Pirmais gads, lietojot antidepresantus (AD). Sastapšanās ar savām dusmām.

Vēlos Tev izstāstīt kā man pagāja mans pirmais gads, lietojot antidepresantus.

Būtiski - man vienmēr ir bijusi negatīva attieksme pret AD.
Jo manī ir kods - cilvēks ar visu var tikt galā pats, ja nevar, tātad nav pietiekami centies!

Kad ieraudzīju, ka reizēm šis kods ir man traucējošs, tad mācījos sevi pārkodēt un tas notika caur kodu - iemācīties mīlēt sevi.

>>Jo bieži vien, lai sasniegtu augsti uzstādītus mērķus ir jāiegulda milzu piepūle un reizēm, to var raksturot kā darbu pret straumi, kas ir divtik grūti.
Augstus mērķus vajag likt, tikai jāatcerās par darītāju (sevi), jo pretējā gadījumā, ķermenis signalizēs, ka esi par sevi aizmirsis un tad arī neizdosies sasniegt kāroto. Visam jābūt balansā.<<

Apzināti izmantoju šo terminu - kodēt, jo tā es to saprotu, kad cilvēks kaut ko ierauga sevī un viņam tas nepatīk un grib darīt citādāk, tad sevī ir jāiekodē jauns ceļš pa kur iet.

(Ja Tevi interesē tehnikas, kuras es izmantoju savā ikdienā, droši raksti man, es ar prieku dalīšos).

Pirms gada, kad ieraudzīju sevi no malas, cik nogurusi un nelaimīga slāju pa ielu - sapratu, ka gribu kaut ko mainīt šajā situācijā.
Paldies visiem, kuri atbildēja uz maniem jautājumiem un atbalstīja kā vien var.
Es izlēmu doties pie psihiatra, lai virzītu sarunu par AD nepieciešamību savas ikdienas uzlabošanai.
Sīkāk par to vari izlasīt te: https://www.manams.lv/parmums/santa-runa/params/post/4690323/dubls-n2-vizite-pie-psihiatra-soreiz-loti-apzinata

Strādāju ar savām domām, kuras bieži nāca man virsū, ka tas nav pareizais solis.

Nekad neesmu dalījusies ar tevi par to, kāda ir mana metode slikto domu aizdzīšanai.

1. Svarīgi ir savu domu pamanīt! Jo tad tu esi spēcīgāks par to un VARI IZVĒLĒTIES, ko ar to domu darīt.

2. Izlaižu cauri savam filtram, kurā PATI IZLEMJU VAI TĀ DOMA STRĀDĀ MAN PAR LABU VAI NĒ.

3. Ja es NEATBALSTU ŠO DOMU, tad iztēlojos kā es to domu (vizualizēju domas vārdus) un ievietoju tos ZIEPJU BURBULĪ UN KURU AIZPŪŠU PROM!

4. Tad FOKUSĒJOS UZ TO DOMU, kuru vēlos attīstīt un vizualizēju savu realitāti, kad šī doma ir materializējusies.

Jo mēs esam tas, ko mēs domājam! Apzinoties savas domas un tās iemācoties kontrolēt mēs varam dzīvot tādu dzīvi kā vēlamies.

•••

Vēroju sevi un jau pirmajos mēnešos pamanīju, ka mana labā kāja un visa labā puse vairs nebija tik notirpusi, par ko, es ar prieku dalījos ar savu psihiatri un viņa apstiprināja, ka notiek procesi smadzenēs un izjust izmaiņas ķermenī ir normāli.

Gaidīju tumšo rudens un ziemas periodu, kurš man nekad nav paticis, bet dzīvojot mazpilsētā, kur gaismas nav tik lielas, es to izjutu divtik (rīdzinieces sindroms, kura no dzimšanas ir radusi atrasties lielā pilsētā, kurā ir daudz cilvēku, mašīnu, dažādas skaņas, gaismas un asfalts).
Bet 2024. gada rudens bija rāmāks.

Pavasarī, kad bija garās maija brīvdienas, piektajā dienā mani Mammas resursi izbeidzās un vecākais dēls dabūja trūkties no manis.

Sīkāk izskaidrošu Tev situāciju:

Maniem dēliem ir trīs gadu starpība (3 un 6 gadi), kur vecākais dēls nereti kaitina mazāko un tas skaļi spiedz.

Mūsu mājās ir nosacījums, ka mēs mācāmies RUNĀT un skaļi pateikt, kas nepatīk. Aizrādīt un brīdināt, un tikai tad drīkst sist, ja otrs to neņem vērā, jo tika brīdināts.

Pieaugušam cilvēkam tas ir vieglāk saprotams, tomēr šajā vecumā bērniem pa vienu ausi iekšā un pa otru ausi ārā manis teiktais.

