Kā noskriet maratonu*?
Intervija ar Madaru tapa, iedvesmojoties no viņas noskrietā pusmaratona Rīgā, 2024. gada pavasarī. Kā Madara pati saka - viņa esot noskrējusi tikai 21 km. 29. septembrī Madara Berlīnē noskrēja pilno maratona distanci - 42,2 km. Tas vien ir apbrīnojams sasniegums, taču ir vēl kāds fakts, kas to padara īpašu. Madara ir viena no Mana MS biedriem, arī viņai ir multiplā skleroze. Šajā vasarā, Madarai gatavojoties Berlīnes maratonam, lēnā garā parunājām par viņas ceļu līdz maratonam, un kā viņa tajā redz MS. Atbildes uz jautājumiem tapa ilgākā laika posmā, kas ļauj izsekot līdzi gatavošanās procesam un sarežģījumiem ceļā. Madaras stāsts ir patiešām iedvesmojošs.
Tu noskrēji 21 km un teici, ka tas ir “tikai”, jo gatavojies pilnai maratona distancei. Pastāsti, lūdzu, kur un kā Tevī radās vēlme noskriet maratonu?
Skriešana ir bijusi mana sirdslieta jau pirms manas diagnozes.Tas nebija tā, ka man skriešana bija sveša, es vienkārši nebiju nekad iepriekš mērķējusi uz tiem garākajiem gabaliem. Lielo gabalu motivācija jeb tāds āķis lūpā iekrita, kad paziņa - Dins Vecāns, kurš skrēja apkārt Latvijai, pirms šī skrējiena izveidoja sev tādu izaicinājumu, kurā viņš skrēja Eiropas maratonus. Viņš ceļoja un bija arī Amsterdamā tajā laikā, kad es tur dzīvoju. Maratonus viņš skrēja uz līdzi paņemtajiem saliekamiem skrejceliņiem. Tika uztaisīti stendi; uz viena skrēja viņš pats, un blakus uz otra varēja paskriet jebkurš cilvēks. Viņa stāsts daļēji arī man ielika āķi lūpā.
Tajā mirklī, kad sāc uz tiem iedvesmas stāstiem raudzīties, tie parādās arvien vairāk, jo, kā saka - ko meklē, to atrod. Man patika, un man patīk arī sevi izaicināt, nevis sacenšoties ar citiem, bet tieši ar sevi. Tad nu jutu, ka - aiziet! Protams, kompānijā ir foršāk, jo, kad paliek grūti, ir kāds, kas uzmundrina - mēs taču kopā skriesim! Tāpēc pirmo pusmaratonu pirms diagnozes es noskrēju kompānijā, labdarības akcijas ietvaros. Kopā bijām kādi padsmit cilvēki, un tad tas ir papildu izaicinājums - tu izaicini pats sevi un arī skrien lielāka mērķa labā. Līdz ar to bija lielāka atbildība - jo bija jau pateikts, ka skriešu maratonu jūsu akcijai, tad pēc tam atteikties ir grūti. Pusceļā, kad liekas - ai, palika grūti, negribas uz treniņiem celties, tas notur.
Tad nu atskatoties uz to, sanāk, ka šī vēlme radās, iedvesmojoties no parauga, vēlmes palīdzēt citiem un izaicināt pašai sevi. Ne tikai noskriet, jo pati skriešana, manuprāt, nav tas trakākais. Trakākais ir visu to periodu pirms skrējiena trenēties un nepadoties. Un tad, kad kaut kas sāk sāpēt, nevis pieņemt, ka tas ir iemesls neskriet, bet meklēt cēloņus un veidus, kā atgūties. Varbūt es kārtīgi neiesildījos, varbūt vajag vairāk vitamīnus iedzert.
Vai pēc diagnozes uzzināšanas tev nebija lūzums attiecībā uz skriešanu? Kādas bija sajūtas par savām spējām un to, ko skriešana tev nozīmē, ko tā tev var dot? Un, ja bija, pastāsti arī, kā to pārvarēji.
Šobrīd esmu pēc kārtējā treniņa, bet jūtu, ka pašai ar enerģiju kaut kā grūti, un celis sāk pieklibot. Biju pie fizioterapeita, un ir tāda sajūta, ka kļuvis pat sliktāk, nevis labāk. Bet ticu, ka būs labi! Pavingrošu, pastaipīšos, un būs labi! Tad jau nākošajā treniņā redzēs.
Bet ne par to! Vai man nebija lūzuma attiecībā pret skriešanu pēc diagnozes? Bija! Noteikti. Attiecības ar skriešanu savā ziņā beidzās uz kādu laiku. Kad man uzstādīja diagnozi, mans pirmais jautājums bija - vai es vēl kādreiz varēšu skriet? Diagnozes laika saasinājums, kas man bija, traucēja man staigāt. Es īsti nevarēju paiet, man kreisā kāja sāka “atteikties”, es kliboju. Bija arī momenti, kad man vajadzēja pieturēties pie vīra, lai staigātu. Tāpēc skriešanā, protams, bija lūzuma punkts. Es pie ārstiem biju gan Latvijā, gan Nīderlandē, un visiem ārstiem pirmais, ko prasīju, bija par skriešanu. Tagad, zinot, kas un kāda ir MS, tas šķiet smieklīgs jautājums, jo to, protams, neviens ārsts man nevarēja pateikt. Visi teica - nu kā nu kuram; citi skrien, citi ne.
Tāpēc jā, lūzums bija, bet tas nebija tā, ka es uzreiz atteicos. Tā bija šķiršanās no skriešanas uz kādu laiku. Tajā brīdī likās - es tāds nabags, saslābis, neko nevaru, bet tad, soli pa solim, sāku ar vingrošanām mājās, 8 minūtes dienā. Centos līdzsvaru noturēt, uz pirkstgaliem nostāties atkal. Ar laiku jau ļoti novērtēju to, ka varēju atkal iziet pastaigāties, nevis tikai mājās pavingrot. Tad es to noteikti darīju katru dienu, kādu kilometru, divus, un man likās, ka tas ir tik labi, es jau varu pati, man ne pie viena nav jāpieturas! Tas nebija tas mirklis, kad domāju - o, tulīt es skriešu. Nē. Es priecājos par katru soli, kad aizvien labāk es varēju sākt pati staigāt. Savā pateicību dienasgrāmatā katru dienu rakstīju, cik labi, ka tomēr pati varu kaut kur aiziet. Ja man kaut ko sagribās, es varu pati aiziet līdz veikalam kaut ko nopirkt. Ka nav tā, ka tu no mājas nevari iziet bez kāda.
Tas viss saistīts ar enerģiju. Lai dabūtu enerģiju, es ļoti pievērsos pie ēdiena. Man paveicās, ka manā dzīvē ienāca Dr. Wahls protokola grāmata. Tad es tam izgāju cauri, saprotot, kas priekš manis der un man palīdz. Pāris mēnešus diezgan strikti ievēroju visu, pierakstīju. Tas man palīdzēja ātri tikt uz pekām. Kad jau biju atguvusies pēc kāda laika, es sāku mazos skrējienus, “piecīti”, piecus kilometrus noskrēju. Protams, arī trīs, un tad jau atguvos. Tāpēc varu tiešām teikt, ka bija šķiršanās ar skriešanu, bet es nekad pati sev galvā nepateicu, ka esmu to norakstījusi. Es vienkārši darīju, un ar laiku skatījos, ko es varu. Pamēģināju; ja ne - ok. Kā būs, tā būs. Taču es centos darīt visu, lai to dabūtu gatavu.
