Mana MS - Santa runā_blogs

Zināšanas + Rīcība = Iespējas

Fri, 03 Oct 2025 10:43:00 +0000

Jau gandrīz divdesmit gadus dzīvoju kopā ar multiplo sklerozi.
Šis ceļš man ir bijis izaicinājumu pilns, bet tajā pašā laikā tas iemācījis meklēt atbildes, uzdot jautājumus un nepārtraukti meklēt veidus, kā uzlabot savu ikdienu.

Viena no lielākajām atziņām, ko guvu šajos gados, ir grāmatu nozīme. Lasīšana sniedz ne tikai zināšanas, bet arī iespēju iepazīties ar citu cilvēku pieredzēm un skatījumu uz dzīvi. Tieši caur grāmatām mēs varam attīstīt kritisko domāšanu – prasmi analizēt, izvērtēt un strukturēt domas, tādējādi, mazinot maldīšanās risku.

Jo vairāk lasām, jo plašākas izvēles iespējas ieraugām savā dzīvē.

Lasīšana dod drosmi spert soļus jaunos virzienos un meklēt savus risinājumus.

Šodien, 2025.gada oktobrī, varu teikt, ka jūtos ļoti labi.

Tomēr atceros, ka pirms diviem gadiem biju pavisam citā stāvoklī – ļoti vājā, bez spēka un ar negatīvām domām. Tolaik šķita, ka tā turpināsies mana ikdiena.

Tieši grāmatas un citu cilvēku pieredze man deva cerību un virzienu, kā atrast citus veidus, lai dzīvotu labāk.

JAUNA INFROMĀCIJA + RĪCĪBA = SEKAS!

Labi, ka es biju lasījusi daudzas grāmatas un citu pieredzes, slimojot ar smagām slimībām, tāpēc tas deva man cerību un virzienu, kurā man doties, lai es varētu justies labāk.
Ja cits var, tad arī es varu!

Arī Tu vari iepazīties ar grāmatu sarakstu, kas ir publicēts mūsu mājaslapā. Apzināti kopīgi to izveidojām, lai iedotu grūdienu uz pārmaiņām vērstu rīcību citiem!

Grāmatas

Savukārt te ir milzīgs grāmatu saraksts, kurš tika apkopots Pētera Kļavas Reanimare skolas ietvaros. Tur ir daudzas kolosālas grāmatas, katrai gaumei.

Grāmatas Reanimare

Tajā ir iekļauti arī divi video, kuri vizuāli atspoguļo kā notiek pasaule un kā Prāts reaģē uz notiekošo, ietekmējot to kā mēs jūtamies.

Video

Ar šo ierakstu es gribu Tev parādīt to, kā es skatos uz savu ikdienu.

Zinošs cilvēks ir pasargāts cilvēks. Jo labāk apzinies un pazīsti sevi un izproti procesus, jo laimīgāku un harmoniskāku dzīvi vari nodzīvot.

Vēl man ir skaidrs, ka patiesa izpratne par to var rasties tikai pieaugušam cilvēkam (jeb nobriedušam), kurš ir izgājis cauri savām mazajām ellītēm, jeb ciešanām, jo citādāk, mēs laikam neprotam darīt tā, lai rezultāts būtu jauks un patīkams.

-*-*-*

Pamazām, es gatavojos savām apaļajām jubilejām, kuras man būs nākamajā, 2026.gadā.

Kad augustā man paliks 40 gadi, bet novembrī 20 gadi, kopš man paziņoja, ka man ir multiplā skleroze.

Es attīstīšu profilu ēst, lai dzīvotu.
Tas būs profils, kurā dalīšos ar savām vērtībām.
Vārdu ĒST, izmantoju kā metaforu.

Jo cilvēkus redzu kā traukus, kuriem ir izvēle, kā savu trauku aizpildīt un pasaule ir kā zviedru galds, tikai ej un ņem, bet vai mēs zinām, kā saturs mūs spēj ietekmēt?

Cilvēkam ir sešas maņas - dzirde, redze, oža, garša un Prāts!
Esmu pamatīgi strādājuši ar savām maņām un vēlos dalīties savā pieredzē un avotos par to, jo es ļoti lepojos ar to, ka:

neskatoties uz ārstu pareģojumiem, ka pēc 15 gadiem es varētu atrasties ratiņkrēlā, es vēl eju ar savām kājām, lai arī kliboju ar labo kāju, bet ar to es tagad strādāju, vingrojot.
abas manas acis skaidri redz, lai arī ir pieredzējušas 90% redzes zaudēšanu.
atmiņa no stāvokļa ļoti slikti ir uzlabojusies uz labi, protams, neizslēdzot aizmāršībā pieļautas kļūdas, bet es turpinu barot un nodarbināt savas smadzenes.
šodien es varu noiet jau 10 km dienā!!! Kas priekš manis ir liels sasniegums, jo 02.2024. knapi varēju noiet 1km!
Un es ticu, ka trenējoties es varu tikai pagarināt savus noietos attālumus!

Viss augstāk minētais jau vien pierāda, ka viss visu laiku mainās, nekas nav akmenī iecirsts un vislabāk par to, vari izlasīt grāmatā SMADZENES NENOVECO, TĀS MAINĀS, kuru sarakstījis kanādiešu psihiatrs Normans Doidžs, atklājot daudzas interesantas metodes, ar kādām cilvēkiem tiek ārstētas bojātās smadzenes, kas izraisījušas, piemēram, aklumu.

Skatos, ka grāmatnīcas vairs nepiedāvā to iegādāties, tāpēc, iesaku meklēt to bibliotēkās.

Ja es reiz esmu izlasījusi grāmatu, kurā ir iedoti instrumenti, ar kuriem es varu mēģināt sev palīdzēt, tad pirmkārt, savās iespēju robežās es mēģinu to darīt.

JAUNA INFROMĀCIJA + RĪCĪBA = SEKAS!

Ja es esmu pieskārusies tēmai uzturs, kuru lietoju un man ir informācija par to, kuri produkti veicina manā ķermenī iekaisumus, tad es neuzdrošinos tos bāzt savā mutē un kur nu vēl maksāt par tiem naudu.

Jau gadiem es netērēju savu naudu:

veikalā nopērkamajai svaigai gaļai un desām,
pusfabrikātiem, kurus silda mikroviļņu krāsnī
(man nekad tāda nav bijusi),
gatavo liellveikala kulinārijai,
ar šķību aci skatos uz visām burciņām, jo zinu, kā tās tiek ražotas, lai izturētu garo derīguma termiņu un tas nav nepieciešams cilvēka veselam organismam.
ātrās ēdināšanas ēstuvēs, jeb restorānos, kā to mēdz dēvēt MC Donalds :D

Periods, pirms manā dzīvē ienāca bērni bija ļoti dinamisks.
Tas bija periods, kurā laiks piederēja tikai man un es labprāt lasīju grāmatas, eksperimentēju ar ikdienas paradumiem un izdarīju secinājumus par tiem.

2016.gadā aizgāju prom no darba un ar vienu kāju nonācu laukos, kur kopā ar vīru, iekopām lauku sētu un bioloģiski audzējām dārzeņus, kuru bija tik daudz, ka mēs tos vedām uz Rīgu, pārdot saviem draugiem un kolēģiem.
Tas bija laiks, kad biju fiziski spēcīga un aktīvi gāju ļoti garos pārgājienos (līdz pat 30km dienā!) un velobraucienos pat līdz 100km dienā!

Jā, es saprotu un zinu, ka medikamenti mums var palīdzēt apslāpēt MS, attālinot no invaliditātes, bet ir tik daudz dzīvu piemēru, kur arī jaunākās paaudzes medikaments nav spējīgs apturēt notiekošos procesus.

Tad man ir jautājums - kas ir pie vainas?

Vai nav tā, ka ir kādi citi apstākļi, kuri ietekmē to kā mēs jūtamies?

Droši vien, esi jau pamanījis/-usi, ka man patīk uztura lauciņš 🙂

Pirmkārt, jau pati Terry Wahls, kura caur vēderu ārstēja sevi. Un ne tikai viņa.
Neskaitāmi daudzās grāmatas un pieredzes stāsti, kur cilvēki atsakoties no liekā un nevajadzīgā savā ikdienas uzturā, sasniedz labus labjūtības rezultātus.

2015.gadā mani uzaicināja paklausīties lekciju.
Tā bija lekcija par ZinZino Balansa eļļu.

Viņi runāja par to, kā industralizācija ir ietekmējusi pārtikas ražošanu un piedāvājumu, un kā tas ietekmē cilvēka veselību.

Viņi runā par Omega 3 un Omega 6 taukskābēm, kur gadījumā, kad cilvēka organismā ir Omega 6 pārsvars cilvēks slimo, jo organismā ir disbalanss un tam trūkst resursi, lai izturētu savu slodzi, tāpēc cilvēkiem rodas dažnedažādas slimības, kuras mūsdienās sauc par dzīvesveida saslimšanām, jo ir pieaudzis mazkustīgums, pārtikas veikalos ir plaši pieejams viegli un ātri pagatavojams ēdiens, kuru ražojot, tas ir pazaudējis savas superspējas, lai cilvēks sevi varētu pabarot ar vitamīniem un citām uzturvērtībām.

Sīkāk vari pameklēt internetā, izmantojot atslēgvārdus: UZTURVIELĀM TUKŠA PĀRTIKA (NUTRIENT-EMPTY FOOD), kas ir tas viss, kas atrodos lielajos pārtikas veikalos.

Lekcijas vadīja ārsti vai cilvēki, kuri paši ir pieredzējuši lielas veselības problēmas un, lietojot ZinZino Balansa eļļu ir atguvuši balansu savā organismā un atrisinājuši savas veselības problēmas.

Man patika tas, par ko viņi runāja, jo mans galvenais jautājums, kas veido iekaisumu manā ķermenī mani bija aizvedis pie uztura, ko cilvēks lieto savā ikdienā.

Klausījos un priecājos, ka beidzot, par to kāds runā latviešu valodā!

Tolaik es eksperimentēju, izvēloties būt veģetāriete, vegāne, svaigēdāja un man ļoti patika tas, ko es ieguvu. Savukārt, zināšanas par mūsdienīgajām metodēm, kā tiek audzēti lopiņi, kurus mēs ēdam, mani pamudināja no tiem atteikties.

Interesanti ir tas, ka viņi bija pirmie, kuri piedāvāja veikt Omega 3 un Omega 6 balansa testu, kuru es uztaisīju un gaidīju rezultātus!

Testu veic neatkarīga laboratorija.

Rezultātus es saņēmu e-pastā, kurā bija vairākas lapas ar manu taukskābju profilu. Es biju ļoti priecīga, jo rezultāti bija ļoti labi, par ko citi cilvēki pat bija pārsteigi, bet es zināju kāpēc tie tādi ir, jo man bija ZINĀŠANAS PAR PRODUKTIEM, KURI NAV VESELĪBU VEICINOŠI, tāpēc es no tiem izvairījos!

Biju bezgala priecīga par sevi un turpināju dzīvot, nelietojot uzturā produktus, kas nav manu veselību veicinoši. Centos daudz lietot dārzeņus un augļus un sāku eksperimentēt ar zaļajiem kokteiļiem.

Pēc Testa uztaisīšanas es nelietoju šo ZinZino Balansa eļļu, jo man bija skaidrs, ka eju pareizo ceļu. Es nelietoju medikamentus, ēdu daudz dārzeņus un mana veselība bija ļoti laba, ko apstiprināja arī taukskābju tests.

Kāpēc es šo visu stāstu?? Jo pirms diviem gadiem, kad jutos ļoti, ļoti slikti un biju divu mazu bērnu Mamma, kura bija sasniegusi zemu punktu savā dzīvē es sēdēju un domāju… KĀPĒC? FCK KĀPĒC???

Un es sev atbildēju, jo mans laiks vairs nepiederēja man. Es vairs nevarēju darīt visu to, ko es darīju savas veselības labā, pirms manā dzīvē ienāca bērni.

Es atskatījos, jeb RETROSPEKTĒJU savu ikdienu kopš 2019.gada un sapratu, ka veselību dodošs uzturs manu ikdienu ir pametis. Ir ienācis nekontrolētais uzturs, jo man nebija spēka kontrolēt to, ko mēs pērkam un ēdam.

Nepietika ar to, ka mans veselības stāvoklis bija zem kritikas, regulāri ziemas mēnešos slimoja mans Vīrs un tad mana slodze bija dubultā.

Tas bija laiks, kad man piešķīra otrās grupas invaliditāti. Saņemot pirmo pensiju es sapratu, ka man ir gudri jāiegulda sava nauda un es piezvanīju savam ZinZino pārdevējam un pasūtīju Balansa eļļu visai savai ģimenei!

Decembrī būs divi gadi, kopš visi lietojam šo eļļu un mans Vīrs vairs neslimo.

Mans ieguvums - man vairs nav jāuztraucās, ka viņam ilgstoši slimojot, man būs jāiztur dubultā slodze, pēc kuras man pašai būs risks saslimt no pārpūles.

Bērni man ir lieli malači un slimo reti un ļoti īsu periodu.
Viņiem ir arī strikta cukura nepārdozēšanas ikdiena.

Un kā jau es minēju raksta sākumā - es jūtos ļoti labi. Es gan skaidri zinu, ko vēl es ikdienā daru - regulāri veselīgie, zaļie kokteiļi, bagāts un ķermeni spēcinošs uzturs, pastaigas svaigā gaisā ar bērniem un trenažieru zāle 2x nedēļā.
Un man patīk manas RĪCĪBAS SEKAS!

Tāpēc es aicinu ikvienu, izveidot savu burbuli, kurā dzīvot ikdienā, lai tas dod spēku un labu labsajūtu.

DISCIPLĪNA RADA BRĪVĪBU NO SIMPTOMIEM.
Bet, lai macētu izveidot savu veselības burbuli ir jābūt zināšanām par to.

