MS atņem DODOT #4

Kad man diagnosticēja multiplo sklerozi, es biju apjukusi. Bija bailes, dusmas, neticība. Vienu dienu gribējās raudāt, nākamo — tēlot, ka viss ir labi. Bet iekšā bija tukšums.

Ilgu laiku domāju, ka man vienkārši "jāturas", "jābūt stiprai" — jāsmaida, jāizliekas stiprai. Līdz sapratu: īstais spēks nav izlikties, ka tev nesāp. Īstais spēks ir atzīt, ka sāp — un meklēt palīdzību.

Psihoterapija man kļuva par drošu vietu, kur varēju būt es pati — bez maskām, bez bailēm tikt nesaprastai. Tur es iemācījos sadzirdēt sevi, atpazīt emocijas, kuras gadiem biju slāpējusi.

Un pamazām... 

Psihoterapija man iemācīja piedot sev, pieņemt, ka dzīvē viss nenotiek pēc plāna. Es iemācījos mīlēt sevi arī tajās dienās, kad ķermenis ir vājš vai prāts noguris.

MS man palīdzēja pārvērtēt vērtības

— vairs neskrienu pēc sasniegumiem, kas man neko nedod. Man svarīgāka kļuva mierīga galva, sirsnīgas attiecības un spēja būt klātesošai.

Es izvēlos cilvēkus un lietas, kas man dod mieru, nevis iztukšo.

Šodien es saprotu: mentālā veselība nav greznība. Tā ir vajadzība, tāpat kā elpot vai dzert ūdeni.

Bez iekšējā līdzsvara nav spēka dzīvot, priecāties un ticēt.

Psihoterapija un pašizziņa man palīdzēja atgūt to, ko biju pazaudējusi vai arī nekad arī nebiju iepazinusi — sevi.

Un, kad esmu mierā ar sevi, arī MS kļūst nevis par ienaidnieku, bet par skolotāju, kas māca dzīvot īstāk, dziļāk, ar sirdi. 💚