Ko man skriešana nozīmē? Es nekad to nedaru, lai kādam citam kaut ko pierādītu. Tas ir man pašai, tāpēc man arī patīk vienai skriet. Es to sauktu par savu aktīvo meditāciju. Man tas noteikti dod enerģiju, sakārto galvu. Savā veidā tas man ir apliecinājums, ka esmu dzīva, ka es kustos, ka man ir enerģija. Man tā ir svarīga ikdienas sastāvdaļa, tas ir mans sports. Citiem patīk ar riteni pabraukt, citiem nopeldēties, man tā ir skriešana. Tad es jūtu, ka es izlādēju visu to, ko man vajag izlādēt.
Kā es to lūzuma punktu pārvarēju… Nu jau aizmirsies gandrīz. Es domāju, ka tā bija daļa no MS pieņemšanas. Tā bija pieņemšana, ka tagad ir sākusies cita veida, savādāka dzīve, un es pieņēmu to visu dzīvesveidu tādu, kāds tas tajā brīdī bija. Dienu pa dienai. Pagāja laiks, kamēr to visu pieņēmu; ka tas ir fakts, un tā tas ir. Tad es vienkārši nekritu upura lomā, pateicoties ģimenes atbalstam un tam, ka man bija iespēja un laiks tam ļauties. Es nemuku no tā, es izdzīvoju visas emocijas. Tā ir pieņemšana, ka jā, tas ir fakts. Bet ko es varu darīt? Tad es sāku meklēt pati, un dzīve ienesa visādus cilvēkus, un tā es tiku pie zariņiem, pie kuriem pieķerties. Es paņēmu to, kas man šķita noderīgi. Jau pašā sākumā manī bija iekšā cerība. Tas nav viss, nevar padoties. Mans prāta uzstādījums bija, ka ir jāmeklē veidi, kā, jo - ja citi var, tad es arī varu. Es gribu dzīvot pilnvērtīgi. Izgāju cauri savām vērtībām, visam, kas man ir svarīgs, un sapratu, ka aktivitātes, parūpēties pašai par sevi ir manas vērtības. Lasot sapratu, ka aktivitātes, kustība, tā ir daļa no būšanas dzīvam. Tāpēc sapratu, ka no skriešanas man nav nemaz jāatvadās. Viss ir kārtībā un viss būs.
Man nav viena teikuma vai viena atslēgas vārda, kā to lūzumu pārvarēt. Tas ir process kopā ar MS pieņemšanu, kurā es sapratu, ka nevis MS kontrolē manu dzīvi, bet es kontrolēju savu dzīvi. Viss ir iespējams. Un tad jāmeklē tās iespējas un jācenšas, jāizmēģina. Ja nesanāk, ok, šis man neder, mēģinu kaut ko citu.
Pastāsti, lūdzu, kā Tu gatavojies pusmaratonam un maratonam, ar kādiem izaicinājumiem sastopies? Vai MS ir jūtams šķērslis, un ko dari, lai nenodarītu sev pāri?
Nu jau man ir tāds neliels satraukums, sestdien lielais skrējiens, bet tas satraukums tāds foršs. Jo tu zini, ka būs, zini, ka tu to vari izdarīt. Tomēr tas nav tāds stress, kas uzdzen bailes. Drīzāk tāds - aiziet, aiziet! Tas tev enerģiju iedod. Jā, sestdien skriešu 28 km, jūtos gatava, esmu tikusi galā ar savām ceļa sāpēm ar vingrošanu un masāžām, un rūpēšanos par sevi.
Atbildot uz jautājumu, ko daru un ar kādiem izaicinājumiem sastopos, un vai MS ir jūtams šķērslis. Gribu sākt ar to, ka ikdienā nedzīvoju ar “līmlapiņu” - man ir MS. Es to esmu pieņēmusi, es no rīta nepieceļos ar domu - man ir MS, vai skatos spogulī, vai sajūtos nogurusi un uzreiz domāju, ka man tas ir MS dēļ. Nē. Es to tā saku, ka es nedzīvoju ar līmlapiņu uz pieres, tāpēc man nav tādas sajūtas, ka MS mani aptur. Esmu pieņēmusi sevi kā vienu lielumu, un strādāju ar to, kas ir. Šis ir mans māls, no kā es kaut ko varu uztaisīt. No visiem var kaut ko uztaisīt.
Par praktisko rutīnu - es esmu organizēts cilvēks. Es ticu, ka ja tev ir mērķis, bet tev nav plāna, tas mērķis ir bezjēdzīgs. Līdz ar to, man kalendārā ir ielikti konkrēti laiki un ir viss pārējais pielāgots skriešanai. Ko tas nozīmē? Skrienu trīs reizes nedēļā, līdz ar to mana ģimene, vīrs un bērns, viņi zina tās dienas, kad man ir skrējieni. Darba dienās, kad ir īsie 10 km skrējieni, tas viņus neietekmē, bet vīrs zina, ka viņam tad ir jāved meita uz bērnu dārzu, jo es tad ceļos tajā pašā laikā, bet es eju skriet. Darbā esmu vienojusies, ka tajā dienās darbu sāku ap desmitiem. Tas man dod viegluma sajūtu skrienot, ka es neko nekavēju, ka man ir laiks. Atnāku mājās, ieeju dušā, 10 min pasēžu, paēdu brokastis un sēžos pie darba. Tas nozīmē, ka viens no tiem praktiskajiem paņēmieniem ir - ieplānot. Kad tu to darīsi, un nevis vienkārši ieliec kalendārā, bet arī loģiski saproti, kas ir vēl jāizdara. Tu nevari ielikt kalendāra skriešanu astoņos, un tev deviņos jābūt Teikā ofisā.
Es arī esmu sapratusi, kas man labāk strādā. Celšanās piecos ir forša, ir tā enerģija, klusums, visi vēl guļ, bet, ja es trīs dienas pēc kārtas piecos pieceļos, es esmu nogurusi. Un atkal, tajā brīdī, kad esmu nogurusi, es to nevelku kopā ar MS. Es vienkārši esmu nogurusi. Protams, es saprotu, ka tam var būt sekas. Jo, ja es jau ceturtdienā esmu pārgurusi, nevaru koncentrēties darbā, negribas pieņemt lēmumus, es saprotu, ka tas man īsti nestrādā. Un viss ir kārtībā, man šķiet. Ļoti maza daļa cilvēku ceļas piecos katru dienu. Tad es pameklēju veidus, kas būtu ilgtspējīgi un saskaņā ar manu enerģiju. Lai pietiek man, bērnam un ģimenei - dzīvei. Tad es izlēmu, ka man ir normāli, ja es izskrienu astoņos, līdz ar to es varu celties ap septiņiem, un es tad tik ļoti sevi neierobežoju, ka man būtu vakarā ātri jāiet gulēt un no rīta agri jāceļas, un jau pēcpusdienā esmu nogurusi. Tātad, tā ir plānošana un testēšana, kas der manam enerģijas līmenim. Bet tas attiecas uz jebkuru cilvēku. Ir taču rīta cilvēki un ir vakara cilvēki. Ir jāskatās, lai man ir enerģija skriešanai, bet arī visam pārējam. Lai man ir fokuss darbam un ģimenei.
