MS atņem DODOT #5

Kad man diagnosticēja multiplo sklerozi, es ilgi dzīvoju “kaut kad” režīmā. Kad man būs labāk, tad… Kad pāries nogurums, tad… Kad būšu stiprāka, tad… Kad būšu tievāka, tad... 

Bet dzīve negaida. Tā notiek tagad — ar visām savām grūtībām, skaistumu un mazajiem brīnumiem.

MS man iemācīja apstāties.

Ne tādā nozīmē, ka padoties, bet apstāties, lai ieraudzītu. Lai ieraudzītu, cik skaista ir rīta gaisma logā. Lai novērtētu, cik vērtīgs ir mierīgs miegs. Cik īpaši ir cilvēki, kas paliek tev blakus, kad tu neesi savā labākajā formā.

Es iemācījos būt pateicīga par lietām, kuras agrāk pat nepamanīju — par elpu, par iespēju staigāt, par to, ka jūtu. Pat par nogurumu, jo tas nozīmē, ka es vēl dzīvoju, kustos, piedzīvoju.

Tagad man “dzīvo labi” nozīmē pavisam ko citu nekā agrāk. Tas nozīmē dzīvot apzināti, klātesoši, ar pateicību. Ne pēc ideālā scenārija, bet īstajā — savā.

MS mani ir iemācījusi negaidīt lielos brīnumus, bet pamanīt mazos — tos, kas notiek katru dienu. Kad varu pastaigāties, elpot, smaidīt, just — tā jau ir dzīves svinēšana.

Šodien man dzīve nozīmē nevis “kā bija agrāk” vai "kā būtu jābūt", bet “kā ir tagad”.

Un šis “tagad” ir mans lielākais ieguvums. 💚