P.S Par ZinZino Balansa eļļu - veidoju uzskatāmu prezentāciju, ar kuru priecāšos ar jums dalīties, jo saskatu tajā nozīmīgu lomu cilvēka veselībā, kura mums ir vitāli nepieciešama.
Un mana dzīves pieredze man to pierāda.

Tāpēc, ja Tev jau ir jautājumi par to, tad droši komentē vai raksti man privāti. https://www.instagram.com/est_lai_dzivotu/

Pirmais gads, lietojot antidepresantus (AD). Sastapšanās ar savām dusmām.

Wed, 01 Oct 2025 07:57:00 +0000

Vēlos Tev izstāstīt kā man pagāja mans pirmais gads, lietojot antidepresantus.

Būtiski - man vienmēr ir bijusi negatīva attieksme pret AD.
Jo manī ir kods - cilvēks ar visu var tikt galā pats, ja nevar, tātad nav pietiekami centies!

Kad ieraudzīju, ka reizēm šis kods ir man traucējošs, tad mācījos sevi pārkodēt un tas notika caur kodu - iemācīties mīlēt sevi.

>>Jo bieži vien, lai sasniegtu augsti uzstādītus mērķus ir jāiegulda milzu piepūle un reizēm, to var raksturot kā darbu pret straumi, kas ir divtik grūti.
Augstus mērķus vajag likt, tikai jāatcerās par darītāju (sevi), jo pretējā gadījumā, ķermenis signalizēs, ka esi par sevi aizmirsis un tad arī neizdosies sasniegt kāroto. Visam jābūt balansā.<<

Apzināti izmantoju šo terminu - kodēt, jo tā es to saprotu, kad cilvēks kaut ko ierauga sevī un viņam tas nepatīk un grib darīt citādāk, tad sevī ir jāiekodē jauns ceļš pa kur iet.

(Ja Tevi interesē tehnikas, kuras es izmantoju savā ikdienā, droši raksti man, es ar prieku dalīšos).

Pirms gada, kad ieraudzīju sevi no malas, cik nogurusi un nelaimīga slāju pa ielu - sapratu, ka gribu kaut ko mainīt šajā situācijā.
Paldies visiem, kuri atbildēja uz maniem jautājumiem un atbalstīja kā vien var.
Es izlēmu doties pie psihiatra, lai virzītu sarunu par AD nepieciešamību savas ikdienas uzlabošanai.
Sīkāk par to vari izlasīt te: https://www.manams.lv/parmums/santa-runa/params/post/4690323/dubls-n2-vizite-pie-psihiatra-soreiz-loti-apzinata

Strādāju ar savām domām, kuras bieži nāca man virsū, ka tas nav pareizais solis.

Nekad neesmu dalījusies ar tevi par to, kāda ir mana metode slikto domu aizdzīšanai.

Svarīgi ir savu domu pamanīt! Jo tad tu esi spēcīgāks par to un VARI IZVĒLĒTIES, ko ar to domu darīt.
Izlaižu cauri savam filtram, kurā PATI IZLEMJU VAI TĀ DOMA STRĀDĀ MAN PAR LABU VAI NĒ.
Ja es NEATBALSTU ŠO DOMU, tad iztēlojos kā es to domu (vizualizēju domas vārdus) un ievietoju tos ZIEPJU BURBULĪ UN KURU AIZPŪŠU PROM!
Tad FOKUSĒJOS UZ TO DOMU, kuru vēlos attīstīt un vizualizēju savu realitāti, kad šī doma ir materializējusies.

Jo mēs esam tas, ko mēs domājam! Apzinoties savas domas un tās iemācoties kontrolēt mēs varam dzīvot tādu dzīvi kā vēlamies.

•••

Vēroju sevi un jau pirmajos mēnešos pamanīju, ka mana labā kāja un visa labā puse vairs nebija tik notirpusi, par ko, es ar prieku dalījos ar savu psihiatri un viņa apstiprināja, ka notiek procesi smadzenēs un izjust izmaiņas ķermenī ir normāli.

Gaidīju tumšo rudens un ziemas periodu, kurš man nekad nav paticis, bet dzīvojot mazpilsētā, kur gaismas nav tik lielas, es to izjutu divtik (rīdzinieces sindroms, kura no dzimšanas ir radusi atrasties lielā pilsētā, kurā ir daudz cilvēku, mašīnu, dažādas skaņas, gaismas un asfalts).
Bet 2024. gada rudens bija rāmāks.

Pavasarī, kad bija garās maija brīvdienas, piektajā dienā mani Mammas resursi izbeidzās un vecākais dēls dabūja trūkties no manis.

Sīkāk izskaidrošu Tev situāciju:

Maniem dēliem ir trīs gadu starpība (3 un 6 gadi), kur vecākais dēls nereti kaitina mazāko un tas skaļi spiedz.

Mūsu mājās ir nosacījums, ka mēs mācāmies RUNĀT un skaļi pateikt, kas nepatīk. Aizrādīt un brīdināt, un tikai tad drīkst sist, ja otrs to neņem vērā, jo tika brīdināts.

Pieaugušam cilvēkam tas ir vieglāk saprotams, tomēr šajā vecumā bērniem pa vienu ausi iekšā un pa otru ausi ārā manis teiktais.

Atrodoties aiz sienas, dzirdu, ka mazākais atkal tiek apbižots un mana krūze nu bija pilna..

Es piegāju pie vecākā dēla un paņēmu viņu aiz rokas un ļoti stingrā balsī viņam norādīju, ka tā darīt nedrīkst!!!

*Jutu, kā cēlās manas dusmas no vēdera, cauri krūškurvim un es gribēju viņam nodarīt sāpes, jo viņš to darīja savam mazajam brālim.

Es ieraudzīju savas dusmas un sevi no malas.

Pārstāju viņu purināt aiz rokas un pie sevis nodomāju - KAS ES PAR MAMMU, KURA AR TĀDĀM *DUSMĀM PAKRŪTĒ TAGAD GRIB NODARĪT PĀRI SAVAM DĒLAM????
Nobijos pati no sevis!

Aizgāju uz tualeti, kur varēju pabūt vienatnē un uzdevu sev jautājumu:
**“Dusmas, no kurienes jūs nākat? Ko vēlaties man pateikt? No kā vēlaties pasargāt?”

Jau nākamajā mirklī es redzu tādu kā vīziju, kur skatos uz savu mammu un tēti. Bet es uz viņiem skatos no savas mazās Santas pozīcijas.

Redzu mammu, kura ir nobijusies un tēti, kurš ir agresīvs pret mammu.

Manas sajūtas: es nesaprotu, kas notiek?! Abi man tik tuvie un mīļie cilvēki ir nelaimīgi un man ir ļoti žēl savas mammas, un man ir dusmas uz manu tik ļoti mīļo tēti un es nesaprotu, kā man būt šajā situācijā…
Saprotu, ka ir kaut kā jārīkojas, bet es nezinu kā. Sajūtu ziņā tā, itkā man būtu sasietas rokas. Izmisums, dusmas un lielas bēdas.

Izgāju laukā no šīs atmiņas, kuras nebija manā apziņā.
Sapratu, ka tā bija mana bērnības trauma, kuru mazā Santa izvēlējās ielikt melnā kastītē un nolikt savā dziļākajā nostūrī, savā zemapziņā.

Sāku analizēt un ieraudzīju, ka situācijas ir līdzīgas. Jo galvenajās lomās ir divi tēli, kur viens ir izteikti lielāks un tas apbižo mazāko.

Mans tētis bija gandrīz 2m garš, bet mamma 1,60m.
Un mans vecākais dēls pildīja tēta lomu un apbižoja mazāko, kas bija manas mammas loma.

Tagad, manā šodienā manām bērnības dienu dusmām bija pamats izlausties, jo situācijas bija ļoti līdzīgas. Zemapziņa deva man signālu, lai es varu izstrādāt šo pieredzi un izreaģēt savas emocijas.

Nomierinājos un sapratu, ka pirmais, ko es darīšu nākamjā dienā, kad bērni būs aizvesti uz dārziņu - zvanīšu savai mammai un prasīšu vai manas atmiņas nemelo?
Un, ja tā tiešām notika, tad kādas bija manas emocijas?
Iedomājos par to, ka iespējams, ja dusmojos, tad mani kušināja un neļāva dusmoties, tāpēc šīs manas emocijas tika iekapsulētas…

Nākamajā dienā sazvanījos ar mammu un viņa man apstiprināja, ka šādas epizodes ir bijušas un minēja, ka reiz man bija vaicājusi vai es kaut ko atceros par viņu strīdiem, bet es teicu, ka nē.
Teica, ka es nebiju izrādījusi emocijas par to, bet pēdējā desmitgadē man pašai tapa skaidrs, kāpēc es bērnībā darīju šādas tādas nejaucības, jo tā bija mana metode kā es gribēju ieriebt saviem vecākiem. Es nedarīju to, kas man nepatika un mani bija grūti piespiest, piemēram, pabeigt mūzikas skolu... es zināju, cik ļoti viņiem tas bija savrīgi, tāpēc bastoju...

Pieminēšu, ka es nāku no, it kā normālas ģimenes, kurā nebija pārlieku daudz lietots alkohols, mamma skolotāja, tētis uzņēmējs, naudas mums bija vairāk nekā vidēji citām ģimenēm 90tajos gados, bet emocijas sita augstu vilni….

Kāpēc es to visu stāstu?
Jo jau iepriekš esmu pieminējusi traumu ekspertu Gaboru Mate, kurš dalās savās zināšanās par to kā cilvēku ietekmē bērnības traumas. Bieži mēs nemaz neatceramies savas traumas un pieaugušiem esot, kad sastopamies ar grūtībām dzīvē, tad risinājums ir šo traumas pieredžu dziedināšana. Un tas viss ir par emocijām, kādas tika pieredzētas kādā grūtā brīdī.

Noteikti iesaku izlasīt zinātnieka grāmatu the Myth of Normlal

Ieskatam - neliels video par viņa viedokli.

>>>

Tālāk, ar nepacietību gaidīju vizīti pie sava psihiatra, jo vēlējos dalīties ar šo pieredzi.

Kad viņa noklausījās manu stāstu, viņa prasīja: “Un kādas ir Tavas sajūtas pēc šī notikuma?”

Es atbildēju: “Brīvības sajūta. Tā, it kā Džins būtu pametis savu pudeli, kas bija mans ķermenis."

Daktere pasmaidīja.

Vaicāju vai man vajadzētu aiziet pie psihoterapita un dziļāk papētīt šo jaunatklāto bērnības atmiņu?

Daktere teica, lai pavēroju no malas savas emocijas un vai neļauju tām pārņemt mani un vadīt.

Es tiešām esmu kļuvusi mierīgāka. Nē, to es nevaru teikt par saviem dēliem, jo mazākais tagad prot vairāk par sevi pastāvēt, bet es varu būt normāla Mamma, kurai ir pieaugušas spējas kontrolēt savu domu gājienu un attiecīgi rīcību. Bonuss mana kritiskajai domāšanai.

Protams, ka es beigās izdarīju tā kā pati gribēju (arī tas ir mans kods, bet mani tas netraucē).

Jau pavasarī sāku klausīties psihoterapeites Vitas Kalniņas podkāstu -
>> Tāpēc, ka traumēts.<<

To klausoties atgriezos savās bērnības dienas atmiņās, jo tik daudz tajā bija manas pieredzes ar manu mammu.
Arī Vita pieskārās emocijām un salimšanām, un man tik ļoti gribējās ar viņu aprunāties, ka es pieteicos pie viņas un jau pavisam drīz mums notika terapija.

Kolosāla terapeite! Gudra, zinoša, patīkami ar viņu runāt.

Galvenais, ko es vēlējos no viņas uzzināt bija par to mehānismu, kurš tika iedarbināts, pieredzot savu bērnību tieši tādu, kāda tā bija un, ieslēdzot manī manu saslimšanu ar MS.

Pretī saņēmu pret jautājumu:

UN KĀDS TIEŠI BŪS MANS IEGUVUMS, JA ES ZINĀŠU SAVU PALAIDĒJ MEHĀNISMU MANAI SASLIMŠANAI?

Es ilgi domāju un sapratu, ka neko no tā neiegūšu. Jo ir tā, kā ir. Es nevaru pagriezt laiku atpakaļ. Es pieredzu savu dzīvi, ar kuru katru dienu man tiek dota iespēja to nodzīvot pēc mana labākā scenārija, jo man tiek dota iespēja izvēlēties kā es to gribu nodzīvot.

Un nodzīvot pēc labākā scenārija mums sniedz zināšanas. Jo zinošs cilvēks ir pasargāts cilvēks. Jo labāk apzinies un pazīsti sevi un izproti procesus, jo laimīgāku un harmoniskāku dzīvi vari nodzīvot!

Noslēgumā Vita teica, ka bieži viņai nav tādu vienreizēju terapiju un novēlējām viena otrai veiksmi.

Vaicāju vai viņa tiešām ir tik nepieejama, kā cilvēki runā?
Viņa pasmaidīja un teica, ka noteikti viņai var uzrakstīt un viņa iedos savu brīvi pieejamo laiku, ja kādam tā ir nepieciešama.

Paldies, ka izlasīji līdz galam :)

*Es esmu lasījusi par emociju kontroli. Esmu iepazinusies ar attēliem, kuros ir atzīmētas ķermeņa daļas, lai atpazītu savas emocijas, jo tajā brīdī, konkrētā ķermeņa daļa par to signalizē un ķermenī to var just!

**Man laba draudzene (psihoterapeite) ieteica praksi kā es varu sazināties ar savām emocijām. Brīdī, kad es pamanu savas emocijas, tad jāpaiet malā, vēlams jāatrod vieta, kur vari būt viens pats un uzdot jautājumus - emocijas, manā gadījumā tās bija dumas - ko jūs man gribat pateikt? Ko jūs gribat man nosargāt, ko vēlaties man pateikt?
Jo emocijas ir instruments, kurš mūs grib izglābt, norādot uz kaut ko.