Atrodoties aiz sienas, dzirdu, ka mazākais atkal tiek apbižots un mana krūze nu bija pilna..

Es piegāju pie vecākā dēla un paņēmu viņu aiz rokas un ļoti stingrā balsī viņam norādīju, ka tā darīt nedrīkst!!!

*Jutu, kā cēlās manas dusmas no vēdera, cauri krūškurvim un es gribēju viņam nodarīt sāpes, jo viņš to darīja savam mazajam brālim.

Es ieraudzīju savas dusmas un sevi no malas.

Pārstāju viņu purināt aiz rokas un pie sevis nodomāju - KAS ES PAR MAMMU, KURA AR TĀDĀM *DUSMĀM PAKRŪTĒ TAGAD GRIB NODARĪT PĀRI SAVAM DĒLAM????
Nobijos pati no sevis!

Aizgāju uz tualeti, kur varēju pabūt vienatnē un uzdevu sev jautājumu:
**“Dusmas, no kurienes jūs nākat? Ko vēlaties man pateikt? No kā vēlaties pasargāt?”

Jau nākamajā mirklī es redzu tādu kā vīziju, kur skatos uz savu mammu un tēti. Bet es uz viņiem skatos no savas mazās Santas pozīcijas.

Redzu mammu, kura ir nobijusies un tēti, kurš ir agresīvs pret mammu.

Manas sajūtas: es nesaprotu, kas notiek?! Abi man tik tuvie un mīļie cilvēki ir nelaimīgi un man ir ļoti žēl savas mammas, un man ir dusmas uz manu tik ļoti mīļo tēti un es nesaprotu, kā man būt šajā situācijā…
Saprotu, ka ir kaut kā jārīkojas, bet es nezinu kā. Sajūtu ziņā tā, itkā man būtu sasietas rokas. Izmisums, dusmas un lielas bēdas.

Izgāju laukā no šīs atmiņas, kuras nebija manā apziņā.
Sapratu, ka tā bija mana bērnības trauma, kuru mazā Santa izvēlējās ielikt melnā kastītē un nolikt savā dziļākajā nostūrī, savā zemapziņā.

Sāku analizēt un ieraudzīju, ka situācijas ir līdzīgas. Jo galvenajās lomās ir divi tēli, kur viens ir izteikti lielāks un tas apbižo mazāko.

Mans tētis bija gandrīz 2m garš, bet mamma 1,60m.
Un mans vecākais dēls pildīja tēta lomu un apbižoja mazāko, kas bija manas mammas loma.

Tagad, manā šodienā manām bērnības dienu dusmām bija pamats izlausties, jo situācijas bija ļoti līdzīgas. Zemapziņa deva man signālu, lai es varu izstrādāt šo pieredzi un izreaģēt savas emocijas.

Nomierinājos un sapratu, ka pirmais, ko es darīšu nākamjā dienā, kad bērni būs aizvesti uz dārziņu - zvanīšu savai mammai un prasīšu vai manas atmiņas nemelo?
Un, ja tā tiešām notika, tad kādas bija manas emocijas?
Iedomājos par to, ka iespējams, ja dusmojos, tad mani kušināja un neļāva dusmoties, tāpēc šīs manas emocijas tika iekapsulētas…

Nākamajā dienā sazvanījos ar mammu un viņa man apstiprināja, ka šādas epizodes ir bijušas un minēja, ka reiz man bija vaicājusi vai es kaut ko atceros par viņu strīdiem, bet es teicu, ka nē.
Teica, ka es nebiju izrādījusi emocijas par to, bet pēdējā desmitgadē man pašai tapa skaidrs, kāpēc es bērnībā darīju šādas tādas nejaucības, jo tā bija mana metode kā es gribēju ieriebt saviem vecākiem. Es nedarīju to, kas man nepatika un mani bija grūti piespiest, piemēram, pabeigt mūzikas skolu... es zināju, cik ļoti viņiem tas bija savrīgi, tāpēc bastoju...

Pieminēšu, ka es nāku no, it kā normālas ģimenes, kurā nebija pārlieku daudz lietots alkohols, mamma skolotāja, tētis uzņēmējs, naudas mums bija vairāk nekā vidēji citām ģimenēm 90tajos gados, bet emocijas sita augstu vilni….

Kāpēc es to visu stāstu?
Jo jau iepriekš esmu pieminējusi traumu ekspertu Gaboru Mate, kurš dalās savās zināšanās par to kā cilvēku ietekmē bērnības traumas. Bieži mēs nemaz neatceramies savas traumas un pieaugušiem esot, kad sastopamies ar grūtībām dzīvē, tad risinājums ir šo traumas pieredžu dziedināšana. Un tas viss ir par emocijām, kādas tika pieredzētas kādā grūtā brīdī.

