MS atņem DODOT #3

Kad man diagnosticēja MS, ķermenis pēkšņi kļuva man svešs. Nogurums, trīce, stīvums — tās bija sajūtas, ko nezināju agrāk. Es skrēju, darbojos, negulēju, bet vienmēr bija tik daudz enerģijas.

Sākumā baidījos kustēties. Baidījos, ka kļūs vēl sliktāk. Domāju, ka vajag vairāk gulēt un pēc iespējas mazāk kustēties.

Bet tad kādā dienā fizioterapeite teica teikumu, kas mainīja manu attieksmi: “Neļauj ķermenim aizmirst, kā kustēties.”.

Tad es sāku — lēnām, maigi, ar cieņu pret sevi. 

Pirmā bija joga — elpa, miers, ķermeņa sajūta. Katrs vingrojums bija kā dialogs ar sevi: “Es vēl varu. Es vēl esmu šeit.” Tā bija pirmā apzinātā iepazīšanās ar savu ķermeni un tā spējām.

Tad nāca peldēšana — ūdenī jutos brīva, viegla, bez ierobežojumiem. Peldu reizi nedēļa jau vairākus gadus. Tas ne vien uzlabo ķermeņa aprises un fiziski dara spēcīgu, bet arī uzlaboju prasmi peldēt, kas atkal lieliski noder ceļojumos. 

Pastaigas un nūjošana kļuva par maniem ikdienas mazajiem rituāliem — laiku sev, lai sakārtotu domas.

Un, kad spēks pieauga, pievienoju arī spēka treniņus. Šobrīd tie iztrūkst manā dzīvē, bet zinu, ka tas ir uz laiku. Es pie tā vē atgriezīšos.

Kustība man kļuva par terapiju — fizisku, garīgu un emocionālu. Tā man iemācīja klausīties ķermenī: kad vajag atpūtu, es apstājos; kad ir spēks, es to izmantoju ar pateicību.

Nav svarīgi, cik daudz tu vari — svarīgi, ka tu dari. Kustība palīdz man sajust dzīvi — sajust sevi, savu spēku, savu klātbūtni. Un pieturos pie domas - pat nedaudz kustību, bet regulāri ir ļoti daudz. 

MS mani iemācīja, ka kustība nav sacensība, bet saruna ar savu ķermeni.

Un šī saruna man atgādina — es vēl varu, es vēl dzīvoju. 💚