Tad, protams, atpūta. Tā var būt kājas gaisā dīvānā, paskatīties filmu. Tas var būt vienkārši pasēdēt 30 min, palasīt grāmatu. Bet tam ir jābūt. Man atpūta ir pabūt klusumā pēc darba nedēļas. Tā ir vai nu gara duša, vai vanna, kas nu kuram. Man pašai patīk vannā pasēdēt, un tās var būt 30 min, kas tev dod enerģiju. Vienkārši pasēžot, saprotot, ka man tagad nekas nav - šīs 30 min varu būt šeit un tagad. Tās var būt pāris lapas grāmatā, kādai filmai ļauties un apēst saldējumu. Mans moto ir - dzīvojam tagad, nevis krājam uz dzīves lielo atvaļinājumu. Protams, atvaļinājumi arī vajadzīgi, bet ne par to. Atpūta ir vajadzīga ikdienā. Nevar skriet bez atpūtām. Citreiz tas nozīmē, ka sestdiena, svētdiena pēc garā skrējiena man nav vajadzīga tik aktīva. Es ieklausos ķermenī un izvēlos palikt mājās, dārzā pasēdēt. Kaut gan man atpūta ir arī pastaiga. Piemēram, no rīta es noskrienu, bet pēcpusdienā eju pastaigāties, lai atslēgtos. Atpūtai ir jābūt obligāti.
Ēšanai arī ir sava nozīme. Man arī darbā prasa, vai esmu pielāgojusi savu ēdienkarti skriešanai. Es neesmu tik ļoti lielā mērā, kā biju paredzējusi un kā esmu lasījusi grāmatās, kā skrējējiem ēst. Es arī saprotu, ka man meita vai vīrs to neēdīs, tāpēc jā, es piedomāju par ēšanu, tā tas ir kopš diagnozes, bet tas ir vienkārši veselīgais dzīvesveids. Tas man neuzliek to līmlapiņu uz pieres, es vienkārši veselīgi ēdu. Pieturos pie 90/10 proporcijas. Piemēram, man mājās no glutēna nekā nav; es nepērku glutēnu saturošus miltu, viss ir bez. Bet, ja es kaut kur aizeju vai arī ja vīrs nopērk kādus makaronus ar glutēnu, tad tas nekas. Tā viena reize neko nemaina, es to nedaru ar stresu un esmu pieņēmusi, Atkal, es nelieku sev nekādas līmlapiņas, es to vienkārši uztveru par veselīgu dzīvesveidu.
Protams, ir smūtiji. Cenšos taisīt pa dienu mājās vai paņemu uz darbu, un tā vietā, lai apēstu kādu našķi, kad neesi laikus kārtīgi paēdis, izdzeru pa smūtijam. Tas ir veids, kā tos vitamīnus dabūt iekšā.
Vēl es lietoju uztura bagātinātājus saitēm. Tad D vitamīns, bet kopumā cenšos pārtikā iekļaut dažādību. Lai ir salāti, dārzeņi, augļi. Arī gaļa. Neesmu ne vegāns, ne veģetārietis, bet cenšos balansēt. Ne vienmēr ēdu gaļu, citreiz zivis vai jūras veltes, vai kaut kas no pupām. Pie ēdiena es piedomāju, bet to jau es daru ikdienā. Nav tā, ka tagad skriešanai tas būtu vairāk. Varbūt vienīgi laiks, jo jā, es pēc astoņiem vakarā neko neēdu. Tagad vasarā gan gadās pa reizei, kad vakarā kaut kur aizej un paēd. Tad es sevi nenosodu, vienkārši to izbaudu un dabūju to labo enerģiju. Bet zinu, ka vienā vakarā es to varu, un otrā vakarā es varu pateikt - nē, es jau vakar ēdu vēlu. Tas ir par kuņģi, lai viss sagremojas, lai nākamajā rītā labāk jūtos, kad jāskrien. Tas ir tas, ko ēšanas ziņā ievēroju striktāk.
Es, protams, lasīju, iedvesmojos, kā citi gatavojās. Izstaipīties, rūpēšanās par sevi, izgulēšanās, masāžas, jogas. Joga var kādam likties kā sports, bet es to uztveru kā rūpēšanos par savu ķermeni. Tas ir tas pēdējais - rūpēties par savu ķermeni, jo tavs ķermenis tādu slodzi izdara. Ar prātu tu to visu pievari, un tavs ķermenis to noskrien. Tāpēc par to ir jārūpējas. Masāžas, kur visus muskuļus izmasē, jogas, kur izstaipies kārtīgi, un tad vēl arī pasēdi uz dīvāna kājām gaisā.
Un, protams, atbalsts. Mana ģimene, vīrs un meita, man katru reizi, kad skrienu, seko. Sūtu viņiem tiešsaistē lokāciju, citreiz viņi ir mani noķēruši kaut kur, kad skrienu. Tas daudz dod. Tā sajūta, kad tu zini, ka atskriešu un meita būs priecīga - wow, tu tik daudz noskrēji, parādi kartē, wow! Es zinu, kādas ir tās sajūtas, pārejot pusmaratona finiša līnijai, un es nevaru iedomāties, kādas būs tās sajūtas, kad nofinišēšu maratonu, bet es jau to jūtu. Kad ir smagi, sev saku - bet iedomājies, kā tas būs, un tavējie vēl tur tevi sagaidīs, jo, protams, mana ģimene brauks līdzi. Es teicu, ka ja viņi nebrauks, es arī nebraukšu.
Arī ikdienā ģimene un tavs atbalsta loks ir ļoti vajadzīgs. Tas ir praktiski, es neesmu viena, es esmu ar kādu, kas mani atbalsta, kā var. Tas ir daudz, patiesībā ļoti daudz. Kad es katru sestdienas rītu eju garajā skrējienā, var pat divas ar pusi stundas aiziet. Ja nu sajūtos nogurusi, ja savajag tualeti un aizskrienu kaut kur pa sāniem, tad tās var būt arī trīs, trīs ar pusi stundas. Un es zinu, ka mani atbalstīs, un vīrs noteikti pieskatīs bērnu. Man par to vispār nav jāsatraucas vai slikti par to jājūtas. Atbalsts ir nepieciešams, lai kaut ko sasniegtu. Ne tikai šo mērķi, bet jebko.
Es neredzu, ka MS līmlapiņa mani bloķē. Varbūt sākumā es dzīvoju ar to MS līmlapiņu, bet tad es iemācījos viņu noņemt. Kā es to iemācījos? Es nezinu. Ir arī daudz cilvēku man apkārt, kas nezina, ka man ir MS. Jo es neuzskatu, ka tas kaut ko mainītu, ja es pateikšu. Darbā arī neviens tā pārmērīgi nezina, jo ko viņiem tas mainīs? Neko. To, ka viņi to sāks kaut kādā veidā pieminēt vai izturēties citādāk, es pat negribu zināt, nedomāju par to. Bet tas arī man palīdz dzīvot bez tās līmlapiņas uz pieres un skatīties uz lietām vienkārši kā cilvēks.