Man ļoti patika kā Dakteris Klauns dalījās savā saprašanā par emocijām, ja arī Tu vēlies labāk izprastu to nozīmi, tad iesaku noklausīties:

Klausīties Spotify

Skatīties youtubā

P.S Es reizēm aizdomājos, es ar tevi runāju kā ar savām draudzenēm un viņas mani ļoti labi saprot, jo esam uz viena viļņa, dalamies ar grāmatām un saitēm, kur gūstam infromāciju, caur kuru veidojam savu ikdienu, kuru vēlamies dzīvot apzināti foršu.

Ja Tev ir kādi jautājumi, tad zini, ka droši vari mani uzrunāt un es varu arī ar Tevi padalīties ar saviem avotiem.

Mans MS CV

Tue, 27 May 2025 11:42:00 +0000

Diagnozi uzstādīja 2006. gada novembrī.

Man bija divdesmit gadu un es svēru deviņdesmit četrus kilogramus. Tagad es saprotu, ka es apēdu savu stresu. Mana Mamma un vecmāmiņa man neiemācīja runāt par savām emocijām un apzināties to kā es jūtos, tāpēc līdzīgi kā viņas es savu neapmierinātību par dzīvi APĒDU.

2007. gadā es ar grūtībām varēju paiet, ejot man griezās galva un bija slikta dūša. Jau tad man gribēja kārtot otrās gurpas invaliditāti. Pēc ilgākas terapijas mans veselības stāvoklis uzlabojās. Tagad es saprotu, ka tas bija kritiskais laiks, kad ķermenis man teica priekšā "Ir kaut kas jāmaina, es vairs tā nevēlos dzīvot!"

Interneta kafejnīcā goooglēju par to - kas ir veselība, kāds ir vesels cilvēks - un mani uzrunāja informācija par veselīgu uzturu. Pašmācības ceļā mācījos.

2008.gadā, saprotot, ka uzkrātajos taukos cilvēkam perinās iekaisums, es mainīju savu attieksmi pret ikdienas uzturu un nometu 35 kg liekā svara un jutos lieliski.

2009. gadā apzināti izvēlējos nelietot mediakmentus, iestājos augstskolā un attīstīju savu profesionālo dzīvi.

Nākamie desmit gadi, bija ļoti intensīvi, kuru laikā tika piedzīvoti studiju gadi, pilnas slodzes darbs un vairākas SoluMedrol terapijas. Un dzīve pilnā tās krāšņumā ar smiekliem, punķiem un asarām.

Pa visu šo laiku man ir bijušas vairāk kā desmit zāļu terapijas pie sistēmas.

Redzes problēmas, kad par 90% pazuda redze gan labajā un vēlāk arī kreisajā acī. Tagad vēl aizvien ir palicis mazs melns punktiņš, kuru redzu un tas nepazūd. No sākuma man likās, ka visu laiku redzu tālumā mazu mušiņu, bet vēlāk sapratu, ka tas ir mazs punktiņš manā acī, kurš nepazūd, bet mana dzīve ar to nebaidzas. (:

Mana vājā puse ir labā. Tā mēdz notirpt un rada grūtības manā ikdienā, tāpēc es mācos mīlēt sevi un nepārslogot. Lieku sevi pirmajā vietā, jo, ja es pati sevi izdedzināšu, tad mans Vīrs un mani bērni paliks bez manis un tā es negribu.

Vēl es zinu, ka ja man parādās grūtības noturēt savu vēlmi čurāt, tad esmu kaut kur pāršāvusi pār strīpu. Pārslodze nav mana draudzene un ar MS tā arī nedraudzējās. Atpūta ir lielisks veids, kas palīdz visu noregulēt, bet arī tas ir jāmāk. :D

Ir bijuši Līgo svētki, kurus es pavadīju kā zvaigzne gultā, jo man trakoti griezās galva un mans vestibulārais aparāts jau man signalizēja, ka ir piedzēries, nemaz neatkorķējot alus pudeli. Vislabāk es jutos nekustīgi vienā pozīcijā.

Mans darba devējs, pie kura strādāju desmit gadus, par manu diagnozi uzzināja tikai tad, kad es izvēlējos iet prom no darba. Visu šo gadu laikā slimības lapas es izmantoju ļoti maz. Bija reizes, kad pusdienlaikā gāju uz sistēmām un pēc tam, atpakaļ uz darbu. Tagad, atskatoties uz to sev saku - nu, stulba biju, jo nemācēju mīlēt un rūpēties par sevi!

Atminos, kad psihoterapeits man uzdeva jautājumu: "Kurš man iemācīja tik daudz strādāt un nerūpēties par sevi?" - pārskrēju cauri savām bērnības atmiņām un sapratu, ka visi!!!! Visi man apkārt visu laiku strādāja un es biju kļuvusi par neapzinātu kopiju! Bet cilvēkam ir jājūt sevi, kad ķermenis signalizē un saka STOP!

2016. gadā es piedzīvoju spēcīgu saasinājumu, kura laikā es ļoooti slikti jutos.

Es nevēlējos uzteikt komandējumu, kuru gaidīju jau ļoti sen savā profesionālajā dzīvē. Es biju enerģijas pilna, bet mans ķermenis nepildīja savas funkcijas, tas bija ļoti smags un es ar mokām varēju izmazgāt savus matus.... es jutos ļoti, ļoti slikti...

2017. gadā, iekāpjot vilcienā uz mājām es samulsu, jo pēkšņi nevarēju saprast, kā tas ir, ka es iekāpju pa vienām durvīm, bet, kāpjot ārā es izkāpju vilciena vagona otrā pusē.... ilgi domāju un nesapratu, kas ar mani notiek?!? Man bija grūtības atrisināt elementāru reizrēķinu... es nobijos. Mans neirologs man ieteica iesniegt dokumentus invaliditātes piešķiršanai un man piešķīra 3. invaliditātes grupu.

Tolaik strādāju pie liela projekta, kur man bija vajadzīgas manas multifunkcionālās spējas, bet es sapratu, ka, ja es turpināšu, tad zāģēšu zaru uz kura pati sēžu - savas veselības zaru. Es izvēlējos sevi un mana dzīve mainījās uz citu, ļoti interesantu un labu pusi. Tas bija labākais lēmums manā dzīvē!
2019. gadā man piedzima mans pirmais dēls, bet pēc pusotra gada man pasliktinājās veselība un man notirpa mana labā puse, bija izteiktas grūtības paiet.
2020. gadā atgriezos pie sava neirologa, jo biju gatava atsākt lietot medikamentus. Izvērtēju risksu, jo biju uzņēmusies jaunas lomas - sieva un mamma.
2022. gadā man piedzima otrs dēls. Grūtniecība noritēja ļoti labi.

2023. gadā ar ratiņiem staigājot, dienā varēju noiet divdesmit kilometrus.

2024. gadā ar grūtībām varēju noiet vienu kilometru. Biju ļoti nogurusi, apsolīju rūpēties par sevi vairāk.

2025. gads - dienā varu noiet desmit kilometrus. Cenšos neiztērēt visas savas karotes. Regulāri vingroju - stiprinu savu ķermeni, lai man būtu spēks. Baroju sevi, apzināti izvēloties pārtikas produktus, kas spēcina manu ķermeni, smadzenes un visas manas šūnas!

Mani biežākie simptomi:

- nogurums, kuru esmu iemācījusies regulēt ar miegu, nepārpūlēšanos, atsakoties no nevajadzīgā savā ikdienā (izrādās, putekļus var tīrīt 10x mazāk un ēdienu var sasaldēt, lai nav tik bieži jāgatavo) :))

- tirpums rokā un kājā, kam vienkārši pielāgojos un neaizmirstu tos vingrināt.

- kādreiz, bija izteiktas redzes problēmas - dubultošanās, miglošanās, pēdēja laikā nav šie simptomi nav bijuši.

- pastiprināta vēlme uz tualeti, kas reizēm sagādāja diskomfortu, jo varēju arī nepaspēt, bet tagad, kā saka mans neirologs, mans medikaments, kuru lietoju sāk iedarboties un pastiprinātā vēlme č*** vairs nav izteikta un sāk izzust. :)

Konkrētas grāmatas, prakses un pieredzes, kuras atstāja lielu ietekmi uz mani

Fri, 21 Feb 2025 10:16:00 +0000

Es jau esmu minējusi, ka ticu cilvēka dvēseles pārdzimšanai.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par to, bet pirmā, kas norāva manu jumtu :D bija ASV psihiatra Braiena L.Veisa grāmata Viņpus laika, kur nemirstība.

Šo grāmatu lasīju pirms desmit gadiem un grāmata būtiski mainīja manu ikdienu un to, kā es skatos uz savstarpējām attiecībām starp cilvēkiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es turpināju interesēties par šo tēmu un pie manis nonāca Maikla Ņūtona grāmata Dvēseļu ceļojums kopā ar cilvēkiem, kuri gāja dziļumā un risināja savu dzīvi, izmantojot man nepieredzētus instrumentus. Krasi mainījas vide manā dzīvē, pazuda iepriekšējie draugi un paziņas, vietā parādījās citi, caur kuriem es vēl dziļāk pētīju pasauli un centos to labāk izprast, izmantojot dažādas prakses.

Esmu gājusi izlases kursus, pie reinkarnacionoloģes Ingas Ružickas un tagad manā paziņu lokā ir praktizējoši reinkarnacionologi, ar kuriem var ilgi un ļoti interesanti runāt par šo materiālo pasauli un tās notikumiem pilnīgi no citas rakursa, nekā uz to raugās lielākā daļa sabiedrības.

Vēl viena ļoti spēcīga pieredze, kas izmainīja manu dzīvi notika 2016. gadā, kad pašai bija ārpus ķermeņa pieredze, kas notika brīdī, kad pieredzēju sev visnepatīkamāko MS saasinājumu, kura laikā es nebiju mierā ar sava ķermeņa nespēku un vienā brīdī es skatījos uz sevi no malas, izjūtot milzīgu žēlsirdību pret sevi, jo atrodoties ārpus sevis es ieraudzīju sevi kā neaizsargātu mazu meiteni, kura ir uzņēmusi uz sevi pārāk daudz nevajadzīgu pienākumu, kas mani burtiski spiež nost...

Interesants fakts, gadu iepriekš, 2015. gadā es salauzu mugurkaulu un pie manis atnāca grāmata, kuru man beidzot, bija laiks lasīt, jo trīs mēnešus drīsktēju atrasties mājās, tikai stāvus vai guļus pozīcijās, tāpēc lasīju grāmatas un izlasīju, ka mugurkaula traumas un sāpes norāda par nevajadzīgas slodzes uzņemšanu un man bija skaidrs, par ko iet runa manā dzīvē.
Tolaik, es pati biju uzņēmusies glābēja pozīciju savai Mammai, tādējādi, paspilgtinot viņas ieņemto upura pozīciju, jo viņas izvēle bija raudzīties uz savu dzīvi no bērna pozīcijas, kas viņasprāt, ļāva viņai neuzņemties atbildību par savu rīcību.
Es konstanti, ļoti ilgu laiku pavadīju negatīvās emocijās par šo situāciju.

Grāmata Izproti savu slimību, kuru ir sarakstījis Valērijs Sineļņikovs, kurš ir psihiatrs, psihologs un homeopāts, savā grāmatā raksta par to kā cilvēks neapzināti spēj nodarīt sev pāri, ja savu dzīvi pavada dzīvojot negatīvās emocijās. Iedeva redzējumu, ka emocijas nav kaut kas netverams, tām ir milzīga ietekme uz mūsu veselību un dzīvi kopumā.

Mana trīs mēnešu ilgā slimības lapa, kuru nācās pavadīt mājās man iedeva milzu restartu un es saku, ka tam tā bija jānotiek manā dzīvē un es esmu bezgala pateicīga par to, jo citādāk, es redzēju tikai darbu, kas deva man naudu un skatījos uz iespējām kā to naudu pēc iespējas foršāk iztērēt.

Mana dzīves pieredze man pavēra acis un ļāva pašai uz savas ādas sajust to, par ko citi raksta savās grāmatās.

Tāpēc, es daudz drosmīgāk gāju un meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, un nonācu pie sertificētas aromaterapeites Initas Krūmiņas, kur, vien pasmaržojot priekš sevis ĪSTO ēteriskās eļļas pudelīti, es jau otrajā minūtē pie Initas pamatīgi raudāju.
Protams, ka mūždien mani mokošais jautājums bija mana Mamma, jo tas ir ikviena cilvēka SĀKUMS - Mamma un, protams, arī Tētis.

Vai Tu kādreiz esi par to vairāk aizdomājies?
Kādos apstākļos mēs tiekam ieņemti, kādi bija apstākļi visu grūtniecības periodu, kā Tu piedzimi, kā aizritēja Tavi pirmie trīs mēneši, pirmais gads un pirmie septiņi gadi?

Tas ir laiks, kurā mēs automātiski iegūstam zināšanas par pasauli, kurā esam nonākuši.
Vai tā ir droša, patīkama un atbalstoša.
Balstoties uz to, ko mēs tajā pieredzam, mēs šodien esam tas, kas mēs esam.
Tas izpaužās visās mūsu mūsu reakcijās.

Sakarā ar to, ka man pašai, ļoti apzinātā vecumā piedzima bērni (33 gados man piedzima mans pirmais dēls), tad es interesējos par bērnu plānošanu, gaidīšanu, dzemdību procesu un būšanu ar tiem kopā viņu pirmos gadus, kas ir vissvarīgākais laiks cilvēka dzīvē. Caur iegūto informāciju es uzzināju daudz ko pati par sevi, tādējādi, mana pieredze ar maniem dēliem ir bijusi ne tikai pieredze, skološanās, bet arī manis pašas dziedināšana visdziļākajos līkmeņos un tas viss tikai vēl turpinās..

Attēlā - mani mīļie zaķīši kāpj kalnā un es mācos viņiem uzticēties un pieļaut dzīvē savas kļūdas, no kurām mācīties.