Noteikti iesaku izlasīt zinātnieka grāmatu the Myth of Normlal

Ieskatam - neliels video par viņa viedokli. 

>>>

Tālāk, ar nepacietību gaidīju vizīti pie sava psihiatra, jo vēlējos dalīties ar šo pieredzi.

Kad viņa noklausījās manu stāstu, viņa prasīja: “Un kādas ir Tavas sajūtas pēc šī notikuma?”

Es atbildēju: “Brīvības sajūta. Tā, it kā Džins būtu pametis savu pudeli, kas bija mans ķermenis."

Daktere pasmaidīja.

Vaicāju vai man vajadzētu aiziet pie psihoterapita un dziļāk papētīt šo jaunatklāto bērnības atmiņu?

Daktere teica, lai pavēroju no malas savas emocijas un vai  neļauju tām pārņemt mani un vadīt.

Es tiešām esmu kļuvusi mierīgāka. Nē, to es nevaru teikt par saviem dēliem, jo mazākais tagad prot vairāk par sevi pastāvēt, bet es varu būt normāla Mamma, kurai ir pieaugušas spējas kontrolēt savu domu gājienu un attiecīgi rīcību. Bonuss mana kritiskajai domāšanai.

Protams, ka es beigās izdarīju tā kā pati gribēju (arī tas ir mans kods, bet mani tas netraucē).

Jau pavasarī sāku klausīties psihoterapeites Vitas Kalniņas podkāstu -
>> Tāpēc, ka traumēts.<<  

To klausoties atgriezos savās bērnības dienas atmiņās, jo tik daudz tajā bija manas pieredzes ar manu mammu.
Arī Vita pieskārās emocijām un salimšanām, un man tik ļoti gribējās ar viņu aprunāties, ka es pieteicos pie viņas un jau pavisam drīz mums notika terapija.

Kolosāla terapeite! Gudra, zinoša, patīkami ar viņu runāt.

Galvenais, ko es vēlējos no viņas uzzināt bija par to mehānismu, kurš tika iedarbināts, pieredzot savu bērnību tieši tādu, kāda tā bija un, ieslēdzot manī manu saslimšanu ar MS.

Pretī saņēmu pret jautājumu:

UN KĀDS TIEŠI BŪS MANS IEGUVUMS, JA ES ZINĀŠU SAVU PALAIDĒJ MEHĀNISMU MANAI SASLIMŠANAI?

Es ilgi domāju un sapratu, ka neko no tā neiegūšu. Jo ir tā, kā ir. Es nevaru pagriezt laiku atpakaļ. Es pieredzu savu dzīvi, ar kuru katru dienu man tiek dota iespēja to nodzīvot pēc mana labākā scenārija, jo man tiek dota iespēja izvēlēties kā es to gribu nodzīvot.

Un nodzīvot pēc labākā scenārija mums sniedz zināšanas. Jo zinošs cilvēks ir pasargāts cilvēks. Jo labāk apzinies un pazīsti sevi un izproti procesus, jo laimīgāku un harmoniskāku dzīvi vari nodzīvot! 

Noslēgumā Vita teica, ka bieži viņai nav tādu vienreizēju terapiju un novēlējām viena otrai veiksmi.

Vaicāju vai viņa tiešām ir tik nepieejama, kā cilvēki runā?
Viņa pasmaidīja un teica, ka noteikti viņai var uzrakstīt un viņa iedos savu brīvi pieejamo laiku, ja kādam tā ir nepieciešama.

Paldies, ka izlasīji līdz galam :)

*Es esmu lasījusi par emociju kontroli. Esmu iepazinusies ar attēliem, kuros ir atzīmētas ķermeņa daļas, lai atpazītu savas emocijas, jo tajā brīdī, konkrētā ķermeņa daļa par to signalizē un ķermenī to var just!

**Man laba draudzene (psihoterapeite) ieteica praksi kā es varu sazināties ar savām emocijām. Brīdī, kad es pamanu savas emocijas, tad jāpaiet malā, vēlams jāatrod vieta, kur vari būt viens pats un uzdot jautājumus - emocijas, manā gadījumā tās bija dumas - ko jūs man gribat pateikt? Ko jūs gribat man nosargāt, ko vēlaties man pateikt?
Jo emocijas ir instruments, kurš mūs grib izglābt, norādot uz kaut ko.

Man ļoti patika kā Dakteris Klauns dalījās savā saprašanā par emocijām, ja arī Tu vēlies labāk izprastu to nozīmi, tad iesaku noklausīties: 

Klausīties Spotify

Ja Tev ir kādi jautājumi, tad zini, ka droši vari mani uzrunāt un es varu arī ar Tevi padalīties ar saviem avotiem.

Nav komentāru

Komentēt