Ģimene man palīdz. Viņi zina, protams. Bet viņi mani nelimitē, neprasa - vai tad tu vari to, vai kā citādi. Es apzinos, ka kādā momentā var uznākt kaut kas, un es nevarēšu. Bet nekas. Uznāks, un tad arī tikšu ar to galā. Es sāku no punkta, kur es esmu. Un kas to zina; es noteikti noskriešu šo maratonu, un tad jau redzēs.
Noteikti MS nav nekāds šķērslis; es to tā nejūtu. Es pielāgojos savam ķermenim, pat neiedziļinos, tas ir MS dēļ vai tas tā vienkārši ir. Pielāgojos, un viss ir perfekti. Neceļos piecos, tās nav pasaules beigas. Darbojos.
Mans "boss" - the Wahls Protocol
Šodien, 28. decembrī, ir pagājis tieši mēnesis, kopš ievēroju diētu, un es diezgan pārliecināti varu teikt, ka jūtos daudz labāk, un jūtos, ka esmu uz pareizā ceļa. Diētas pamatprincipi ir pavisam vienkārši - nekādu piena produktu, nekāds glutēns, arī olas ne. Tā vietā daudz dārzeņu, kas sadalīti 3 kategorijās - zaļās lapas, sēru saturoši dārzeņi (kāposti, sīpoli, u.c.) un krāsaini dārzeņi.
Grāmatā aprakstīti trīs līmeņi, kādā var šīs diētas ievērot. Dr. Wahls diētas principi ir tuvi paleo tipa diētām, kas balstās uz principu, ka mums būtu jāēd līdzīgāk kā ēda mūsu senči gadu tūkstošiem ilgi. Un būtībā jau tajā nav nekā aplama. Pārmēru pārstrādāta pārtika, milti priekšā un pakaļā (pardon my French), nekas no tā nav veselību uzlabojošs, un mēs visi to zinām. Man lielākā neērtība šīs diētas saistībā arī ir, ka nevaru kaut ko "ātri apēst". Vai tā būtu maize vai kas cits. Bet. Man neprasās. Un tas ir arī mans galvenais princips, ievērojot šo diētu, jo zinu, ka varu aiziet ekstrēmā sevis ierobežošanā, kas beigsies ar fiasko. Tāpēc ļoti cenšos ieklausīties savā organismā un neliegt sev to, ko varbūt sakārojas tīri emocionāli. Piemēram, saldējumu Ziemassvētku vakara saldēdienā.
Pirmajās divās nedēļās strauji zaudēju 3 kg. Bet arī strauji sajutu, ka man gribas kaut ko sātīgu, un nākamās divas nedēļas diētas proporcijas stipri izmainījās, jo daudz vairāk ēdu gaļu dažādos veidos. Straujā svara krišanās apstājās, un atkal pārdomas un sarunas ar sevi - es šo nedaru svara zaudēšanas dēļ. Šis ir veselībai. Ilgtermiņam. Labai dzīvei. Bet, hey, milzu progress jau ir tas, ka vispār esmu atsākusi svērties, un ciparu, ko svari rāda, pieņemt kā vienkāršu faktu, ar iespējami maz emocijām.
Wahls diēta man bija zināma jau kopš diagnozes sākumā, bet man bija ļoti daudz kas cits paveicams, pirms varēju saņemties šim. Kā boss datorspēlē - vispirms izgāju pirmos līmeņus, un tagad esmu pie bosiņa. Man jāatzīst, no bosa biju daudz vairāk nobijusies, nekā tas ir izrādījies. Iepriekšējos MS spēles līmeņos jau ļoti daudz esmu apguvusi un ieviesusi savā dzīvē, bet nu bija laiks izrevidēt ēdienkarti. Un man tik ļoti patīk, kā Visums mani līdz šim atveda, beidzot ar to, ka grāmata pie manis nonāca no kāda Mana MS biedra, kurš bija gatavs nodot to tālāk un iedvesmoja mūs sākt veidot Mana MS bibliotēku. Tāpēc zini, ja jūti, ka ir pienācis tavs brīdis, sazinies ar mums, un vienosimies, kā grāmata nonāks pie tevis.
Visam ir savs laiks. Dr. Wahls grāmatā raksta, ka, ievērojot diētu, mūsu ķermenim būs dota iespēja atjaunoties, bet tas nenotiks ātri. Un tas var likties neticami, jo pašsajūta uzlabojas burtiski uzreiz, pirmajā dienā. Enerģijas līmenis ir pilnīgi cits. Galva ir skaidra. Bet ilgtermiņa uzlabojumus var gaidīt, diētu ievērojot vismaz trīs gadus. Es esmu apņēmusies to ievērot, kamēr man liksies vērtīgi tās ieguvumi pretstatā ieguldījumiem. Ļoti iespējams, ka šis ir mans jaunais "normāli".
Brīnumu nav
Tad mani aizķēra Santas rakstītais 2018. gadā par laiku, kad viņa izlēma par labu zāļu nelietošanai:
"es liku lielas cerības uz tām, jo biju pamatīgi nobijusies. mans pirmais zāļu lietošanas periods bija divi gadi. zāles sāku lietot 2007. gada sākumā un, jau ar nepacietību, gaidīju 2009. gada sākumu, kad man bija paredzēta magnētiskā rezonanse, pēc kuras novērtēs manu veselības stāvokli, pēc perioda, kad būšu lietojusi savas brīnumainās, dārgās zāles."
Un visbeidzot, kāda centīga Latvijas pilsoņa iniciatīva panākt, ka visiem MS pacientiem valsts apmaksā cilmes šūnu transplantāciju, lai izārstētu MS.
Kāpēc saliku šos trīs atsevišķos momentus vienā maisā? Jo es tajos redzu vairākas kopīgas iezīmes. Pirmkārt, atteikšanos pieņemt, ka MS, Rietumu medicīnas izpratnē, pagaidām ir neizārstējama saslimšana. Tie ir trīs maģiskās domāšanas stāsti, kuros brīnums ienāk dažādos veidos. USG izmeklējuma laikā piedāvātais brīnums - dzemdēt bērnu, ir klaja kaitniecība. Ir pētījumi, kas norāda, ka MS mammām ir tendence piedzīvot slimības saasinājumus pēcdzemdību periodā, bet uzrādās arī tendence, ka zīdīšana ar krūti varētu būt veids, kā sevi pasargāt no saasinājumiem (Association Between Breastfeeding and Postpartum Multiple Sclerosis Relapses: A Systematic Review and Meta-analysis). Tomēr tas nenozīmē nevienā brīdī, ka grūtniecība vai dzemdības varētu izārstēt no MS.
Par Santas brīnumainajām zālēm. Šajā bloga ierakstā redzu stāstu par jaunu pacientu, kuram nav paskaidrots, ko slimību modificējošā terapija dara. Tie nav brīnumi. Jā, zāles ir dārgas, bet to dārgums nemaina zāļu spējas, un tās nav slimības izārstēšana. Zāles ir viens no veidiem, kā MS slimnieks nodrošinās, ka pēc iespējas ilgāk var dzīvot pēc iespējas labāku dzīvi:
Svarīgākais slimību modificējošas terapijas mērķis ir mazināt paasinājumu skaitu un attālināt invaliditātes attīstību MS pacientiem.