Kad esam pieauguši, mēs esam jau apzīmogojuši sevi ar diplomiem, tituliem, sertifikātiem, konkrētu naudas summu bankas kontā, mašīnām un mājām, bet tiklīdz saskaramies ar kādu jaunu notikumu savā dzīvē, tā kļūstam par to mazo, apbižoto bērnu, kurš nav ticis galā ar kādu notikumu, kur viņa atbalsta personas nav bijušas līdzās, lai mūs nomierinātu, tāpēc, lai arī mums ir jau 40, mēs uzvedamies kā bērni.

Pieaugušā vecumā mēs šo diskomfortu izjūtam caur emocijām - dusmas, aizkaitinājums, naids, bailes, panikas lēkmes.... uuuuunnnnnn, ko mēs darām, jo tās sajūtas nav patīkamas??

Mēs cenšamies tūlīt pat tās sajūtas aizstāt ar kko citu - mēs NOVĒRŠAMIES, JEB AIZMŪKAM NO TĀM PROM! Tādējādi, neļaujot sev pieredzēt IZAUGSMI!

Ļoti bieži mēs apēdam kaut ko.
Ieejam sociālajos tīklos paskatīties kaut ko smieklīgu, kas uzlabos noskaņojumu.
Kļūstam par darbaholiķiem (tas ir par mani desmit gadus atpakaļ).
Apmeklējam interneta veikalu un nopērkam sev kaur ko jaunu un skaistu.
Atkarīgie iet uzpīpēt vai iemalko 50 gramus, jo kā iesaka pats Danilāns, tad vienu graķīti jau var! Un viss, prolēma ir atrisināta.

Apbēdināšu, nē, tā nav atrisināta. Problēma ir paslaucīta zem paklājiņa, lai to nevar redzēt, jo tad tā nerada nepatīkamas sajūtas.

AISBERGS

Vislabāk to raksturo aisbergs, kura redzamā daļa ir virs ūdens, bet tāpēc mēs nevaram apjaust cik tas ir liels patiesībā.

Tas, ko es vēlos pateikt, ka mūkot prom no nepatīkamām sajūtām, mēs mūkam prom paši no sevis.
Mūkam prom no atbildības, cenšoties to uzkraut kādam citam. Tāds ir cilvēka izturēšanās modelis no bērna pozīcijas.
Tas, ko es esmu sapratusi, pirmkārt, ejot cauri saviem kaku periodiem un pieredzot savus bērnus, apzināti meklējot informāciju par to, kā varu sev palīdzēt, tad tagad, kad esmu pavirzījusies uz priekšu (sauksim to tā - esmu paplašinājusi savu apziņu), tad nedaudz redzu citiem cauri, kuri nemaz nenojauš, kāpēc viņi paši ir izraisījuši situāciju, kurā paši atrodas, JO PAŠI VIEN TĀDU IR RADĪJUŠI.

Teikšu tā, tas nav vienkārši vai viegli un forši, jo tikai retais saprot to, par ko es runāju.

Bet, tā kā mans nodoms ir darīt labas lietas, tāpēc es dalos savā pieredzē, kura ne vienmēr ir bijusi patīkama, tomēr ļoti audzinoša, kura man lika paskatīties uz sevi, kļūt apzinātākai, jo savādāk vienkārši nevar, kā tikai ieraudzīt to, ko pats dari.

Uzturs ir pats par sevi. Par to esmu jau rakstījusi, bet šoreiz rakstīšu par APZINĀTO ELPOŠANU. Jo tas ir veids KĀ REGULĒT SAVU NERVU SISTĒMU!
Kas, manuprāt, ir lielisks instruments cilvēkiem ar diagnozi multiplā skleroze un arī citā saslimšanām.

Saviem vārdiem izstāstīšu, kas tas ir.

Cilvēks atrod savu elpošanas mentoru, kurš iepazīstina ar teoriju un vada elpošanu.

Un tad vienkārši jāelpo.
Jā, es zinu, cilvēkiem liekas, ka tas jau nekas nav, bet patiesībā tas ir KAUT KAS, kas palīdz Tev apzināti mainīt savu ikdienu un strādāt ar TRAUMĀM, kuras esi ieguvis savā bērnībā un, kuras ir kā barjeras, kuras Tev traucē virzīties savā dzīvē tālāk.
Tur tiek risinātas attiecību problēmas ar vecākiem, partneriem, priekšniekiem, masām un brāļiem. Caur Elpu vari sakārtot savu attieksmi par naudas lietām un to uzlabot.
Ar Elpu var sakārot to, kur Tu esi iesprūdis un es varu likt savu roku uz sirds un apgalvot, ka tas reāli darbojās.
Es vienmēr esmu ticējusi un ticu vēl aizvien, ka viss ir mūs rokās, bet rokas dara to, ko mēs domājam.

ELPOŠANA man iemācīja, ka IR VĒRTĪGI NEMUKT PROM NO SAVĀM SLIKTAJĀM SAJŪTĀM, bet gan būt ar tām, tādējādi, dziedinot sevi un izveidojot sev jaunus ceļus, kā tās nepatīkamās situācijas risināt.

Man vajadzēja apmēram gadu, lai to kārtīgi izprastu un tagad jūtos stabila ar informāciju, ko šī prakse man ir devusi un skaidri zinu, kā to izmantot savā ikdienā.

Te es pievienoju personības, kuras ir man simpātiskas, pie kurām ir gājuši mani draugi un, kuru sniegto informācijas un prakstisko bāzi es izmantoju savas apziņas paplašināšanai ar nodomu, izelpot savu diagnozi tik tālu prom, lai tā neietekmē manu ikdienu.

RBM, jeb atdzimšanas elpošanas praktizētāja Aiga Tentere.

RBM, jeb atdzimšanas elpošanas skola The School Of Breathwork.

Somatiskā traumu terapeite Laine Kalēja. Viņu es vēlos izcelt ar to, ka viņas saturs Instagram kontā ir lasīšanas vērts, lai iegūtu vairāk informācijas par regulētu nervu sistēmu. Kā tā ietekmē cilvēku un kā var sev palīdzēt.

Jogas un elpas praktizētāja Ieva Ozoliņa.

Jānis Brūns ar savām mentorprogrammām un konkrēti šo Apziņa, Prāts, Ķermenis. man iesaka mani draugi, kuri ir dalījušies ar tēmām, kuras tur tiek apzinātas un varu pačukstēt, ka kursā tiek iedoti instrumenti, kā šķetināt sevi no ieņemšanas brīža savas Mammas vēderā un jauniegūto informāciju, kas tiek pasniegta kursā tiek stiprināta ar elpu.

Katram no mums būs savs laiks, kurā spēsim sakārtot sevi un tas ir atkarīgs no mūsu mugursomas satura, kurā ir mūsu pieredzes, izlasītās grāmatas, prasmes utml.

Cerams, esi jau kaut kur lasījis, ka svarīgāk ir ieguldīt sevī, savās zināšanās un jaunās pieredzēs, kuras paplašina Tavu apziņu, nevis luksusa precēs.

Tas, kas ir manā to do sarakstā ir šī pieredze, kuru vēlos pieredzēt, kopā ar Initu un Īsteno Lindu, kad tas taps darīts, dalīšos savā pieredzē.

Mans ieteikums - meklē, rocies savos dziļumos, saliec savas daļas kopā un dzīvo savu labāko un veselāko dzīves versiju, jo tas ir tā vērts.

Lai Top veselība,
Santa

Mans 2024. gads. Kā līdu laukā no savas kaku bedres.

Wed, 22 Jan 2025 11:11:00 +0000

2023. gada novembris - sākas saasinājums. Tāds lēns un mierīgs.

Kļuvu apātiska. Likās, ka arī es eju ziemas miegā..

Pirmo reizi man šādi izpaudās saasinājums. Tikai decembra sākumā sapratu, ka ir laiks zvanīt neirologam un lūgt palīdzību.
Pirms Ziemassvētkiem izgāju SoluMedrol terapiju.

Terapijas laikā, guļot uz kušetes klausījos Podkāstus un priecājos, ka nav neviens, kas mani rausta un varu iemukt savā alā un baudīt mieru.
Savā miera stāvoklī esot, es strādāju ar sevi - atskatījos pagātnē, lai saprastu, kur esmu pieļāvusi kļūdas un ko darīt tālāk?
Sapratu, ka esmu aizmirsusi par sevi, jo atdevu visu sevi bērniem.
Pirmais sarkanais karogs - uzturs.

Mans Vīrs ir kārumnieks un arī viņam vajadzēja izturēt mazā bērna periodu, tāpēc bieži mājās nesa cepumus un gotiņas, kurām es tiku klāt. Kā jau cukurs, tas iedod enerģiju un laimes sajūtu, bet, tā kā, esmu informēta, ka normālais ķermeņa funkcionēšanai ir vajadzīga dažādība, svaigi dārzeņi, proteīns, utt., tad uzdevu sev jautājumu - kā es varu pabarot savas smadzenes??? Jo es jutu, ka tām nav labi.

Sāku interesēties par uztura speciālistiem, uzrunāju sev zināmos un internetā atradu šo rakstu - "Kad imunitāte pajukusi?"

Sazinājos ar Silviju Ābeli un mani uzklausot viņa man piedāvāja stāties GAPS programmā, kura sākas 2024. gada 2. janvārī.

Sev uz Ziemassvētkiem uzdāvināju šo kursu, lai uzlabotu savu pašsajūtu.

Savu 2024. gadu sāku GAPS programmā un viss trīs mēnešu kurss notiek Facebook platformā. Tas ir intensīvs, jo zināšanu daudzums, kuras iedot Silvija ir apjomīgs un ārkārtīgi interesants.

Manā grupā piedalījās piecdesmit cilvēki, kuru vecums bija no aptuveni divdesmit gadiem līdz pat pensijas vecumam. Grupā bija tikai viens vīrietis, kurš mūs visas lutināja ar savu vīrišķīgo klātbūtni. 🙂

Daudzas lietas, par ko stāstīja man jau bija zināmas, bet vēl par daudzām es uzzināju pirmo reizi.
Mani fascinēja informācija par zarnu trakta nozīmīgumu cilvēka labsajūtai.
Kā tas darbojas un kā mēs varam to sačakarēt, atstājot uz mūsu labsajūtu nepatīkamas sekas.

Ar aizrautību klausījos par to, kā mūsdienās tiek ražota pārtika un produkti, kuri izsenis šķiet ir noderīgi un veselīgi, tādi vairs nav, jo jaunākās ražošanas tehnoloģijas, kuras nodrošina ātrāku produkta sagatavošanu un paildzina tā termiņu, (kas ir svarīgi tiem, kas to ražo un tirgo, lai nopelnītu naudu) vairs nenes patērētājam to, ko kādreiz un tas atstāj sekas uz labu un veselīgu ķermeņa funkcionēšanu..

!!!! Būtiski - šis kurss izmainīja manu viedokli par dzīvnieku izcelsmes produktiem uzturā. Es ieguvu zināšanas par to, ko cilvēks zaudē atsakoties no gaļas un ko nekādi citādāk nevar kompensēt, ja izslēdz no sava uztura dzīvnieku valsts produktus.
Jo smadzenes mīl taukus un MS gadījumā tas ir būtiski.
Bet es, savulaik, samazināju dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu savā uzturā un, tādējādi, tiešām jutos ļoooti labi, bet, kad sapratu, ka tas bija laiks, kad gaidīju savus bērnus, tad sapratu, ka ar to varēju izrakt sev bedri, no kuras tagad mēģinu tikt laukā.

Vizuālai uztverei, foto no interneta.

Īsumā: Smadzenes sastāv no taukiem.
Ir labie tauki un sliktie tauki. Ir izsalkuma sajūta un sāta sajūta.
Jautājums Tev, Tu par to kaut ko zini? Un vai Tu jūti kā Tevi ietekmē tas, ko Tu ēd?

Pēc GAPS programmas noteikumiem es nedrīkstu izpaust trešajām personām detalizētāku informāciju par kursā sniegtajiem materiāliem.
Bet es varu un gribu padalīties ar veidu kādā šī programma iekustināja cilvēkus darīt!

Apmācībām bija konkrēta struktūra: jālasa teorija, jāpilda mājasdarbi un jāfotografē pagatavotais ēdiens, jāklausās Zoom lekcijas, Silvija atbildēja uz visiem dalībnieku jautājumiem.
Notika arī klātienes tikšanās, diemžēl, pati uz tām nevarēju doties.

Kursa sākumā katrs dalībnieks dalījās ar nodomu, kāpēc piedalās, kādas ir viņa veselības problēmas. Kursa beigās bija ļoti interesanti klausīties kādi rezultāti katram tika sasniegti!

Piebildīšu, ka šo kursu gāju kopā ar savu draudzeni, kurai nav nopietnu saslimšanu, bet ir vēdera pūšanās, kas rada lielu diskomfortu un viņu interesē viss, kas saistās ar labas veselības saglabāšanu.
Jeb citiem vārdiem saucot - preventīvā veselība.
Es to saprotu tā: cilvēks jau pašos pamatos izdara izvēles, kas nodrošina tam labu veselību. Bet, lai to varētu izdarīt ir jābūt zināšanām par to, ko viņš dara.

Ja es skatos no malas to, kas notiek pārtikas industrijā, tad sabiedrība tiek veicināta izdarīt izvēles starp lietām, kuras ne vienmēr veicina viņu veselību. Drīzāk, izvēle notiek starp vairākām lietām, kuras jau ir neveselību veicinošas un, ja cilvēks apzināti nerūpējas par to, lai saņemtu sev veselību veicinošu uzturu, tad rezultātā mēs esam tur, kur mēs tagad esam, jeb - 2024. gada pavasarī daudzi runāja par VDEAK iestādes slikto darba pienākumu izpildi. Pati iestāde minēja, ka gandrīz divas reizes ir palielinājies invaliditātes iesniedzēju skaits, tāpēc atbildes saņemšana kavējās!
Cilvēks izdara izvēli no tā, kas tiek likts viņa deguna galā, bet vai vienmēr tas ir tas, kas ir vajadzīgs?

