Kā mainīties?!?

Uzzinot, ka man ir multiplā skleroze, mana pirmā doma bija, ka es esmu pati sev to nodarījusi. Atkal ar milzu pārmetumu sev un sajūtu, ka šis nemaz nav pārsteigums. Ātri nonācu pie atziņas, ka ir pienācis brīdis, kurā man vairs nav izvēles, un atkarības būs jāpieveic. Tajā brīdī pat nepieļāvu, ka varētu būt citādi, ka es ar saviem nelāgajiem ieradumiem nevarētu tikt galā, lai gan iepriekšējie mēģinājumi, lai cik motivēta biju bijusi, visi bija neveiksmīgi. Diagnoze man iedeva pārliecību, ka iestaigātās dopamīna iegūšanas taciņas būs iespējams izmainīt. 

Labi atceros, kā lēnām izkristalizējās deadline - alkohols un cigaretes būs ārā no ikdienas līdz ar pirmajiem Solu Medrola pilieniem. Līdz tam gan pagāja ilgi mēneši - diagnozi uzzināju aprīlī, Solu Medrols bija septembrī. Pa vidu bija mana "pēdējā vasara". Bija dažas ballītes, viens festivāls, un daudz sevis žēlošanas un bailes no tā, kā man izdosies atmest. Ir pagājuši gandrīz 4 gadi, un es esmu cits cilvēks. Jā, ar diagnozi, bet absolūtā saskaņā ar sevi. Iekšējo pārmetēju ir nomainījusi pateicība sev, ka esmu pārvarējusi tik ārkārtīgi normalizēto alkohola lietošanu, kā arī jau kritiskāk vērtēto smēķēšanu. Lai to dabūtu gatavu, man vajadzēja trīs lietas: daudz lasīt, CBD un laiku. 

Es sāku ar alkoholu, jo smēķēšana šķita grūtāka, un tai man vajadzēja atrast īsto brīdi. Saņemties spēkus nopīpēt pēdējo cigareti. Alkohola lietošanas pārtraukšanu uztvēru azartiski, un sāku ar dalību kādā izaicinājuma programmā, kas mudināja atteikties no alkohola vispirms uz 30 dienām. Cita starpā, programmā bija iekļauta arī dalība Facebook grupā, kur cilvēki dalījās ar savu pieredzi. Tieši šī grupa un cilvēku atklātie stāsti par to, kā šī tik ikdienišķā alkohola lietošana grauj dzīves, deva man pārliecību, ka es arī esmu izdzērusi savu pēdējo šampanieša glāzi (pudeli), kokteili un aliņu. Tas ir beidzies. 

Šajā grupā uzzināju par literatūras žanru "quit lit". Zīmīgi, ka latviski nekas īsti nav tulkots, bet angliski ir pieejamas tiešām iedvesmojošas un izglītojošas grāmatas, kas noņem duļķaini aizmigloto skatu uz ārkārtīgi romantizētajiem dzērieniem. Manu pārliecību un skatu uz alkohola lietošanu uz visiem laikiem izmainīja Annie Grace grāmata "This Naked Mind".

Annie aicina grāmatu izlasīt ikvienam, kurš lieto alkoholu; arī, ja cilvēks nejūt, ka alkohola lietošana viņam sagādātu kādas nebūt problēmas. Annie piedāvā būt izglītotam dzērājam - jo alkohols ir vienīgais dzēriens, kuram nav jāuzrāda sastāvs uz iepakojuma; apzināties, kas ir tavā glāzē un kāpēc tu gribi to dzert. Alkohols bieži izbēg no visuzcītīgākā diētas un veselīga dzīvesveida entuziasta aizliegto produktu saraksta. Un tas nav bez iemesla; arī par to Annie savā grāmatā raksta. Tajā ir daudz autobiogrāfijas; tas ir neiztrūkstošs "quit lit" žanra elements. Visi šie autori ir paši uz savas ādas pieredzējuši, kā alkohols nemanāmi gadu gaitā ir pārņēmis viņu dzīves un ieguvis milzīgu vietu tajās, kas izposta attiecības ar citiem, bet pirmkārt - pašam ar sevi. 

Sākums nebija viegls. Es atklāju, cik neadekvāti daudz man nozīmē alkohols - kā tas kļuvis par veidu, kā nomierināties, kā svinēt, kā tas ir neatņemama visu svarīgāko dzīves brīžu sastāvdaļa. Pārstājot lietot alkoholu, man bija sev jāļauj piedzīvot viss dzīves notikumu spektrs bez dzērieniem, lai vispār radītu jaunus atskaites punktus. Bija sajūta, ka ir atvēries milzīgs, melns caurums manī, kuru iepriekš nebiju manījusi, jo regulāri tur gāzu iekšā alkoholu. Tikai pieredzot dzīvi bez alkohola, lēnā garā, notikumu pēc notikuma, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, tas caurums ir sadzijis. Es esmu vesela. 