(Multiplās sklerozes klīniskās vadlīnijas)
Nevienam no mums nav tādas iespējas veikt pētījumu ar sevi - viena versija lieto zāles, bet otra ne, un beigās skatāmies, kuram pa dzīvi gājis labāk. Jā, neviens mums neliedz eksperimentēt ar sevi, bet ir arī jāsaprot, ka dienas beigās atbildība par saviem lēmumiem jāuzņemas pašam.
Visbeidzot, pilsonis ar MS, kas apņēmies aizbraukt ekskursijā uz Meksiku par ļaužu saziedotiem līdzekļiem. Viņa iniciatīva ir puspatiesību savirknējums, jo, pirmkārt, cilmes šūnu transplantācija ir eksperimentāla terapija, kas turklāt nepieciešamības gadījumā var būt pieejama pacientiem arī Latvijā:
Pacienti, kuriem medikamenti nav pietiekami efektīvi, kuriem ir daudz paasinājumu, rezistence pret medikamentozo terapiju vai slimības forma strauji progresē, vai ir izteiktas blaknes, tiek iesaistīti klīniskajos pētījumos cilmes šūnu transplantācijai. Pašreiz šī metode nav plaši izmantota, to pēta konkrētām slimības formām.
(Multiplā skleroze aktualitāti nezaudē, S. Paudere–Logina, A. Millers 26.05.2021.)
Cilmes šūnu transplantācija nav veids, kā izārstēt MS. Turklāt šī procedūra ir ļoti sarežģīta un ne vienmēr droša:
Cilmes šūnas no kaulu smadzenēm ir imūnsistēmas celtniecības bloki, un transplantācijas mērķis ir "pārstartēt" bojāto imūnsistēmu. Procedūra ietver cilmes šūnu izņemšanu no pacienta asinīm, pēc tam spēcīgu ķīmijterapijas zāļu lietošanu, lai nojauktu esošo imūnsistēmu. Pēc tam uzglabātās cilmes šūnas tiek ievadītas atpakaļ pacientam, un imūnsistēma laika gaitā atjaunojas. Tas prasa ilgu uzturēšanos slimnīcā, kā arī mēnešu periodu, kad pacientiem ir nopietni imūnsistēmas traucējumi. Pašreizējā pētījumā trīs pacienti nomira pēc transplantācijas, lai gan neviens no tiem nenotika pēc 2007. gada.(Could Stem Cell Therapy Be a Breakthrough Against MS? Amy Norton, January 21, 2021)
Mūsdienās joprojām nav atklāts, kādēļ MS rodas, un kā to pilnībā izārstēt.
Multiplā skleroze, manuprāt, ir visvairāk pētītā neiroloģiskā slimība. Nepārtraukti tiek publicēti dažādi ziņojumi par iespējamo MS attīstības risku, taču nereti tie ir pretrunīgi. Pilnīgi noteikti MS nerodas psiholoģiskas bērnības traumas dēļ. Katram pētniekam, protams, gribētos atrast riska faktoru, pēc kura novēršanas slimība neattīstās. Taču šobrīd ir skaidrs, ka viens riska faktors nepastāv, slimība attīstās vairāku faktoru kombinācijas dēļ. Iespējama noteiktu gēnu klātbūtne (konstatēta > 200 gēnu saistība ar MS risku), kura, mijiedarbojoties ar vides faktoriem, var radīt slimību. No vides faktoriem šobrīd visnopietnākie pierādījumi ir Epšteina—Barras vīrusinfekcijai, visi MS pacienti to iepriekš izslimojuši. Tomēr tas nenozīmē, ka pilnīgi visiem cilvēkiem, kuri šo infekciju pārslimojuši, būs MS. Citi plaši pētīti riska faktori MS attīstībai un sliktākai norisei ir zems D vitamīna līmenis, smēķēšana un liekais svars. (Multiplā skleroze. Raksturojums un eksperta komentārs, S. Paudere–Logina, D. Pastare 09.05.2023.)
Kāpēc man ir svarīgi par šo runāt? Jo arī es piedzīvoju brīnumu piesolīšanu tiklīdz kā uzzināju par savu diagnozi un sāku par to publiski runāt. Uzradās uztura bagātinātāju tirgoņi, kuriem, kā likums, vienmēr ir kāds paziņa, kurš pilnībā izārstējis MS simptomus, lietojot kādu no viņu piedāvātajiem produktiem. Šeit svarīgi paturēt prātā, ka MS ir sarežģīta saslimšana, un tās simptomi pārklājas ar citām saslimšanām. Tāpēc šie veiksmīgie uztura bagātinātāju lietotāji, kas atbrīvojušies no MS simptomiem, iespējams, a) vispār nebija MS pacienti, b) pieredzēja dabisku MS gaitu, kad simptomi izzūd. Bet tāda mācība var ļoti dārgi finansiāli izmaksāt. MS pacients, it sevišķi diagnozes saņemšanas laikā, ir viegli ievainojams cilvēks, un negribas, lai kāds to izmanto savai peļņai. Par šo aspektu runāts arī iepriekš, piemēram, 2007. gada laikraksta Diena publikācijā Multiplā jeb izkaisītā skleroze - «pateicīga augsne» dažādām manipulācijām.
Tad arī tādi tendenciozi aktīvisti rada iespaidu, ka mūsu valstī viss ir slikti, un ļaudis ar MS ar valsts atbalstu tiek turēti farmācijas uzņēmumu gūstā, kamēr viņiem netiek nodrošināta kāda no pasaulē pieejamām terapijām. Tas, ko es saredzu šajā iniciatīvā, ir mēģinājums savākt līdzekļus eksperimentālai terapijai trešajā pasaules valstī (kāpēc jaunais cilvēks nemeklē iespējas kaut kur tuvāk, Eiropas Savienībā?). Tā kā cilvēks ir publicējis sava konsīlija izrakstu, atļāvos to arī izlasīt. Šo gadījumu varētu salīdzināt ar situāciju, kad iekaisušu nagu izvēlas ārstēt ar kājas amputāciju, nevis antibiotiku lietošanu. Turklāt uzstājot, ka valstij visiem pacientiem ar iekaisušiem nagiem būtu jānodrošina ekstremitāšu amputācijas. Līdzīgi kā man negribas, lai MS pacientiem izkrāpj naudu dažādām brīnumterapijām, tā man arī negribas, ka cilvēku labsirdība tiek izmantota, lai ziedotu naudu absolūti apšaubāmām iniciatīvām.
Visbeidzot, es gribu teikt, ka neesmu pesimistiska. Es ticu, ka manas dzīves laikā mēs uzzināsim vairāk par šo saslimšanu, un, ļoti iespējams, tiks atrasts veids, kā MS ne tikai ārstēt, bet arī izārstēt. Un arī brīnumiem es ticu. Tajā nozīmē, ka apzinos, ka nevaru zināt visu, un tad nu to neticamo (neizzināto) uztveru kā brīnumu. Man brīnumaini šķiet katru rītu pamosties, un saprast, ka ir sākusies jauna, forša diena.
Lai mīlestība!