Ceru, ka uztvērāt manu dziļot domu.. jo viss ir saistīts.

Atgriežoties pie GAPS.
Tas man iedeva jaunas zināšanas, kas ir zinātnieces apkopotas un avots tam ir citu zinātnieku izdotas grāmatas vai pētījumi par šo tēmu.

Trīs mēnešus es iemācījos izdzīvot bez ogļhidrātu saturošajiem produktiem un arī pēc tiem, es ogļhidrātus savā ikdienā uzņemu ļoti, ļoti maz.
Iemācījos gatavot jaunus ēdienus, kuri ir garšīgi un veselību veicinoši.
Ieviesu jaunus produktus savā virtuvē un izmetu lielāko daļu tos produktus, kas neveicina veselību manam ķermenim.

Es iepazinos ar jauniem un foršiem cilvēkiem.

Vai un kā tas ietekmēja manu veselību??

Teikšu tā, ja ietekmē savu veselību ar uzturu, rezultātus var redzēt/sajust lielākā laika posmā.

2024. gada februārī, kad es ieraudzīju, ka knapi varu noiet vienu kilometru biju ļooooti bēdīga un apsolīju sev, ka darīšu visu, lai sevi izglābtu.
Salīdzinājumam, vēl 2023.gada aprīlī es ar ratiņiem dienā varēju noiet 17 km!!!!
Apsolīju sev, ka sargāšu un mīlēšu sevi, jo negribu vairāk SoluMedrol sistēmas un skaļāk par rezultātiem es runāšu tad, kad man būs pagājuši vismaz divi gadi pēc manas pēdējas SoluMedrol terapijas, kura man bija 2024. gada jūnijā, jo sākoties pavasara karstumam maijā es “sadegu”, tāpēc atkal bija vajadzīga terapija.

Jau iepriekš dalījos ar savu ierakstu ar pīlēm, jo vasaras tveicē sev glābiņu meklēju ezerā.

Bet rudenī biju pateicīga par vēsumu, kas ienāca ikdienā un ļoti lielu ietekmi uz manu labsajūtu ir atstājusi mana apzinātā izvēle doties pie psihiatra, lai izmēģinātu, kādu ietekmi uz manu labsajūtu atstāj antidepresanti.

2024. gada rudens, depresīvākais gadalaiks…

Žēl, jo man grūti izvērtēt, kas tad ir atstājis tik pozitīvu ietekmi uz manu pēdējo rudeni vai tie ir AD vai jaunais uzturs, kas ir veicinājis labu vidi manām zarnām un pabarojis arī manas smadzenes, bet svarīgākais, ka es jūtos labi, tāpēc šobrīd neko nemainīšu, bet turpināšu uzturēt šo režīmu arī turpmāk.

Gada garumā es varu atskatīties uz savu ikdienu un to novērtēt.
Ģimenē izmantojam skalas novērtēšanas metodi, kur 5 ir ļoooti labi, bet 1 ir ļoooti slikti. Pirms gada es jutos uz 1, bet šodien uz 4.

Man vēl ir kur augt, bet visu pamazām 🙂

Es esmu bezgala lepna, ka man ir divi, nu jau lieli puikas un es lieku lielas cerības, ka man izdosies labāk noturēt savu veselību uz strīpas par ko informēšu arī Tevi.

P.S. Lai Tev sniegtu lielāku izpratni, iesaku noskatīties Zuarguss runā ar nutricioloģi Ievu Kroni par cilvēka veselību, kuru par 90% ietekmē tas, kas notiek mūsu zarnās.

P.P.S. Ja Tevi arī interesē GAPS programma un Tu vēlies tajā piedalīties, tad raksti man
e-pastu: dzerina.santa@gmail.com un es Tev iedošu 10% atlaides kodu šai programmai.

Lai top veselība - Santa.

Mans dzīves ceļš.

Fri, 22 Nov 2024 08:44:00 +0000

Sākšu ar nodomu - kāpēc es šo visu rakstu.

Jo pati, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem - kāpēc ar mani tā notiek?
Tvēru informāciju grāmatās, interneta dzīlēs, no dzīviem cilvēkiem, kuri gāja cauri savām dzīves grūtībām un dalījās ar metodēm, kā viņi sev palīdzēja.
Jo arī viņiem bija neskaitāmi jautājumi, kuri sākās ar KĀPĒC?

Šajā rakstā es būšu ļoti atklāta. Man nav kauns runāt par notikumiem savā dzīvē, jo ļoti labi apzinos, ka cilvēki iet līdzīgām kakām cauri.

Svarīga atzīme - kad cilvēks prasa, tad pie viņa arī nāk atbildes.
Savā dzīvē esmu pieredzējusi, ka atbildes atnāk caur dzīvām sarunām ar cilvēku, kuru negaidīti esi saticis.
Kāds negaidīti iedod grāmatu, kurā vari izlasīt atbildi. Ieslēdzot Youtubu, ieraugu video ar virsrakstu, kurš uzrunā un tajā dzirdu atbildi, lai gan pirmo reizi redzu to cilvēku, kas to video ir izveidojis.
Pēdējā laikā tieši Instagram platforma ir kļuvusi bagāta ar speciāliestiem, kuri katrs dalās ar zināšanām savā jomā un arī tur es saņemu atbildes uz saviem jautājumiem.

Tāpēc, iedrošinu Tevi meklēt atbildes uz saviem jautājumiem un sāc ar to, ka NODEFINĒ, ko tieši vēlies zināt.

Svarīga ir arī kristiskā domāšana, filtrējot avotus, bet tur jau katram pašam jābūt gudrai galvai uz pleciem.

Tātad: Savas bailes es pazaudēju, meklējot atbildes par cilvēka eksistences būtību. Par to, kas notiek pēc nāves?
Tās bija Pētera Kļavas lekcijas viņa izveidotajā skolā REANIMARE.
Tolaik tās bija klātienes lekcijas un pilnais kurss gāja divus mācību gadus.
Tagad ir pieejamas videolekcijas un zināšanas vari iegūt, skatoties sev ērtā vietā un laikā.

Tajā laikā es nepieņēmu savu diagnozi un cītīgi centos atrast tai cēloņus.
Pēc visa kursa noklausīšanās es kļuvu drusciņ gudrāka. :)

Tad arī izveidoju sev blogu, kurā atklāti dalījos ar savu diagnozi. Atceros, dienā, kad savā FB profilā dalījos ar saiti uz savu mājaslapu man bija slikta dūša.... liels nemiers.
Tā bija nedrošība un bailes, jo tā bija jaunā Santa, kura visai savai pasaulei, kurā biju dzīvojusi gadiem ilgi, atzinos par saviem vājajiem punktiem. Es apzinājos, kādas tam varētu būt sekas. Ka mana cilts mani izsviedīs laukā! Bet mani pārsteidza, kādas tam bija sekas. Es saņēmu milzum daudz uzslavas vārdus no cilvēkiem, no kuriem pat negaidīju ko tādu. Tas man iedeva mierinājumu, ka manām negatīvajām domām nav pamata.

*****

Tad es sapratu, ka manis izvēlētā stratēģija - paslaucīt putekļus zem paklāja un izlikties, ka istaba ir tīra, nebūs izeja. Jāsāk risināt attiecības ar savu Mammu.
Es par to domāju, bet nebiju pārliecināta, ar ko lai sāk.
Ja sūdu sāc kustināt, tad tas sāk smirdēt.
Saprotiet pareizi, es izvēlējos labāk nekustināju tēmu - attiecības ar Mammu, jo tas man sagādāja diskomfortu. Bet, tā kā es ieguvu jaunas zināšanas (Reanimare lekcijās), tad sapratu, ka ignorēšana nav risinājums.
Interesantākais bija tas, ka tajā laikā ar savu Vīru nolēmām, ka esam gatavi bērniņam. Ilgā laika posmā es nevarēju palikt stāvoklī, tāpēc devos pie ginekologa. Jau pirmajā vizītē, atbildot uz jautājumu, kāds ir iemesls manai vizītei, no ginekoloģes saņēmu pret jautājumu - kādas ir manas attiecības ar Mammu?

Tajā brīdi nodomāju: "Ko, atkal mamma pie visa vainīga?".
Jo tas bija saistīts ar manu vizīti pie psihiatra.
Ginekoloģe paskaidroja, ka jaunākajās ginekologu konferencēs tiek runāts par korelāciju starp sievietēm, kurām ir problēmas ieņemt bērnu un viņu attiecībām ar Mammu. Un viņa iesaka pārdomāt šo tēmu, jo reizēm medicīna ir bezpalīdzīga.
Uz ko es viņai atbildēju: "Ka tieši tagad esmu sākusi šo lietu kārtot, bet viņas sacītais mani vēl vairāk motivēs šo lietu sakārtot."

Tajā laikā, man atnāca draudzenes uzaicinājums piedalīties ģimenes sakārtojumā.
Nekad nebiju par to neko dzirdējusi un, kad prasīju draudzenei sīkāk izstaštīt par to, tad viņai bija grūti man izskaidrot tā, lai es to pareizi saprastu... Bet, tā kā man patīk eksperimentēt, tad ilgi nedomāju un aizgāju uz savu pirmo ģimenes sakārtojumu.

Centīšos izstāstīt tā, lai Tu varētu uztvert tur notiekošo.

Neliela telpa, kurā satieku prakses vadītāju un vēl piecas, man absolūti svešas sievietes. (tikai pēdējos gados šīs prakses sāk apmeklēt vīrieši).
Vadītāja prasa, kura vēlas būt pirmā? (draudzene brīdināja, ka ja dod iespēju izvēlēties, tad esi pirmā!)
Teicu: Es!

Viņa man uzdeva jautājumu - Kāpēc esmu šeit atnākusi?
Teicu, ka man ir MS un man ir aizdomas, ka manas attiecības ar manu Mammu mani nelabvēlīgi ietekmē.
Viņa man prasīja, kādi mani ir biežākie simptomi ar MS.
Teicu, ka bieži tie ir redzes traucējumi un koordinācijas problēmas.
Uz ko vadītāja komentēja: Iespējams Tu negribi redzēt to, kas patiesībā notiek jūsu attiecībās un viņa negrib Tev ļaut iet savu ceļu, tur tevi ciešās saitēs.
Paturēju šo domu prātā un gaidīju, kas tagad notiks!

Man lūdz izvēlēties sievieti, kura būs mans aizstājējs šajā sakārtojumā.
Piebildīšu, ka te viss balstās uz intuīciju.
Vēlāk man bija jāizvēlās mana Mamma un mana ome (Mammas mamma), un opis (Mammas tētis).
Tā kā mans Tētis ir miris, tad viņa lomas te nebija.
Visām šīm sievietēm bija jāieņem sava pozīcija - atrašanās vieta. Es biju vērotājs no malas un gaidīju, kas notiks.
Pirmā bija "Santa", vēlāk "Mamma". Visiem lomu atveidotājiem bija jākomentē savas izjūtas un solis, kuru viņi gāja. (Līdzīgi kā cirkā, kad ejam gājienu ar kauliņiem).
Pirmais pārsteigums bija no manas Mammas lomas atveidotājas, kura izvēlējas manas lomas atveidotājai nostāties tuvu blakus, nedaudz no aizmugures un kā viņa komentēja, tad sajūtas bija, lai kontrolētu katru soli, kuru es varu spert. Tajā brīdī mana mute palika vaļā.... Tad prasīja manas lomas atveidotājai, kādas ir viņas sajūtas, kad "Mamma" ir nostājusies tuvu blakus.
Viņa atbildēja, ka nepatīkamas, gribas iet tālāk un prom no viņas.
Mans racionālais prāts vsu laiku vēlējās saprast, kas te notiek? Kā svešas sievietes var tik precīzi pateikt sajūtas, kādas valda manas un mammas starpā?

Negribu izplūst pārāk garā stāstījumā, jo tālāk es redzēju kādas ir manas omes un opja savstarpējās attiecības, par kurām man bija tikai aizdomas un tās nebija jaukas attiecības. Un kādas bija viņu attiecības ar viņu meitu.
Piebildīšu, ka es pamatīgi izraudājos šajā praksē....
Bet galvenais ieguvums no tās - es ieraudzīju to, par ko man neviens nestāstīja. Par to, no kādas vides nāk mana Mamma, kas ir cēlonis tam, kāda viņa man ir. Es kļuvu līdzjūtīgaka, bet tas nemainīja manas dusmas par to, kā viņa izturās pret mani.
Mani puzles gabaliņi salikās kopā un es varēju labāk ieraudzīt kopējo bildi, lai izprastu no kuriens aug kājas kādiem būtiskiem notikumiem manā dzīvē.

Tagad, kad ir pagājuši gandrīz jau desmit gadu, es redzu, ka Sakārtojumi tiek biežāk izmantoti, lai atrisinātu cilvēka problēmas. Protams, cilvēkam, kurš vada šādus sakārtojumus ir jābūt zināšanām un ir jāmācās, lai varētu strādāt ar cilvēkiem.

*****

Nākamais solis bija jau pēc mana pirmā dēla piedzimšanas.
Mēs bijām jau paŗcēlušies no pieRigas uz Madonas novadu un man bija krīze. Biju prom no ierastās vides, cilvēkiem. Biju kļuvusi par Mammu un redzēju cik ļoti nebiju gatava atdot visu savu laiku tikai bērnkopībai. Un papildus tam visam bija Covids.

Pamanīju, ka katreiz, pārceļoties tālāk no savas Mammas man kļuva vieglāk, jo saites attālinājas.
No Rīgas uz Pierīgu, un vēlāk uz Madonu. Kad sajūtu līmenī man kļuva vieglāk.
Nesaprotiet mani nepareizi. Mana Mamma nav slikta. Veids kā viņa iemācījās izdzīvot savu bērnību ir iesakņojies tajā kāda viņa ir tagad, kā pieaudzis cilvēks un tā ir viņas neapzinātā daļa. Viņa pati to neredz, tāpēc nesaprot kāpēc ar mani nav viegli? Jo man nepatīk pakļauties!