Ko tas realitātē nozīmē? Sākumā neprātīgos daudzumos dzēru limonādi, kuru līdz tam vispār neuzskatīju par dzērienu. Organisms vienkārši alka aizpildīt regulāro cukura uzņemšanu caur alkoholu. Tomēr ar laiku kāre pēc saldiem dzērieniem pārgāja pati no sevis. Es arī izvairījos aizvietot ierastos komforta alkoholiskos dzērienus ar to bezalkoholiskajiem variantiem, jo psiholoģiski tas bija rakt sev nākamo bedri - iedot sev sajūtu, ka mana dzīve ir nepilnīga, ka man jādzer "neīsts" alkohols situācijās, kur pārējie var dzert īsto mantu. Es pilnībā pārrakstīju savus dzīves ieradumus. Tās situācijas, kur man iepriekš alkohols bija vajadzīgs kā sociālais lubrikants, lēnām atmira pašas no sevis, jo nepieciešamība iedzert tajās izrietēja no tā, ka nemaz nevēlējos atrasties dotajās situācijās un kompānijās. 

Lēnām, lēnām manī auga sajūta, ka esmu patiesa pret sevi, ka esmu uzticīga sev pat tad, kad man pašai ar sevi ir visgrūtāk. Ka es izvēlos palikt skaidrā, nevis paslaucīt grūto un nepatīkamo zem vīna glāzes (pudeles) tepiķīša. Un no tās sajūtas parādījās vieta mīlestībai pret sevi, pašpārliecinātībai, bet pats galvenais - manī vairs nav bijusi sajūta, ka dzīvoju nesaskaņā ar sevi, pašdestrukcijā. Būšana skaidrā ir labākais, kas ar mani ir noticis. 

Ar cigaretēm gāja mazliet citādāk, jo nikotīna atkarība ir citādāka, intīmāka, man gribētos teikt. Tai nav tik daudz sociālā aspekta. Pēdējo cigareti man bija spēks izpīpēt vienā no pirmajām Solu Medrola lietošanas dienām. Tas steroīdu iedotais enerģijas pieplūdums man ļāva mentāli noskaņoties smēķēšanas atmešanai, kura iepriekšējās reizēs bija neveiksmīga, un tāpēc biedējoša, jo zināju, ka šajā reizē man atkāpšanās ceļa nav. Man ir MS, un tas nekā neiet kopā ar smēķēšanu, ja gribu turpināt dzīvot pilnvērtīgi. 

Biju lasījusi un izdomājusi, ka palīgā ņemšu kaņepi. Precīzāk, CBD eļļu, kas cilvēkiem palīdz pārvarēt atkarības. Nezinu, vai darbojās placebo, vai CBD no tiesas piemīt tādas spējas, vai varbūt abi aspekti kopā, bet šajā reizē man izdevās. Vai bija grūti? Jā, ak dieniņ, cik šīs atmešanas bija grūtas! Vai tas bija to vērts? 1000%. Citreiz domāju, ka esmu pateicīga, ka man ir MS, jo diagnoze man atļāva pārvarēt atkarības. 

Pagāja pāris gadi, kad tiku pie Atomiskie ieradumi grāmatas. Šī grāmata noteikti ir vērtīga, ja cilvēks vēlas mainīt savus paradumus. Tā kā lasīšanas brīdī jau biju tikusi galā ar saviem lielākajiem izaicinājumiem slikto paradumu ziņā, grāmatu uztvēru ļoti viegli. Bet tā man iedeva vairāk, nekā jebkad būtu gaidījusi. Tā man atļāva atbrīvoties no "visu vai neko" domāšanas veselīgo paradumu ziņā. No autora paņēmu balsošanas par prezidentu principu - lai ievēlētu, pietiek ar 51 balsi no 100. Katru dienu ar savu rīcību es izvēlos balsot par labāko sevi, bet man nav jābūt 100% labākajai sevis versijai. Jau esot 51 no 100% es eju pareizo ceļu. Es ievēlu labāko sevis versiju par galveno. 

Papildus iesaku šos divus rakstus saistībā ar Annie Grace This Naked Mind un par Džeimsa Klīra Atomiskajiem ieradumiem:

https://javalde.com/par-alkoholu/ 

https://skalak.rsu.lv/viedokli-raksti/atomiskie-ieradumi-skabeklis-izaugsmei

Nav komentāru

Komentēt