Es esmu MS mamma
Es bērnu gaidīju ļoti ilgi. Kopš pusaudžu gadiem biju pārliecināta, ka man nebūs bioloģisko bērnu - es bērnu(s) adoptēšu. Kāpēc? Jo uz pasaules ir daudz pamestu bērnu, un kāpēc radīt vēl vienu, nevis palīdzēt izaugt tiem, kas jau ir. Kaut kur šajā motivācijā jau var manīt aizmetņus tādai lielai sevis nemīlēšanai - man nevajag savu, man jābūt maksimāli lietderīgai. Pēcnācēju radīšana pasaulē, kurā ir pamesti bērni, ir savtīga! Tā domāja 15 gadīgā Simona. 30 gadīgā Simona psihoterapeita kabinetā nonāca līdz lēmumam, ka beidzot jāsāk adopcijas process.
Tas bija ilgi un mokoši, bet mūsu bērns beidzot pie mums nonāca. Ne standarta procesā, sākotnēji aizbildnībā, bet es neiedziļināšos šajā stāsta pusē. Varu pateikt vien to, ka gaidīšanas laiks bija pastaiga parkā, salīdzinot ar to nedrošību un neziņu par mūsu visu nākotni, kad bērns nonāca mūsu ģimenē. Un tas bija tikai statusa radītais stress. Vēl arī bija kļūšana par zīdaiņa galveno aprūpētāju. Es nevaru teikt - kļūšana par mammu, kaut tā es sevi saucu. Tas bija ļoti sarežģīts periods manā dzīvē, un tam dažu mēnešu laikā pievienojās kaitinoša tirpoņa sejā, kas drīz pārņēma arvien lielāku sejas un galvas daļu.
Man ir MS. Šī ziņa satricināja visu līdz pamatiem, un jo īpaši manu mammošanas pieredzi, kas jau tā bija tik ļoti netipiska un traucēja man rast saikni ar citām mammām. Mani pārņēma dažādas sajūtas. Pirmkārt, milzīga vainas sajūta, ka esam adopcijas procesā, bet izrādās, ka es esmu "brāķēta". Bailes, jo varbūt mums atņems bērnu, jo es esmu slima. Neziņa, kurā mirklī es kļūšu par invalīdu un nevarēšu parūpēties par savu bērnu. Pārliecība, ka, ja es būtu zinājusi, nebūtu uz adopciju parakstījusies. Un tad arī tāda neizpratne, kāpēc ir grūti, un vai tas ir MS dēļ.
Ir pagājuši vairāk kā četri gadi, kopš esmu mamma ar MS. Es neesmu bijusi citādāka mamma un man nav bijis MS, pirms es kļuvu par mammu. Es esmu MS mamma. Tās identitātes ir tik cieši savijušās. Gribēju turpināt, ka nezinu, kā ir citādāk, bet tā nav īsti taisnība, jo es daudz vēroju un mēģinu saprast būšanas par mammu pieredzi. Tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzņēmusies, un es zinu, ka ir ļoti daudz mammu, ar vai bez hroniskām slimībām, kas teiks to pašu. Būt par mammu ir traki grūti. Ja kāda saka pretējo, varu tikai un vienīgi priecāties, un mazliet arī neticēt. Kļūšana par mammu ir savas iepriekšējās personības zaudēšana, vismaz uz laiku. Līdzīgi rakstīju arī par MS, un tāpēc man ir sarežģīti, ja ne neiespējami, šo izaugšanas ceļu precīzi atšķetināt. Es vēroju un klausos, un dzirdu, ko stāsta citas sievietes. Tas ir ceļš, kurš tev liek atteikties no tik daudz kā, kas iepriekš bijis pašsaprotams. Atpūta, miegs, normālas ēdienreizes, normālas sarunas ar citiem pieaugušajiem. Un tāpēc būt MS mammai šķiet tik ļoti grūti.
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka uz to gluži vienkārši tā nevajag koncentrēties. Grūtums ir relatīvs. Vesela mamma ar veselu bērnu arī saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. MS mamma saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. Mamma, kas adoptējusi bērniņu, saka, ka viņai ir grūti, un tā ir taisnība. Visām mammām ir grūti. Un ar sevi esmu sarunājusi, ka nesalīdzināšu savu grūtumu ar citu mammu grūtumiem, jo tas nevienam neko nedod. Vismazāk tas dod man pašai, jo es sava grūtuma kausā pielieku klāt sevis žēlošanas akmeņus.
Būt MS mammai ir grūti. Nav spēka. Ir grūtāk būt stabilam vecākam. Es neesmu stabils vecāks, un tas ietekmē manu bērnu. Bet vai no tā, ka jutīšos par to vainīga, kādam kļūs labāk? Vai arī tas tikai būs vēl viens akmens grūtuma kausā? Kādreiz man bērna tētis teica, ka es gribot, lai man uzceļ pieminekli par to, ko es daru. Un jā, tā ir. Man ir svarīgi, lai mani apkārtējie cilvēki zinātu, kam es eju cauri, un ko no manis prasa būšana par mammu. Bet vai tā nav visām mammām? Vai visām mammām nevajag uzcelt pieminekli par to, ko viņas dara?
Es visu laiku mācos. Varu būt pateicīga, ka man ir pieejams psihologa atbalsts un atbalsta grupa. Bet vispirms man vajadzēja atzīt, ka vajag palīdzību. Tad iemācīties prasīt palīdzību. Un tad iemācīties to pieņemt bez sajūtas, ka palieku parādā. Es visu laiku mācos un augu.
Man visvērtīgāk ir bijis iemācīties menedžēt sevi. Tur man ļoti palīdz meditācija. Kādā brīdī es sāku lietot antidepresantus, jo visas situācijas slogs mani bija novedis depresijā un trauksmē. Antidepresanti bija fantastisks palīgs izrauties no dziļas tumsas un pārtraukt dzīves periodu, kuru uztvēru kā ļoti traumatisku. Bet paļauties tikai uz zālēm nav risinājums, es daudz strādāju pie savām daļām, lai tās savāktu kopā un būtu vesels cilvēks. Mammošanas darbā nevajag baidīties atpazīt izdegšanu vai citas mentālās nebūšanas. Ir svarīgi vērsties pie speciālista, kas var palīdzēt. Bērni aug, un, teorētiski, kādā brīdī būs vieglāk. Bet līdz tam brīdim ir jāpalīdz sev nodzīvot.
Visām mammām ir vispirms jāparūpējas par sevi. Es vienmēr turu prātā lidmašīnas paziņojumu, ka vispirms skābekļa maska ir jāuzliek sev, jo pieaugušais pie pilna prāta varēs palīdzēt samaņu zaudējušam bērnam. Bet bērns, kas pirmais ticis pie skābekļa maskas lidmašīnā, kas iekļuvusi nepatikšanās, būs bezpalīdzīgs ar samaņu zaudējušu vecāku. Taču mana psiholoģe man deva vēl vienu lidmašīnas salīdzinājumu. Es esmu stjuarte, un mans bērns ir pasažieris manā lidmašīnā. Man ir jāsaglabā miers, un tad arī manam bērnam būs miers. Un tā nu es kultivēju sevī mieru. Ir nenormāli grūti. Bet katrai mammai ir savi izaicinājumi, un tās visas ir iespējas augt. Iespējas būt par vecāku sev, savam iekšējam bērnam. Kļūt veselai. Nē, MS nekur nepazudīs, vismaz pagaidām. Bet būt par mammu var ļaut tev sadziedēt citas savas traumas un būtiski uzlabot dzīvi.