Es pieņēmu lēmumu ilgtermiņa attiecībām ar psihoterapeitu!
Te es ielieku saiti uz savu rakstu par terapeitiem, ar kuriem esmu strādājusi.
Apzināti meklēju un atradu Velgu Sudrabu, kura specializējas jomās: Psihosomatika un līdzatkarīgas attiecības.

Tas bija liels un labs resursu ieguldījums manā dzīvē, kas atstāk pozitīvas sekas manā dzīvē ilgtermiņā un ir ieguvums maniem pēcnācējiem, lai es tās pašas muļķības, ko man pārnesa mani vecāki nepārnestu uz saviem bērniem.

Te es gribu pieminēt vienu no spilgtākajām lietām, kuru ieraudzīju savā sadarbībā ar terapeitu.

Manā dzīvē man ir pieredze ar partneri, kurš ir bijis vardarbīgs pret mani.
Kad man prasīja: Kāpēc es atļāvu sev sist?
Man trūka loģiskas atbildes, jo es taču saprotu, ka vīrietim sist sievietei nav labi un ka tādām attiecībām nav jābūt, bet kāpēc es to pieļāvu.. nemācēju atbildēt.

Pēc šīs sarunas ar savu terapeiti es nolēmu intervēt savu Mammu. Biju gatava viņai uzdot tādus jautājumus kā: Vai Tu esi redzējusi, ka opis dara pāri mūsu omei?
Uz ko Mamma atbildēja, ka nē, opis pat mušai nevarētu izdarīt pāri.
Bet vēlāk pati turpināja, ka omei bija attiecības ar kādu citu vīreti, kur viņa ir redzējusi, ka viņš piedzēries kļuva greizsirdīgs vai vnk dulls un varēja vicināties ar dūrēm. Viņa arī pieredzējusi, ka abas muka no viņa prom un slēpās šķūnī.

Tad saņēmu drosmi un vaicāju par savu mīļoto Tēti.
(Tieši terapijā man atvērās acis un es ieraudzīju, ka viņš nebija tik labs kā es to biju uzzīmējusi savā galvā, bet tas jau ir cits stāsts.)

Un saņēmu atbildi, ka strīdu laikā tētis vicināja rokas vai stipri satvēra.

Kad prasīju Mammai, kāpēc Tu to pieļāvi? Kāpēc negāji prom?
Viņa teica, ka tētis teica, ka ņems Tevi sev līdzi, tāpēc negāju....

Īsumā: Mana Mamma iemācījās no savas Mammas, ka vīrietis var izdarīt pāri, bet sieviete drīkst palikt ar viņu kopā. Un arī es, redzot, ka mans Tētis ir dusmīgs, notiek pamatīgi strīdi (lai gan es netminos, ka būtu redzējusi vardarbību, bet mūsu apziņa ir viltīga un nepatīkamās lietas pati noliek kaut kur dziļi tā, lai mēs to neatcerētos) sieviete neko nemaina un paliek ar viņu kopā, kas atstāja paliekošas sekas arī uz mani un es neko nemainīju, lai gan vīrietis, ar kuru biju kopā bija greizsirdīgs un nemācēja pārvaldīt savas emocijas un bija tirāns manā dzīve ļoti ilgu laiku.

Paldies pieredzei, paldies psihoterapijai, kurā ieraudzīju kā notiek lietas dzīvē.
Cik viegli mēs pārņemam lietas no mūsu atbalsta personām, kuras ir mums blakus no pirmajām dienām. To ieraudzīt savā dzīvē bija ļoti skurbinoši, jo pēkšņi saproti, ka nevari daudz ko ietekmēt, tikai to, kas notiek TAGAD, ar tādām zināšanām, kādas tev ir TAGAD.

Un te es ceru, ka ieraudzīji manas ziņas nodomu: Dzīve notiek, tai ir savi algoritmi tam kā tā notiek, bet tikai zināšanas un cilvēka rīcība var kaut ko mainīt, lai paaudžu paaudzēs netiek pieļautas vienas un tās pašas kļūdas.

Jo gribi tu to vai nē, bet pasaule evolucionē. Tā ir kā gaļas mašīnas, kurā iekrītam visi mēs, bet sāpīgāk ir tiem, kuri neizprot kāpēc.

Visas manas zināšanas sniedz man mieru, ko novēlu ikvienam.

Jo nemiers ir stress, kad mūsos notiek ķīmiskas reakcijas un mūsu ķermenis slimo.

Es dalos savā pieredzē, jo zinu, ka ir daudzi no mums, kas piedzīvo vienus un tos pašus izaicinājumus dzīvē.

Bet tāda ir dzīve. Dvēselei nemirstīga. Jo mirst tikai konkrētās dzīves čaula, bet dvēsele, kā cietas disks saglabā visu piedzīvoto, lai vēlāk atdzimtu un piedzīvotu no jauna visas emociju gammas.

Dubls N2. Vizīte pie psihiatra.

Wed, 06 Nov 2024 12:14:00 +0000

Šis man bija ļoti apzināts lēmums, jo es ieraudzīju, ka staigāju maskā.
Es nebiju godīga ne pret sevi, ne citiem, cenšoties izturēt savu ikdienas slodzi, lai arī nestrādāju algotu darbu.

Ejot terapijā jau daudz ko biju ieraudzījusi, sapratusi un izdarījusi, bet liela neapmierinātība kaut kur visu laiku vilkās man līdzi… lai arī centos to neizrādīt, tomēr beigās ieraudzīju savu masku aiz kuras slēpjos un nolēmu aiziet pie psihiatra ar nodomu, ka varētu sākt lietot antidepresantus.

Ļoti negribēju braukt uz Rīgu, tāpēc izvēlējos iet pie vienīgā psihiatra, kurš mani var pieņemt manā pilsētā. Tā bija psihiatre Ieva Reiktere, kura strādā gan Rīgā, gan citās pilsētās.

Biju ļoti priecīga, ka daktere bija ļoti kompetenta un veltīja man laiku gandrīz stundas garumā, kuras laikā man uzdeva vairākus atvērtos jautājumus, lai labāk izprastu manu sūdzību par savu pašsajūtu.
Tā kā man ir pieredze gan ar psihiatru, gan psihoterapeitu, tad es sapratu, ka viņa zina, ko dara un sāka ar jautājumiem par manām attiecībām ar manu mammu. Uzklausot mani viņa man piedāvāja antidepresantus, vieglu devu un pēc pusotra mēneša atnākt uz atkārtotu vizīti, lai noskaidrotu kā šie antidepresanti (AD) mani ietekmē. Jau brīdināja, ka tie būs jālieto ilgāku laika posmu.

Manī bija satraukums, jo biju dzirdējusi no paziņām, kuriem ir pieredze AD lietošanā, ka ir garastāvokļa svārstības, bet biju gatava savam jaunajam eksperimentam.

Man tas bija īpaši satraucoši, jo, kā kaut kad, kādā sarunā teica mūsu Simona, ka es esmu naturopāte. Kam varu piekrist, jo visas savas dzīves problēmas gribu atrisināt ar dabiskiem līdzekļiem. 😀 hahaha

Laikā starp atkārtoto vizīti pie psihiatra, man bija paredzēta vizīte pie manas jaukās neiroloģes un es padalījos viņai, ka biju pie psihiatra un sāku lietot AD, par ko daktere bija ļoti priecīga, uzsverot, ka tas ir vēl viens instruments kā mēs varam sev palīdzēt.

Sarunas laikā viņa teica, ka pacienti dalās trijās kategorijās -
1. kuri izvairās lietot medikamentus, kurus viņiem izraksta neirologs.
2. kuri lieto tikai medikamentus un neko citu savā ikdienā nemaina.
3. kuri, jau saņemot atzinumu par diagnozi, sākuši lietot medikamentus, uzsākuši terapiju un papildus tam meklē alternatīvās metodes kā sev palīdzēt.

Vaicāju, kādi tad ir rezultāti starp šīm trim grupām un daktere atbildēja, ka protams tiem, kuri uzzinot par diagnozi ir sākuši lietot medikamentus, ko izraksta neirologs, uzsākuši psihoterapiju un mācījušies ieraudzīt, kas notiek viņu galvās, un, papildus tam, meklējuši alternatīvās metodes, kuras uzlabo cilvēkam viņa labjūtību.

Tad neiroloģe man lūdza nosaukt psihiatru un psihologu vārdus, ar kuriem man ir bijusi pozitīva saskare, jo viņa tos iesaka citiem saviem pacientiem.

Tāpēc šeit, es dalos ar terapeitiem, kuri ir man palīdzējuši manā dzīves gaitā.

Psihiatre Dr.Ilze Treimane, pie kuras biju vizītē Neirožu klīnikā. Viņa ar pirmo jautājumu atvēra man acis un tikšanās pie viņas Neirožu klīnikas ietvaros mani pamudināja sameklēt sev psihologu ar kuru atrādāt ilglaicīgi.

Pēc drauga ieteikuma atradu psihoterapeiti Velgu Sudrabu, kura specializējas psihosomatikas tēmā un nesen izdeva grāmatu par šo tēmu “Medicīniskā psihosomātika”, bet viņu es izvēlējos, jo ieraudzīju, ka man ir līdzatkarīgas attiecības ar savu mammu, kuras vēlējos atrisināt, jo skaidri ieraudzīju ka viņas ietekme uz mani atstāj sliktas sekas uz manu veselību (to man palīdzēja ieraudzīt psihiatre Ilze Treimane) un Velga Sudraba specializējās arī šajā tēmā - līdzatkarīgas attiecības.

Vēlāk, ne tik ilgu laika periodu, bet ļoti pozitīva pieredze bija pie psihoterapeites Madaras Pumpures, kura mani uzrunāja ar savu IG profilu < sakartosevi >.

Un, nesenā pieredze ar psihiatri Ievu Reiktere, kurai nav nedz mājaslapas, nedz sociālo tīklu profila, bet internetā ir atrodams neglaimojošs komentārs, zem kura es uzrakstīju savu pozitīvo pieredzes stāstu, lai citi, kuri meklē par viņu ko internetā redz arī manu, šogad ievietoto pozitīvo atsauksmi.

No savas puses varu tikai piekrist, ka, lai atbalstītu sevi šajā ceļā, ejot roku rokā ar nopietnu diagnozi, kurai vēl neviens nav atradis to īsto metodi kā pacientiem palīdzēt tikt ar to galā ir jāizmanto visas iespējas, jeb instrumenti, kādi ir pieejami tagad 2024.gadā, kad es rakstu šo rakstu.

Un tā…paiet mans pusotrs mēnesis un es esmu ļoti priecīga, jo šajā laikā mani nepavadīja nekādi melnie. Es nekļuvu par dārzeni (vienojāmies ar Vīru, ka viņš būs godīgs, ja redzēs, ka es kļūstu par dārzeni, kurš skatās vienā punktā un nereaģē).
Uzrakstot pēdējo teikumu aizdomājos - kāda stereotipiska domāšana :D

Un, mani pārsteidza tas, ka man atgriezās sen aizmirstas kvalitātes, kuras es sev jau biju norakstījusi!
Prāta asums, dzīvesprieks, es pat paiet varēju labāk, jo kāja vairs nebija tik notirpusi un uzlabojās apetīte par kuru es sūdzējos savai psihiatrei (un jūs jau esat pamanījuši, ka ēdiens un pašsajūta ir mans lauciņš un es ļoti labi saprotu, ka ja negribas ēst, tad veselīgo sevī dabūt ir nereāli grūti un tad visas kvalitātes sāk jukt, brukt un zust..).

Tā es priecīga devos uz atkārtoto vizīti pie psihiatres un viņa man prasa - kā tev klājās, kā tu jūties?

Es saku - labi, ļoti labi. Jūtu, ka manas fiziskās un kognitīvās spējas, kuras jau biju norakstījusi sāk atgriezties un uzlaboties.

Par ko daktere bija priecīga un teica, ka arī turpmāk varu lietot šīs zāles.
Kad prasīju - cik ilgi?
Daktere teica, ka visu atlikušo mūžu.

Tad es samulsu. Ļāvu savā galvā iziet 150’000 šaubīgām domām par un pret, un vaicāju - vai arī turpmāk man var atgriezties manas kvalitātes, par kurām es esmu jau aimirsusi?
Uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi, ka tas ir iespējams.
Vaicāju, bet kā tā? Man taču ir MS, kas ir atstājis sekas, kuras man likās būs neatgriezeniskas!
Uz ko terapeite atbildēja, ka viss ir mūsu galvās!

Es sev uzdevu tikai vienu jautājumu - vai es izvēlos baidīties no šīm mazajām baltajām tabletītēm un tās nelietoju vai izvēlos to labo sajūtu kāda man ir parādījusies, un par kuru es jau sen biju aizmirsusi, vai atgriežos pie tās Santas, kura bija pirms diviem mēnešiem - nelaimīga, sakņupusi, kaut kur izmisusi, negatīvi noskaņota, jo neredzēju izeju no tā visa?!?

Atbilde nebija ilgi jādomā. Es dzīvoju šodienai. Man ir brīnišķīgs Vīrs un divi bezgala jauki dēli ar kuriem gribu doties piedzīvojumos.
Es esmu iemācījusies neanalizēt, nedomāt, nesatraukties, par to visu domāšu kaut kad, pēc tam. Jo nav pareizi vai nepareizi, tā ir mana dzīve, mana pieredze šeit uz zemes.

Ar visu šo garo rakstu es gribu teikt, izmanto psihologa, psihoterapeita un psihiatra pakalpojumus, nebaidies no šie speciālistiem, nemoki sevi.

Paldies, ka lasi - Santa.

Manas attiecības ar ēdienu

Thu, 02 Nov 2023 11:06:00 +0000

Manas attiecības ar ēdienu ir veidojušās vairākos posmos.

