MS pieņemšana jeb dzīve ar MS

Lai saprastu manas sajūtas, manuprāt, ir būtiski saprast, ka es vienmēr biju cilvēks- kārtība, perfekcionists, loģika. Tas nenozīmē, ka vienmēr man bija viss perfekti un mājās kārtībā, viss notika pēc ieplānotā grafika. Bet tas bija mērķis un dzīvesveids - visu izdarīt pareizi un perfekti, ierasties laikā, visu saplānot un stingri vadīties pēc plāniem. Un visiem bija jāvadās pēc mana plāna.  Visam bija jābūt balstītām uz loģiku, jo tikko ļauj vaļu emocijām un kaut kādām citām atkāpēm, vienmēr ir kļūdas. Neizdošanās gadījumā bija pārmetumi sev un sevis noniecināšana.

Tāpēc, kad ienāca diagnoze MS, tas bija ļoti liels dzīves fiasko. Dusmas uz sevi un savām rīcībām, vainīgā meklēšana, sabruka viss - sapņi, cerības, plāni, grafiki. Pazuda kontrole par dzīvi. Tas bija mans dzīvesveids – kontrolēt visu. Kā es līdz tam nonācu – droši, ka ģimenes piemērs, varbūt iepriekšējo attiecību sekas.

Jau pēdējās attiecībās, es sapratu, ka partnerattiecībās ir jāļauj sev būt sievietei. Tas nenāca viegli, bet mācījos palaist grožus. Kaut kur tas izdevās, bet kaut kur nē.  Kontroles zaudēšana un zaudētai iespējai būt perfektai, laikam arī bija lielākais pārdzīvojums, ko radīja diagnoze – Multiplā skleroze. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc meklēju psihoterapeitu, kas pateica, ka man ir jāiemācas pieņem dzīves realitāte. Mācījos dzīvot apzinātu dzīvi. Toreiz, pašā psihoterapijas kursa sākumā, man likās, ka daļa, ko man saka psihoterapeits ir kaut kādas muļķības, jo nepazīst mani, uzskatīju, ka esmu dzīva un, ja nedzīvotu realitātē, tad man nebūtu jātur viss savos grožos, jārisina visas savas un svešas problēmas. Jocīgi, bet kaut kas tomēr no viņa teiktā, man aizķērās prātā un smadzeņoju un apsmadzeņoju jauno informāciju.

Bija kārtēja nedēļas nogale, kura bija izplānota, bet sestdienas rītā bija skaidrs, ka laikapstākļi nav piemēroti sen ieplānotajai izklaidei. Un laikam tā bija viena no pirmajām reizēm, kad pamanīju, ka tas nerada dusmas un pa logu vēroju dabu, lietu, mākoņus. Debesis bija pelēkas, bet pašā stūrīti zila debesu maliņa, bet tās likās tik skaistas, nomierinošas. Ļāvos mirklim un pieķēru sevi pie domas, cik forši ir ļauties mirklim un būt. Vēlāk radās domā doties uz kino, kas likās ļoti  piemērota izklaide lietainai diena. Neatceros vairs filmu, bet atceros patīkamo pēcgaršu, jo tā bija patiesi laba. Tā arī dienu pavadījām – improvizējot, jo katrs no ģimenes locekļiem pateica vienu velmi, ko gribētu šodien darīt, to mēģinājām realizēt, ņemot vērā laikapstākļus. Tā bija skaista diena un tas ir mans apzinātās ļaušanas sākums. Iespējams, ka es to jau agrāk biju darījusi, bet šoreiz tas bija apzināti, izjusti un tajā bija daudz miera un jutos laimīga.

Pagaišajā gadā manās rokās nonāca Dālke Rīdigersa grāmata - Slimība kā simbols. Psihosomatikas un integrālāsmedicīnas rokasgrāmata. Joka pēc atvēru – Multiplā skleroze.  Un lasīju: “Simptomu līmenis:  ….lielas bailes zaudēt kontroli, no tā, ka lietas varētu izslīdēt un zaudēt varu pār tām; tendence kontrolēt un ietekmēt: vēlēšanās visu izplānot uz priekšu… …perfekcionisms; tendence vainot pašam sevi; tendence pielāgoties: gribēt pakļaut pasauli saviem, bieži ieasistējušiem priekštatiem…” Sadaļā – Apstrāde: “… mācīties aktīvi palaist vaļā; izlīgt ar savas dvēseles sievišķo daļu un tā jūtām un sajūtām; piekāpties un ļaut lai notiek, uzsvērt sievišķo polu; pieņemt savas sāpīgās vājības, ļaut plūst (asaru)upēm; ….mazo nabaga iekšējo bērnu atkal pamodināt dzīvei un atļauties bērnišķīgu (dzīves) spēles prieku un baudu;…” Un sadaļā “Risinājums: atteikšanās no perfekcionista un kontroles kā apzināta upurēšanas rituāla; padoties pozitīvā nozīmē (savam liktenim); pieņemt un kritumiem (svārstībām) un savu peldēšanu (dzīves jūrā);…”

Šī grāmata man bija kā pļauka pa seju, jo bija sajūta, ka rakstīta par mani. Ļaušanās un paļaušanās. Un nav jau nemaz viegli palaist tos kontroles grožus, jo sabiedrība, ģimene un citi tuvi cilvēki ir pieraduši, ka tu tāds esi.  Bet ļaujoties notikumiem, tevī ienāk daudz miera un saņēmu daudz pozitīvu atsauksmju par to, cik ļoti esmu mainījusies uz labo pusi. Kādreiz jau vecie ieradumi dod par sevi manīt, bet bez MS es nepiedzīvotu šo vieglumu sajūtu, ko dod atteikšanās no perfecionisma un ļaušanās šodienai, lai kāda tā arī nebūtu.

Un arī tev iesaku – pamēģini atlaist grožus un ļauties notikumiem, un sajust sevi, ļauties jūtām, sajutām. Un varbūt pelde tavā dzīves jūrā izvērtīsies par satriecošu piedzīvojumu.