Es nekad nevienam neieteikšu nedz adoptēt bērnu, nedz izlemt par labu bioloģiskam bērnam ar vai bez diagnozes. Tomēr es vienmēr esmu gatava padalīties ar savu stāstu, jo būt atklātam par savu cilvēcisko pieredzi ir skaistākais, ko varam viens otram dot. Tikai varu pačukstēt, ka tagad, kad pirmais posms ar MS un bērnu aizvadīts, esmu diezgan droša, ka eventuāli es būtu nonākusi līdz adopcijai. Tas bija manas dzīves mērķis, un MS tam nebūtu varējis pārvilkt strīpu. Īstenībā esmu pateicīga, ka viss notika tā, kā notika, jo nepazaudēju vēl pāris vērtīgos gadus. Bez MS bērna audzināšanā ir vēl vairāki nozīmīgi faktori, un vecums ir viens no tiem.
Lai mīlestība!
Kā mainīties?!?
Uzzinot, ka man ir multiplā skleroze, mana pirmā doma bija, ka es esmu pati sev to nodarījusi. Atkal ar milzu pārmetumu sev un sajūtu, ka šis nemaz nav pārsteigums. Ātri nonācu pie atziņas, ka ir pienācis brīdis, kurā man vairs nav izvēles, un atkarības būs jāpieveic. Tajā brīdī pat nepieļāvu, ka varētu būt citādi, ka es ar saviem nelāgajiem ieradumiem nevarētu tikt galā, lai gan iepriekšējie mēģinājumi, lai cik motivēta biju bijusi, visi bija neveiksmīgi. Diagnoze man iedeva pārliecību, ka iestaigātās dopamīna iegūšanas taciņas būs iespējams izmainīt.
Labi atceros, kā lēnām izkristalizējās deadline - alkohols un cigaretes būs ārā no ikdienas līdz ar pirmajiem Solu Medrola pilieniem. Līdz tam gan pagāja ilgi mēneši - diagnozi uzzināju aprīlī, Solu Medrols bija septembrī. Pa vidu bija mana "pēdējā vasara". Bija dažas ballītes, viens festivāls, un daudz sevis žēlošanas un bailes no tā, kā man izdosies atmest. Ir pagājuši gandrīz 4 gadi, un es esmu cits cilvēks. Jā, ar diagnozi, bet absolūtā saskaņā ar sevi. Iekšējo pārmetēju ir nomainījusi pateicība sev, ka esmu pārvarējusi tik ārkārtīgi normalizēto alkohola lietošanu, kā arī jau kritiskāk vērtēto smēķēšanu. Lai to dabūtu gatavu, man vajadzēja trīs lietas: daudz lasīt, CBD un laiku.
Es sāku ar alkoholu, jo smēķēšana šķita grūtāka, un tai man vajadzēja atrast īsto brīdi. Saņemties spēkus nopīpēt pēdējo cigareti. Alkohola lietošanas pārtraukšanu uztvēru azartiski, un sāku ar dalību kādā izaicinājuma programmā, kas mudināja atteikties no alkohola vispirms uz 30 dienām. Cita starpā, programmā bija iekļauta arī dalība Facebook grupā, kur cilvēki dalījās ar savu pieredzi. Tieši šī grupa un cilvēku atklātie stāsti par to, kā šī tik ikdienišķā alkohola lietošana grauj dzīves, deva man pārliecību, ka es arī esmu izdzērusi savu pēdējo šampanieša glāzi (pudeli), kokteili un aliņu. Tas ir beidzies.
Šajā grupā uzzināju par literatūras žanru "quit lit". Zīmīgi, ka latviski nekas īsti nav tulkots, bet angliski ir pieejamas tiešām iedvesmojošas un izglītojošas grāmatas, kas noņem duļķaini aizmigloto skatu uz ārkārtīgi romantizētajiem dzērieniem. Manu pārliecību un skatu uz alkohola lietošanu uz visiem laikiem izmainīja Annie Grace grāmata "This Naked Mind".
Annie aicina grāmatu izlasīt ikvienam, kurš lieto alkoholu; arī, ja cilvēks nejūt, ka alkohola lietošana viņam sagādātu kādas nebūt problēmas. Annie piedāvā būt izglītotam dzērājam - jo alkohols ir vienīgais dzēriens, kuram nav jāuzrāda sastāvs uz iepakojuma; apzināties, kas ir tavā glāzē un kāpēc tu gribi to dzert. Alkohols bieži izbēg no visuzcītīgākā diētas un veselīga dzīvesveida entuziasta aizliegto produktu saraksta. Un tas nav bez iemesla; arī par to Annie savā grāmatā raksta. Tajā ir daudz autobiogrāfijas; tas ir neiztrūkstošs "quit lit" žanra elements. Visi šie autori ir paši uz savas ādas pieredzējuši, kā alkohols nemanāmi gadu gaitā ir pārņēmis viņu dzīves un ieguvis milzīgu vietu tajās, kas izposta attiecības ar citiem, bet pirmkārt - pašam ar sevi.
Sākums nebija viegls. Es atklāju, cik neadekvāti daudz man nozīmē alkohols - kā tas kļuvis par veidu, kā nomierināties, kā svinēt, kā tas ir neatņemama visu svarīgāko dzīves brīžu sastāvdaļa. Pārstājot lietot alkoholu, man bija sev jāļauj piedzīvot viss dzīves notikumu spektrs bez dzērieniem, lai vispār radītu jaunus atskaites punktus. Bija sajūta, ka ir atvēries milzīgs, melns caurums manī, kuru iepriekš nebiju manījusi, jo regulāri tur gāzu iekšā alkoholu. Tikai pieredzot dzīvi bez alkohola, lēnā garā, notikumu pēc notikuma, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, tas caurums ir sadzijis. Es esmu vesela.
Ko tas realitātē nozīmē? Sākumā neprātīgos daudzumos dzēru limonādi, kuru līdz tam vispār neuzskatīju par dzērienu. Organisms vienkārši alka aizpildīt regulāro cukura uzņemšanu caur alkoholu. Tomēr ar laiku kāre pēc saldiem dzērieniem pārgāja pati no sevis. Es arī izvairījos aizvietot ierastos komforta alkoholiskos dzērienus ar to bezalkoholiskajiem variantiem, jo psiholoģiski tas bija rakt sev nākamo bedri - iedot sev sajūtu, ka mana dzīve ir nepilnīga, ka man jādzer "neīsts" alkohols situācijās, kur pārējie var dzert īsto mantu. Es pilnībā pārrakstīju savus dzīves ieradumus. Tās situācijas, kur man iepriekš alkohols bija vajadzīgs kā sociālais lubrikants, lēnām atmira pašas no sevis, jo nepieciešamība iedzert tajās izrietēja no tā, ka nemaz nevēlējos atrasties dotajās situācijās un kompānijās.