Pirmais posms uzreiz pēc tam, kad ieguvu MS diagnozi (2006.g)
Man bija divdesmit gadu un es svēru 94 kg.

Gada laikā pēc diagnozes uzstādīšanas nonācu pie lēmuma, ka vēlos atbrīvoties no sava liekā svara.

Aizgāju uz svara vērotājiem un man pietika ar vienu reizi, jo tur es ieguvu zināšanas par to, cik daudz vai precīzāk MAZ, cilvēkam vajag, lai tas ir uzņēmis sev vajadzīgo no pārtikas, lai izdzīvotu.
Tagad, atskatoties uz šo pieredzi man ir skaidrs, ka tas bija klikšķis, lai es atdalītos no ģimenē pārmantotajām tradīcijām, kuras es kā bērns, AUTOMĀTISKI pārņēmu, nedomājot vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs.

Iepriekšējā rakstā jau minēju, ka mani vecvecāki ir dzīvojuši laukos un strādājuši, lai paši iegūtu savu pārtikas grozu. Tie daudz strādāja, daudz patērēja savu fizisko slodzi un loģiski, ka tiem vajadzēja uzņemt lielāku daudzumu pārtikas.

Man garšoja kartupeļi, mērces, salāti, gaļa - kam tad tas negaršo, bet, ja cilvēks dzīvo lielpilsētā, tad viņam jāsaprot, ka jāuzņem pārtika, balstoties uz to, cik daudz tas patērē savas fiziskās enerģijas.

Uzturs ir daudzveidīgs. Ir pārtika, kas baro muskuļus. Tas nepieciešams tiem, kas piekopj aktīvu dzīvesveidu. Un ir pārtika, kas pabaro smadzenes, kas piemērota tiem, kas strādā ar “galvu”.

Manuprāt, šobrīd tā ir lielākā daļa mūsdienu sabiedrības.
Tie ir tie, kuri strādā pie datora. Bet, atskatoties uz to, kas notiek pusdienlaikā, tad visi, kas strādā ofisos, noskrien lejā uz kafejnīcu un, ēdot pusdienu piedāvājumu (kas ir lēts un garšīgs piedāvājums) neiztērē no šīs porcijas uzņemto enerģiju.
Sava mazkustīguma dēļ - jo ir sabiedriskais transports, personīgais auto - sabiedrībai ir problēmas ar lieko svaru un vecumam pieaugot, tam klāt nāk citas veselības problēmas.

Es pati esmu to piedzīvojusi, kad strādāju ofisā un ēdu sātīgas pusdienas.
Kā jau sieviete arī es, mūždien, vēlējos izskatīties slaidāka. Draudzene man ieteica izlasīt grāmatu Ēst, lai dzīvotu, kuru ir sarakstījis sertificēts ārsts un uztura zinātnieks. Grāmata paplašināja manu apziņu un iedrošināja uz eksperimentu - kļūt par veģetārieti.

Es noslēdzu vienošanos ar sevi, jo gribēju zināt, kā es jutīšos, ja izslēgšu no savas ēdienkartes gaļu (eksperimentēju 2015.gadā).
Ieguvums: Beidzot, tiku vaļā no tiem četriem liekajiem kilogramiem, ar kuriem netika galā neviena diēta. Ieguvu lielāku pašpārliecinātību, jo varēju ielīst tajās foršajās džinsenēs un ieguvu VAIRĀK ENERĢIJAS! Galva strādāja daudz labāk, jo pēkšņi es spēju atcerēties vairāk un ikdienā prast efektīvāk izmantot savas intelektuālās zināšanas.

Pēc sajūtām - ieguvu vieglumu dzīvē.

Tā kā, man tas viss bija tikai eksperiments un es nebiju dzīvnieku aizstāvis, tad man nebija pretenzijas pret gaļas produktu lietošanu. Es IEMĀCĪJOS SAJUST, KAD MANS ORGANISMS MAN PRASA PĒC GAĻAS. Bet tagad, es nespēju iedomāties, ka varētu atgriezties pie tā ēšanas režīma, ar kādu dzīvoju pirms piecpadsmit gadiem, kad gaļa manā ikdienā bija, teju katru dienu.

Nākamais eksperiments bija VEGĀNISMS. Tas ir tad, kad izslēdz no sava uztura visus dzīvnieka izcelsmes produktus - gaļu, pienu, olas utml.

Ieguvums pēc eksperimenta: Iemācījos jaunas receptes, kas balstītas uz augu izcelsmes produktiem. Sajūtu ziņā, apziņa, ka es varēšu izdzīvot, ja man nebūs govs, no kuras paņemt pienu, lai uztaisītu sieru un izceptu steiku.

Nākamais eksperiments - SVAIGĒŠANA, kad lieto svaigu augu valsts produktus. Apzināti to sāku pavasarī, kad vācu pirmos zaļumus - gārsu, nātri, uz palodzes audzēju salātus, diedzēju graudus.

Šis eksperiments man dabiski izbeidzās ziemā, jo aukstums un saules trūkums apgrūtina iespējas tikt pie svaigiem lakstiem, protams, var pirkt veikalā, tomēr es arī sajūtu ziņā sapratu, ka gribu siltu pupiņu zupu.

Nākamais eksperiments - FASTINGS, jeb intervālā ēšana.

Tas ir tad, kad ēd, ievērojot konkrētu intervālu starp ēdienreizēm.

8 stundas. 16 stundas vai 20 stundas.

Šī man bija visjaudīgākā pieredze, jo es ieguvu milzum daudz enerģijas, kuras man iepriekš nebija tik daudz. Un es ieraudzīju kā strādā man Prāts! Bet ne par to, šoreiz ir mans stāsts.

Tagad, priekš sevis es esmu atradusi savu ideālo ēšanas režīmu - tas ir piemērots gadalaika cikliem.

Pavasarī, kad daba mostas es organismam ļauju attīrīties no smaguma, kas uzņemts ziemā. Es izjūtu vēlmi pēc badošanās un ļauju ķermenim darboties, patērējot, ziemas laikā uzkrātās rezerves. Ne velti, kristiešiem pirms Lieldienām tiek ieturēts lielais gavēnis.
Vasara ir īstais laiks svaigēšanai, jo pati daba sniedz tik daudz veltes, no kurām cilvēks var pārtikt.
Rudens ir laiks, kad nogatavojas arī smagāka pārtika - kartupeļi, bietes, burkāni... un ir laiks gatavoties ziemai.
Ziemā ir svarīgi, lai ir silti un cilvēkiem prasās sātīgāks uzturs, jo ķermenis sāk patērēt vairāk enerģijas, lai sevi sasildītu.

Izmantoju principu - ēst tad, kad gribas ēst.
Neizpildu tādas normas kā brokastis, pusdienas, launags un vakariņas.
IEKLAUSOS savā organismā un, šo spēju to sadzirdēt, man ir devuši mani pieredzētie eksperimenti.
Ēdu tad, kad JŪTU IZSALKUMU. Patiesībā, biju jau aizmirsusi kā tas ir, kad man tik tiešām gribas ēst. Jo piespiežot sevi izturēt lielo intervālu starp ēdienreizēm (intervālā ēšana) es, beidzot sapratu, kāds ir mans izsalkums!

Piekopjot intervālo ēšanu es pamanīju savu vājo punktu - kad ir stress, tad nenormāli gribas kaut ko apēst.
Analizēju, kas manī notiek un kāpēc rokas sniedzas pēc ēdiena un ieraudzīju, ka to man ir iemācījušas manas dzimtas sievietes - mana ome un mamma, kuras ir bijušas ļoti korpulentas! Un kas mani atšķir no viņām? Tas, ka es negribu būt tāda pati kā viņas, kuras savu neapmierinātību pret dzīves situācijām noklusē un nerisina, bet apēd!
Es pamanīju, ka biju viņu kopija, tāpēc arī tagad, kad neesmu resursā, tad rokas sniedzas pēc ēdiena. Tagad, kad es saprotu, no kurienes tam aug kājas, es uzdodu sev jautājumu - kā es sev varu palīdzēt, izvēloties NEAPĒST kilogramu gotiņas?!

Spēju analizēt sevi, savas ikdienas situācijas, ieraudzīt cēloņus tam, kas notiek manā dzīvē man iemācīja psihoterapijas pieredze.
Daudzas lietas analizēju caur savas dzimtas sievietēm - mammu, omi un sapratu, ka tas nav mans! Tās metodes, ar kurām viņas risināja savu dzīvi, tās nav tās metodes ar kurām es vēlos risināt savējo.

Tas, ko es vēlos tev ieteikt - nebaidies eksperimentēt un mainīties.

Izvēlies sev tīkamu izaicinājumu un iemācies SAJUST, kā jūtas tavs ķermenis.

Lai spētu pamanīt un sajust pārmaiņas, izaicinājumam jānotiek vismaz mēnesi.

Idejas izaicinājumiem - mēnesis BEZ:

cukura;
gaļas;
piena produktiem;
kviešu produktiem - makaroni, gaišā maize, smalkmaizītes.

Pēc eksperimenta SAJŪTI, kā jūtas tavs ķermenis un izvēlies, ko no tā visa tu vēlies atgriezt savā uzturā.

Interesanti ir tas, ka pēc tam, kad esi iztīrījis savu organismu no liekā, tad vairs nemaz negribas atgriezt savā ikdienā to, no kā atteicies.

Manā gadījumā, es atradu alternatīvas kā saldināt savu dzīvi. Ja arī izvēlos ko saldāku, tad varu neuztraukties, ka cukura ikdienas patēriņa limits būs izsmelts.

Varu salīdzināt, pirms desmit gadiem es pirku cukuru, vismaz 2kg mēnesī.

Tagad, viena kg paka cukura mūsu ģimenē ir uz pusgadu!

Cik kilogramus cukura tu patērē mēnesī?

Produkti, kurus es izvēlos nelietot - desas, cīsiņi, jogurti, baltmaize, konservi, bulciņas, cukurs.
Bija laiks, kad es strikti turējos, lai nekādā gadījumā nepārkāptu sev uzliktos ierobežojumus.
Tagad es pieeju tam brīvāk un, ja esot ciemos mani cienā ar desām es to varu apēst un pēc tam varu sev apstiprināt, ka man labāk patīk dzīvot bez tām.

Produkti, kuri tiek lietoti reti (ne vairāk kā 1x mēnesī) - biezpiena sieriņi, cepumi, konfektes, graudu maize.

Produkti, kuri tiek regulāri pirkti - bioloģiskā Ķelmēnu maize, griķi, rīsi, dažādas pupiņas, dārzeņi, rieksti, augļi un dārzeņi (kad beidzas savējie, tad pērkam no vietējām saimniecībām).

Tagad, kad pēc savas pieredzes un jauniegūtajām zināšanām, es skatos uz saviem bērniem, es redzu, ka viņi ēd tad, kad viņiem gribas ēst un ļauju viņiem dzīvot pēc šāda principa. Man ir svarīgi, lai viņi ikdienā uzņem daudz augļus un dārzeņus. Viņi paši man parāda, ka gaļa tiem ir otrajā plānā un no piedāvātajiem ēdieniem ar gaļu viņi tos izvēlas reizi nedēļā. Manuprāt, mūsdienu bērni paši jūt, kas tiem ir vajadzīgs un es mācos no tiem.

Paldies, ja esi jau izlasījis tik tālu :)

Es dalos ar savu pieredzi, jo pati esmu smēlusies un iedvesmojusies no citu cilvēku pozitīvajām pieredzēm, redzot, kā uz dzīviem cilvēkiem, kuri slimo, strādā uzņemtā ikdienas satura korekcijas.

Ieguvumi, eksperimentējot.
Apziņas paplašināšana - uzzini to, ko nezināji pirms tam.
Jaunas pieredzes iegūšana - uzzini, ka vari to, par ko iepriekš pat nenojauti.
Neironu attīstība - iespēja ierādīt tiem jaunus ceļus, kas paliek uz mūžu, visiem pēcnācējiem.
Sajūta, ka iespējams ir viss!

Lai tava pārtika ir tavas zāles un labsajūtas avots

Thu, 26 Oct 2023 08:13:00 +0000

Bērnībā mēs iemācāmies kā uztvert pasauli, balstoties uz to, kā pret to attiecas cilvēki mums blakus, mūsu atbalsta personas. Primāri, tie ir mūsu vecāki, vecvecāki, aukles.

Manai paaudzei tie ir vecāki, kuru vecāki ir pieredzējuši otro pasaules karu. Tie ir tie vecie laiki, kad nebija visu to zināšanu un tehnoloģisko brīnumu, kādi ir pieejami tagad, kuri sniedz pilnīgi citas iespējas kā dzīvot un uztvert pasauli.

Tātad, ja neattīstītos, ejot laikam uz priekšu, bet dzīvotu tieši tāpat kā dzīvoja mūsu vecāki vai vecvecāki, tad tas viss nebūtu atbilstoši vai piemērots videi, kura, acīmredzami, ir mainījusies.

Esmu bezgala pateicīga, ka, caur saviem vecvecākiem, esmu pieredzējusi īstu dzīvi laukos, kad tiem bija govis, vistas, truši, lieli dārzi un es redzēju kā viņi strādāja, novācot ražu un pārstrādājot to, lai pārziemotu.

Tātad, manā apziņā ir šis fails un es zinu, ka var arī tā.

Jā, laiks iet uz priekšu un pasaule mainās. Tagad Latvijā, ir būtiski samazinājušās mazās mājsaimniecības, kurās tiek piekopta šāda veida saimniekošana, jo attīstās industrializācija.

Ir pārtikas veikalu ķēdes, kurās var nopirkt visu nepieciešamo un cilvēki vairs neredz vērtību tam, lai ieguldītu savus resursus - darba spēku, naudu, lai pats nodrošinātu sev pārtikas grozu.
Attiecīgi, cilvēkiem ir vairāk brīva laika, jo nav jāuztur mājlopi, kuri dotu pienu, gaļu un olas. Nav jādomā par to kā iegūt ražu, graudus, dārzeņus un augļus, jo visu var nopirkt un, dzīves dārdzības dēļ, tas “neatmaksāsies”.

