MS atņem DODOT #1

Kad man diagnosticēja multiplo sklerozi, šķita, ka visa pasaule apstājusies. Kustības, nākotnes plāni un sapņi kļuva neskaidri, un es jutos nogurusi gan fiziski, gan garīgi.

Tajā brīdī es sev apsolīju, ka nedrīkstu pārstāt kustēties un staigāt. Pat ja speršu tikai maz un mazus soļus, es došos ceļojumā un piepildīšu savu sapni - redzēt plašo pasauli savām acīm. Šī apņemšanās kļuva par manu motivāciju, mērķi, iekšējo dzinuli. Tobrīd likās, ka vajag visu darīt ātri, kamēr vēl varu.

Tagad ceļošana man nozīmē daudz vairāk nekā tikai jaunu vietu iepazīšanu. Tā ir iekšēja brīvība — sajūta, ka es varu izvēlēties, varu būt kustībā, varu piedzīvot dzīvi pilnībā. Es piepildu savu sapni, kura piepildīšanai pirms MS bija atrunu vairāk kā iemeslu doties.

Un, jā, reizēm ķermenis saka “pietiek”, bet sirds atbild: “vēl mazliet, vēl vienu soli, tu vari.”

Es sapratu arī ko citu — lai ceļotu, nevajag daudz naudas. Nav jālido uz citu kontinentu, lai piedzīvotu pasauli. Reizēm pietiek ar vilciena biļeti uz kādu Latvijas pilsētu, ar dienu pie jūras vai pārgājienu pa meža taku. Šie mirkļi sniedz tādu pašu piepildījumu kā tāli ceļojumi. Man vispār mainījās attieksme pret naudu un vērtībām. Ceļojums man dod daudz vairāk kā tā zimola somiņa.

Katrā ceļojumā – lielā vai mazā – es atrodu vērtību un skaistumu. Katrs kalna skats, saulriets vai pilsētas ainavas, dod man drosmi doties tālāk un atgādina, cik dzīve ir skaista. Šī pieredze ir visas pasaules naudas vērta.

Ceļojot, es atgūstu sevi. Katrs solis ārpus mājām ir arī solis tuvāk sev – drosmīgākai, stiprākai un pateicīgākai par to, kas man ir tagad.

Un, kad es stāvu kalna virsotnē vai skatos jūrā, es jūtu —

MS man var atņemt spēku brīžos, kad eju, bet ne manu vēlmi dzīvot un piepildīt sapņus. 💚

MS atņem DODOT #2

Kad man diagnosticēja multiplo sklerozi, ilgi meklēju, kā ar to sadzīvot. Sākumā šķita, ka palīdzēs ieradumi, kas nomierina — glāze vīna vakaros, kāds našķis, kad jūtos slikti. Tie jau bija vēsturiski ieradumi, ko izmantoju, lai sevi mierinātu.

Bet drīz vien pamanīju — tie mani nepalīdz. Patiesībā — tā tikai aizmigloja sajūtas.

Tad pienāca brīdis, kad sev teicu: “Ja gribu justies labāk, man jāsāk ar pamatiem — ar to, ko lieku savā ķermenī.”

Es atteicos no alkohola. Tas nebija viegli, jo sabiedrībā dzeršana bieži ir “norma”. Bet ar laiku novēroju un sapratu — brīvdienas, sarunas un svētki bez alkohola ir vēl skaistāki, jo viss notiek pa īstam. Es atkal jūtu, es atkal piedzīvoju.

Kopā ar to nāca arī vēlme pārskatīt uzturu.

Es sāku vairāk klausīties, kā mans ķermenis reaģē uz ēdienu — kas man dod enerģiju un kas to atņem. Lēnām atklāju, ka vienkāršība ir spēks: tīri produkti, mazāk cukura, vairāk dārzeņu, pietiekami daudz ūdens.

Nav vajadzīgas diētas vai modīgas formulas — man pietiek ar cieņu pret savu ķermeni.

Un rezultāts?

Galva kļuva vieglāka, nogurums — mazāks, miegs — dziļāks. Bet pats svarīgākais — es jutos saskaņā ar sevi.

MS mani iemācīja ieklausīties ķermenī, nevis cīnīties ar to.

Vai šobrīd mēdzu iedzert kādu glāzi vai apēst kādu neveselīgu našķi. Jā, es neesmu un necenšos būt perfekta. Bet tas ir apzināts lēmums un tā vairs nav ikdiena. Ikdienā es izvēlos sevi un ieklausīties sevī.

Jo tad, kad rūpējies par savu ķermeni, viņš rūpējas par tevi. Un tā ir visvērtīgākā dāvana, ko var sniegt sev. 💚

MS atņem DODOT #3

Kad man diagnosticēja MS, ķermenis pēkšņi kļuva man svešs. Nogurums, trīce, stīvums — tās bija sajūtas, ko nezināju agrāk. Es skrēju, darbojos, negulēju, bet vienmēr bija tik daudz enerģijas.

Sākumā baidījos kustēties. Baidījos, ka kļūs vēl sliktāk. Domāju, ka vajag vairāk gulēt un pēc iespējas mazāk kustēties.

Bet tad kādā dienā fizioterapeite teica teikumu, kas mainīja manu attieksmi: “Neļauj ķermenim aizmirst, kā kustēties.”.

Tad es sāku — lēnām, maigi, ar cieņu pret sevi. 

Pirmā bija joga — elpa, miers, ķermeņa sajūta. Katrs vingrojums bija kā dialogs ar sevi: “Es vēl varu. Es vēl esmu šeit.” Tā bija pirmā apzinātā iepazīšanās ar savu ķermeni un tā spējām.

Tad nāca peldēšana — ūdenī jutos brīva, viegla, bez ierobežojumiem. Peldu reizi nedēļa jau vairākus gadus. Tas ne vien uzlabo ķermeņa aprises un fiziski dara spēcīgu, bet arī uzlaboju prasmi peldēt, kas atkal lieliski noder ceļojumos. 

Pastaigas un nūjošana kļuva par maniem ikdienas mazajiem rituāliem — laiku sev, lai sakārtotu domas.

Un, kad spēks pieauga, pievienoju arī spēka treniņus. Šobrīd tie iztrūkst manā dzīvē, bet zinu, ka tas ir uz laiku. Es pie tā vē atgriezīšos.

Kustība man kļuva par terapiju — fizisku, garīgu un emocionālu. Tā man iemācīja klausīties ķermenī: kad vajag atpūtu, es apstājos; kad ir spēks, es to izmantoju ar pateicību.

Nav svarīgi, cik daudz tu vari — svarīgi, ka tu dari. Kustība palīdz man sajust dzīvi — sajust sevi, savu spēku, savu klātbūtni. Un pieturos pie domas - pat nedaudz kustību, bet regulāri ir ļoti daudz. 

MS mani iemācīja, ka kustība nav sacensība, bet saruna ar savu ķermeni.

Un šī saruna man atgādina — es vēl varu, es vēl dzīvoju. 💚