammošanas pieredzi, kas jau tā bija tik ļoti netipiska un traucēja man rast saikni ar citām mammām. Mani pārņēma dažādas sajūtas. Pirmkārt, milzīga vainas sajūta, ka esam adopcijas procesā, bet izrādās, ka es esmu "brāķēta". Bailes, jo varbūt mums atņems bērnu, jo es esmu slima. Neziņa, kurā mirklī es kļūšu par invalīdu un nevarēšu parūpēties par savu bērnu. Pārliecība, ka, ja es būtu zinājusi, nebūtu uz adopciju parakstījusies. Un tad arī tāda neizpratne, kāpēc ir grūti, un vai tas ir MS dēļ.
Ir pagājuši vairāk kā četri gadi, kopš esmu mamma ar MS. Es neesmu bijusi citādāka mamma un man nav bijis MS, pirms es kļuvu par mammu. Es esmu MS mamma. Tās identitātes ir tik cieši savijušās. Gribēju turpināt, ka nezinu, kā ir citādāk, bet tā nav īsti taisnība, jo es daudz vēroju un mēģinu saprast būšanas par mammu pieredzi. Tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzņēmusies, un es zinu, ka ir ļoti daudz mammu, ar vai bez hroniskām slimībām, kas teiks to pašu. Būt par mammu ir traki grūti. Ja kāda saka pretējo, varu tikai un vienīgi priecāties, un mazliet arī neticēt. Kļūšana par mammu ir savas iepriekšējās personības zaudēšana, vismaz uz laiku. Līdzīgi rakstīju arī par MS, un tāpēc man ir sarežģīti, ja ne neiespējami, šo izaugšanas ceļu precīzi atšķetināt. Es vēroju un klausos, un dzirdu, ko stāsta citas sievietes. Tas ir ceļš, kurš tev liek atteikties no tik daudz kā, kas iepriekš bijis pašsaprotams. Atpūta, miegs, normālas ēdienreizes, normālas sarunas ar citiem pieaugušajiem. Un tāpēc būt MS mammai šķiet tik ļoti grūti.
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka uz to gluži vienkārši tā nevajag koncentrēties. Grūtums ir relatīvs. Vesela mamma ar veselu bērnu arī saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. MS mamma saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. Mamma, kas adoptējusi bērniņu, saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. Visām mammām ir grūti. Un ar sevi esmu sarunājusi, ka nesalīdzināšu savu grūtumu ar citu mammu grūtumiem, jo tas nevienam neko nedod. Vismazāk tas dod man pašai, jo es sava grūtuma kausā pielieku klāt sevis žēlošanas akmeņus.
Būt MS mammai ir grūti. Nav spēka. Ir grūtāk būt stabilam vecākam. Es neesmu stabils vecāks, un tas ietekmē manu bērnu. Bet vai no tā, ka jutīšos par to vainīga, kādam kļūs labāk? Vai arī tas tikai būs vēl viens akmens grūtuma kausā? Kādreiz man bērna tētis teica, ka es gribot, lai man uzceļ pieminekli par to, ko es daru. Un jā, tā ir. Man ir svarīgi, lai mani apkārtējie cilvēki zinātu, kam es eju cauri, un ko no manis prasa būšana par mammu. Bet vai tā nav visām mammām? Vai visām mammām nevajag uzcelt pieminekli par to, ko viņas dara?
Es visu laiku mācos. Varu būt pateicīga, ka man ir pieejams psihologa atbalsts un atbalsta grupa. Bet vispirms man vajadzēja atzīt, ka vajag palīdzību. Tad iemācīties prasīt palīdzību. Un tad iemācīties to pieņemt bez sajūtas, ka palieku parādā. Es visu laiku mācos un augu.
Man visvērtīgāk ir bijis iemācīties menedžēt sevi. Tur man ļoti palīdz meditācija. Kādā brīdī es sāku lietot antidepresantus, jo visas situācijas slogs mani bija novedis depresijā un trauksmē. Antidepresanti bija fantastisks palīgs izrauties no dziļas tumsas un pārtraukt dzīves periodu, kuru uztvēru kā ļoti traumatisku. Bet paļauties tikai uz zālēm nav risinājums, es daudz strādāju pie savām daļām, lai tās savāktu kopā un būtu vesels cilvēks. Mammošanas darbā nevajag baidīties atpazīt izdegšanu vai citas mentālās nebūšanas. Ir svarīgi vērsties pie speciālista, kas var palīdzēt. Bērni aug, un, teorētiski, kādā brīdī būs vieglāk. Bet līdz tam brīdim ir jāpalīdz sev nodzīvot.
Visām mammām ir vispirms jāparūpējas par sevi. Es vienmēr turu prātā lidmašīnas paziņojumu, ka vispirms skābekļa maska ir jāuzliek sev, jo pieaugušais pie pilna prāta varēs palīdzēt samaņu zaudējušam bērnam. Bet bērns, kas pirmais ticis pie skābekļa maskas lidmašīnā, kas iekļuvusi nepatikšanās, būs bezpalīdzīgs ar samaņu zaudējušu vecāku. Taču mana psiholoģe man deva vēl vienu lidmašīnas salīdzinājumu. Es esmu stjuarte, un mans bērns ir pasažieris manā lidmašīnā. Man ir jāsaglabā miers, un tad arī manam bērnam būs miers. Un tā nu es kultivēju sevī mieru. Ir nenormāli grūti. Bet katrai mammai ir savi izaicinājumi, un tās visas ir iespējas augt. Iespējas būt par vecāku sev, savam iekšējam bērnam. Kļūt veselai. Nē, MS nekur nepazudīs, vismaz pagaidām. Bet būt par mammu var ļaut tev sadziedēt citas savas traumas un būtiski uzlabot dzīvi.
Es nekad nevienam neieteikšu nedz adoptēt bērnu, nedz izlemt par labu bioloģiskam bērnam ar vai bez diagnozes. Tomēr es vienmēr esmu gatava padalīties ar savu stāstu, jo būt atklātam par savu cilvēcisko pieredzi ir skaistākais, ko varam viens otram dot. Tikai varu pačukstēt, ka tagad, kad pirmais posms ar MS un bērnu aizvadīts, esmu diezgan droša, ka eventuāli es būtu nonākusi līdz adopcijai. Tas bija manas dzīves mērķis, un MS tam nebūtu varējis pārvilkt strīpu. Īstenībā esmu pateicīga, ka viss notika tā, kā notika, jo nepazaudēju vēl pāris vērtīgos gadus. Bez MS bērna audzināšanā ir vēl vairāki nozīmīgi faktori, un vecums ir viens no tiem.
Lai mīlestība!