Lēnām, lēnām manī auga sajūta, ka esmu patiesa pret sevi, ka esmu uzticīga sev pat tad, kad man pašai ar sevi ir visgrūtāk. Ka es izvēlos palikt skaidrā, nevis paslaucīt grūto un nepatīkamo zem vīna glāzes (pudeles) tepiķīša. Un no tās sajūtas parādījās vieta mīlestībai pret sevi, pašpārliecinātībai, bet pats galvenais - manī vairs nav bijusi sajūta, ka dzīvoju nesaskaņā ar sevi, pašdestrukcijā. Būšana skaidrā ir labākais, kas ar mani ir noticis.
Ar cigaretēm gāja mazliet citādāk, jo nikotīna atkarība ir citādāka, intīmāka, man gribētos teikt. Tai nav tik daudz sociālā aspekta. Pēdējo cigareti man bija spēks izpīpēt vienā no pirmajām Solu Medrola lietošanas dienām. Tas steroīdu iedotais enerģijas pieplūdums man ļāva mentāli noskaņoties smēķēšanas atmešanai, kura iepriekšējās reizēs bija neveiksmīga, un tāpēc biedējoša, jo zināju, ka šajā reizē man atkāpšanās ceļa nav. Man ir MS, un tas nekā neiet kopā ar smēķēšanu, ja gribu turpināt dzīvot pilnvērtīgi.
Biju lasījusi un izdomājusi, ka palīgā ņemšu kaņepi. Precīzāk, CBD eļļu, kas cilvēkiem palīdz pārvarēt atkarības. Nezinu, vai darbojās placebo, vai CBD no tiesas piemīt tādas spējas, vai varbūt abi aspekti kopā, bet šajā reizē man izdevās. Vai bija grūti? Jā, ak dieniņ, cik šīs atmešanas bija grūtas! Vai tas bija to vērts? 1000%. Citreiz domāju, ka esmu pateicīga, ka man ir MS, jo diagnoze man atļāva pārvarēt atkarības.
Pagāja pāris gadi, kad tiku pie Atomiskie ieradumi grāmatas. Šī grāmata noteikti ir vērtīga, ja cilvēks vēlas mainīt savus paradumus. Tā kā lasīšanas brīdī jau biju tikusi galā ar saviem lielākajiem izaicinājumiem slikto paradumu ziņā, grāmatu uztvēru ļoti viegli. Bet tā man iedeva vairāk, nekā jebkad būtu gaidījusi. Tā man atļāva atbrīvoties no "visu vai neko" domāšanas veselīgo paradumu ziņā. No autora paņēmu balsošanas par prezidentu principu - lai ievēlētu, pietiek ar 51 balsi no 100. Katru dienu ar savu rīcību es izvēlos balsot par labāko sevi, bet man nav jābūt 100% labākajai sevis versijai. Jau esot 51 no 100% es eju pareizo ceļu. Es ievēlu labāko sevis versiju par galveno.
Papildus iesaku šos divus rakstus saistībā ar Annie Grace This Naked Mind un par Džeimsa Klīra Atomiskajiem ieradumiem:
https://javalde.com/par-alkoholu/
https://skalak.rsu.lv/viedokli-raksti/atomiskie-ieradumi-skabeklis-izaugsmei
Stipri cilvēki, kam pietrūkst spēka
Atceros, kad pienāca diagnozes laiks, atgriezos pie savas terapeites, un viņa man teica, ka esmu stipra. Tas laikam bija pirmais mirklis, kurā sapratu, ka itin nemaz neizvēlos būt stipra un negribu būt stipra. Bet man pietrūkst spēka, un tāpēc nekas cits neatliek. Joprojām. MS ir par stipriem cilvēkiem, kam nav spēka.
Bet MS ir tikai forma, kādā dzīve ar cilvēku notiek. Tāds likteņa instruments, man šķiet. Katrā ziņā, tā es esmu izvēlējusies uz to skatīties šajā dzīves periodā. Pie šāda skatījuma mani mudināja nonākt Augu mācības pie Inin. Tā bija terapija pilnīgi citā izpratnē, un deva man citu ietvaru, kā raudzīties uz pasauli dziļāk, vienlaikus savācot pašai sevi kopā. Savākt savas daļas kopā. Ieraudzīt procesus savā un apkārtējo dzīvēs, kas atkārtojas un atkārtojas. Un tur nav svarīgi, vai tā ir MS vai kāds cits instruments. Sakrata visus. Iedod iespēju izaugt visiem.
Augt nav viegli. Bet vajag.
Sākums un Beigas
To nevar nekā citādi nosaukt, kā par šoku. Lasīju MRI aprakstu un raudāju. Es nezināju, kas tas bija, bet man 100% bija skaidrs, ka es pati to sev esmu nodarījusi. Viss, kā esmu dzīvojusi, ir rezultējies tajā, ka manas smadzenes vairs nav veselas. Tam sekoja trīs raudāšanas dienas un naktis. Tīra sevis žēlošana par visu, kas dzīvē nav tā, kā man gribētos.
Ar trim dienām gan man pietika. Skaidri atceros, ka kādā mirklī sev pajautāju - ok, tu raudi, bet par ko? Ņem un šo pagriez kājām gaisā! Jā, ir diagnoze. Un kā būtu, ja tu radikāli pieņemtu to? Ja nu diagnoze var būt kaut kas labs tavā dzīvē? Ja nu ir beidzies sev pāri darīšanas laiks?
Pa vidu šai atklāsmei radās arī ideja Instagramā dokumentēt savu pieredzi, un drīz vien tapa multiple.s.me konts.
Tur ir viss, kas piederas un nepiederas MS diagnozei tik atklāti, cik vien tobrīd varēju būt atklāta par savu pieredzi. Tagad, raugoties atpakaļ, es redzu, cik tālu ceļu esmu nogājusi, un esmu sev pateicīga par drosmi fiksēt un dalīties ar to, ko jutu un piedzīvoju pašā sākumā. Vai pašās beigās. Jo multiple.s.me raksta vecā Simona, kurai ir tikai savas iepriekšējās dzīves pieredze. Tagad, apaļus četrus gadus vēlāk, dzīve ir citādāka. Diagnoze vairs nav kaut kas ārējs, kas ar mani notika, bet gan daļa manas dzīves. Es redzu, kā tā man ir devusi vairāk pozitīvā, nekā negatīvā, kā tā mani ir izcēlusi no pašdestrukcijas un māca mīlēt sevi katru dienu.
Pie katra multiple.s.me ieraksta man tagad varētu būt kas cits, ko teikt, bet vērtīgākais ir tas, ka esmu saglabājusi to jaunā pacienta redzējumu. Es labi atceros, ka man, labu gribēdami, cilvēki, kam MS jau ilgāku laiku, teica, ka TAS NEKAS NAV. Bet tas bija gan kaut kas, turklāt ļoti liels, jo man bija absolūti skaidrs, ka dzīve, kā es to līdz tam zināju, bija beigusies, un man nebija ne jausmas, kāda būs mana jaunā dzīve.
Ja esi jauns pacients, multiple.s.me lasi, zinot, ka tajā lielu lomu spēlē ēšanas traucējumi un sarežģīts un traumatisks bērna adopcijas process. Par šo periodu vari lasīt arī Delfi intervijā ar mani (maksas versija).