Neatmaksāsies - ir klišejiski pieņemts lēmums jo, ja paskatītos uz to no cita rakursa, tad ilgtermiņā, rūpējoties par sava pārtikas groza nodrošināšanu, cilvēks vairāk kustinātu savas smadzenes, domājot par to, kas jādara, lai uzturētu savu saimniecību. Tas vairāk fiziski kustētos, ieguldot savu roku darbu un vairāk laika pavadītu svaigā gaisā.
Tas izpildītu visas trīs galvenās pamatfunkcijas, kas uztur cilvēku pie labas veselības - kvalitatīva pārtika, kas spēj izaugt tavā dzimtajā vietā, atbilstoši taviem platuma grādiem - Latvijā.

Paskatīsimies, kādu ietekmi industrializācijas attīstība atstāj uz mūsdienu sabiedrību. Piebildīšu, ka šī attīstība nav slikta, jo ir tehnoloģiju laikmets un mums ir pieejami ntie gadžeti, kas ir wow! un daudzi no tiem palīdz mūsu ikdienā.
Piemēram, produkts X, batoniņš ar riekstiem - rieksti taču ir veselīgi vai ne? Bet, ja tie ir aplieti saldā cukura sīrupā, jo cilvēkiem garšo saldas lietas un bērniem, vēl jo vairāk, bet cukurs ir viena no lietām, kas veicina atkarību!

Batoniņa pievienotā vērtība, pirmajā brīdī liekas rieksti, bet, ja mēs pievērstu uzmanību tam, cik gramus cukura mēs uzņemam, sasummējot kopā ar citu produktu, pievienoto cukuru, kuru ikdienā lietojam, tad beigās sanāk, ka cukurs ieņem godpilno pirmo vietu, bet citas sastāvdaļas nespēj to konkurēt.
Tāpēc, ne velti ir ieteikums, kad sāp kakls vai, piemēram, sievietēm ir infekcijas tur lejā, samazināt cukura patēriņu, jo cukurs garšo baktērijām.
Cukurs tiek pieminēts zinātniskajos rakstos, kuri raksta par iekaisuma faktora mazināšanu cilvēka organismā.

Cilvēkam ir vairāk laika, jo nav nepieciešamības pašam veidot savu pārtikas grozu. Visu var nopirkt veikalā, attiecīgi veidojas mazkustīgums, cilvēki mazāk laika pavada svaigā gaisā. Iekštelpās viņus izklaidē TV, jaunie gadžeti, dators, kam ir internets, kurā var atrast visu!

Protams, cilvēkam ir jāēd un veikalos tam ir pieejams milzīgs pārtikas sortiments, kas ir garšīgs, jo piesātināts ar garšvielām, kuras lietojot ilgtermiņā, izraisa atkarību, kas ir iemesls, kāpēc cilvēki bieži, uzturā lieto pārsaldinātos saldumus un čipšus, jeb izvēlas vienus un tos pašus pārtikas produktus, jo tie ir garšīgi.

Bet! Cik daudz patērētājs uzdod sev jautājumu - kādu pievienoto vērtību (PV) man sniedz šis pārtikas produkts, par kuru es maksāju savu naudu?

Es pievēršu uzmanību produkta sastāvam.

Jā, tas ir garlaicīgi, ja izvēlies sevi pabarot veselīgi, jo veikalā nevari ņemt visu, kas pagadās un, visbiežāk, sev nākas atteikt garšīgos atlaižu produktus, jo tie kas stāv acu līmenī un ir novietoti veikala vispieejamākajā vietā, bieži vien, ir ar ļoti zemu pievienotu vērtību! Un to apēdot, ieguvums ir vien bada sajūtas neitralizēšana, nevis kvalitatīva sava organisma pabarošana.

Bet garlaicīgi ir līdz brīdim, kad tas pārvēršas par tavu ikdienas paradumu - sekot līdzi, kas nonāk tavā pārtikas grozā, jo mērķis ir justies labi un būt enerģiskam!

Organismam ir nepieciešama dzīva pārtika, kurā ir dažādas uzturvielas, kuras nav pārsātinātas ar garšvielām.

Manuprāt, veikalos ir par daudz to produktu, kuri nav dzīvi un ir BEZ pievienotās vērtības!

Tie ir augstā temperatūrā pārstrādāti, tādējādi, zaudējot savas superīpašības - konservi, burkas.

Sausie, jeb graudu produkti - maize, makaroni, griķi, rīsi, utml.
Tie savas superspējas pazaudē, jo tie var nonākt līdz mums zināmajiem lielveikaliem tad, ja iztur cenas piedāvājuma konkurenci un, lai to izdarītu, tiem jāuztur lielas hektāru platības zemes, kur šo graudu kultūru izaudzēt. Lai to varētu izdarīt ir jānodrošinās pret kaitēkļiem un slimībām, kas ietekmē ražas kvalitāti un daudzumu, lai tā netiek kaitēkļu vai slimības iznīcināta, tāpēc tā tiek smidzināta ar pesticīdiem.

Jā, zinu, jau sāc šausmināties, ko es te rakstu :D

Neuztraucies, es to visu apzināti rakstu, jo tas ir tas, ko es zinu* un arī es esmu viens no jums, kas dzīvo šajā pasaulē un esmu atkarīga no visiem zināmajiem pārtikas veikaliem.

Bet, es varu savas zināšanas likt lietā un pieņemt pārdomātus lēmumus, kad domāju, ko pirkt, ko gatavot un bāzt savā mutē.

Prasi, kam jāpievērš uzmanība?

Uzņemtās pārtikas daudzveidībai, lai ikdienā, tev katru dienu nav jāēd makaroni, dažādojot tos ar mērcēm.

Bija kādreiz tāds joks, ka makaroni aug kokos :D

Nē, makarona pamatsastāvdaļa ir kvieši, kas ir lielākā graudu kultūra, kas tiek audzēta miljonos hektāru visā pasaulē. Patēriņš pasaulē ir milzīgs un, lai spētu nodrošinat šo izejvielu, audzējot, tiek izmantoti pesticīdi.

Tāpēc ir svarīgi pārskatīt un ar kritisku aci pieiet tam, kādi ir produkti, kurus tu lieto ikdienā.

Cik daudz tajos ir svaigu dārzeņu? (Jā, arī tie, lai spētu nokļūt līdz lielveikalu tīklu, R un M plauktiem, pārdevējam ir jāpiedāvā zemākā cena, lai veikalu ķēde to pārdodot, varētu maksimāli daudz nopelnīt) un, lai viens burkānu pārdevējs spētu izaudzēt lielu daudzumu (tonnās) burkānus un varētu piedāvāt zemāko cenu, burkānus apstrādā, lai tos kāds nenograuztu vai kāda slimība neiznīcinātu ražu.

Latvijā izaudzēts burkāns, kuru var nopirkt par zemāko cenu nav tas burkāns, kādu tu pirms gadiem divdesmit ēdi, ja tev laukos dzīvoja ome.

Santa! Kā tad lai dzīvo?

Atslēga ir pārtikas daudzveidībā. Dažādājot to ar produktiem, kas ir bioloģiski audzēti.

Izvēloties maizi, kas ir cepta no bioloģiski audzētām graudu kultūrām.

Tas viss ir par spēju ieraudzīt, kā tu attiecies pret pārtikas groza ieguvi, lai sevi pabarotu.
Ko pērc un kāds ir tas ēdiens, kuru tu gatavo, cik bieži un cik daudz tu to ēd.

Mazs piemērs:

Ja cilvēks četras reizes nedēļā gatavo makaronus. Jo lēti un ātri. Makaronus pārlej ar veikalā nopērkamajām mērcēm, kuras tiek ražotas tā, lai termiņi ir vismaz gadu, attiecīgi, pievienojot tām konservantus un, gatavojot augstās temperatūrās, tās zaudē jebkādu PV, bet mēs iegūstam garšīgu maltīti. Piepildam vēderu, lai tas skaļi neburkšķ, apmierinam garšas kārpiņas un noskaņojums pamazām uzlabojas, bet kas ir tas, kas paliek organismā un palīdz izturēt mūsu ikdienas stresus. Kas mums sniedz resursus, lai smadzenes labi funkcionē?

Nē, es nesaku, ka nevajag ēst makaronus, pārlejot tos ar tiem domātajām mērcēm! Arī mūsu ģimenē ir makaronu dienas, tomēr mēs eksperimentējam ar makaronu veidiem. Meklēju makaronus no griķu miltiem, no pākšaugu miltiem, makaronus bez glutēna. Mērces gatavoju pati, no svaigiem dārzeņiem, pievienojot tiem sojas mērci, kokosa pienu vai krējumu.

Dārzeņi, augļi, zāļu tējas. Kad ir rudens ābolu laiks un ražas novākšana - brauciet uz laukiem vai meklējiet laukus pilsētā, kur to visu var iegādāt.

Svarīgi ir ēst sezonāli, maksimāli uzņemot, katra gadalaika periodā to kultūru, kas dabā, pie mums Latvijā, ir nogatavojusies.!

Pavasarī faunai sākot augt, visiem zaļumiem ir milzīga pievienotā vērtība - sīpolloki, pirmie redīsi! Ļoti noderīgi ir plūkt jaunās nātres un gārsu.
Es tās sablenderēju kopā ar ābolu vai banānu.
Nātre ir sen aizmirsts augs ar augstu pievienoto vērtību!

Vasaras sākums, pirmās ogas - zemenes, vēlāk citas ogas, salāti, zaļie zirnīši, pirmās sēnes mežā, velāk plūmes un āboli.

Rudenim tuvojoties, kad ir gatavi burkāni, bietes, kartupeļi un kāposti!

Saki, ka tas nav reāli? Ka tas ir dārgi?

Atceries, tu esi tas, ko tu domā un tikai tu pats vari mainīt to, kā tu domā.
Būtisks ir tavs nodoms kāpēc tu to dari.

Par to dārdzību runājot.

Parēķināsim, ja lētāk un vienkāršāk ir pirkt ātri pagatavojamu pārtiku.

Ilgtermiņā no tādas pārtikas pārtiekot tu pats apstādināsi savu organismu piegādāt ar tām vitāli nepieciešamajām uzturvielām, kas ilgtermiņā atstāj nevajadzīgas sekas un tavs ķermenis sāk slimot, jo tam ir uzturvielu deficīts!

Jā, zinu, ir cilvēki, kuri tiešām visu laiku ēd vienveidīgi un neslimo! Tā ir laimes spēle, jo tas ir atkarīgs no cilvēka genofonda, jeb senčiem, kuri pirms viņa ir bijuši veselīgi. Bet vai mēs gribam spēlēt šo laimes spēli?
Es negribu, jo man jau ir skaidrs, ka es tagad varu savu genofondu uzlabot, izvēloties jau šodien, ko likšu savā vēderā.

Es gribu prast izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos mazāko ļaunumu un dzīvotu, maksimāli labāko, savas dzīves versiju.

Tas, ko es bieži pieminu - svarīgas ir zināšanas - ja tu tagad šo lasi, dodu tev mājasdarbu.

Būs jautri 🙂

Aizej uz tuvāko pārtikas lielveikalu un esi vērotājs, pievērs uzmanību, lai ejot uz veikalu esi paēdis, tas tev ļaus fokusēties uz doto uzdevumu, kuru tev došu.

Uzdevums: piefiksēt, kurus produktus tu pamani vislabāk un izpēti kāds ir šo produktu sastāvs. Kur tie tiek ražoti, izcelsmes valsts.

Izvērtē, kādi ir veikala produkciju sektori, procentuāli cik lielu daļu aizņem graudaugu izejvielu produkti, cik daudz konservēto produktu - burkas, mērces, konservējumi.

Cik daudz saldumu, cepumu, konfekšu, šokolādes. Kādi ir to iepakojumi (cik spilgti un uzkrītoši tie ir).
Cik liels ir dzīvās produkcijas preču stends (produkcija, kurai nav ilgs derīguma termiņš) un cik daudz tajā ir vietējās Latvijas izcelsmes produktu.

Izpēti produktiem sastāvu un pieej tam ar kritisko domāšanu, izvērtējot produkta pievienoto vērtību.

Galu galā, mēs esam tas, ko mēs ēdam un, ja mēs ilgtermiņā to ēdam, tas veido mūsu organismu, balstoties uz to, kā šīs produkts tiek veidots.

Vēl, es veikalos pamanu citu pircēju pirkuma grozus, kuriem tas ir pilns ar pārtiku bez PV. Es tos nenosodu, bet līdzjūtīgi novēroju, jo viņi vēl nav saskārušies savā ikdienā ar tām ciešanām, kuras esmu piedzīvojusi es. Man ir apstiprināta diagnoze, tāpec man ir svarīgi pievērst uzmanību tam, ko es pērku, jo es vēlos justies labi.

Tā ir mana realitāte un es rūpējos par sevi.

Tev prātā atkal iezagās doma, ka tagad viss tik dārgs un nevaram atļauties pirkt labāku pārtiku?

Jā, tas ir tas, kas nāk prātā pirmajā brīdī, bet, domājot ilgtermiņā, ēdot, tu veido sev pamatus un tavā pārziņā ir tas, cik atbildīgi tu izvēlies no kādiem materiāliem tos būvēt (domā par to, ka būvē sev māju, kurā dzīvosi visu savu mūžu).
Kad esam jauni un enerģiski, mēs nedomājam par to, ka pienāks diena un ķermenis var mums atspēlēties un tad ir jādodas pie ārsta, kas beigās izvēršas par daaaaaaudz dārgāku un laikietilpīgāku procesu, nekā mums gribētos.

Esi vērīgs un atbildīgs pret sevi. Es zinu, kā tas ir, kad ir slikti un man top skaidrs, ka es varu mainīt to, lai iegūtu vairāk enerģijas, dzīvojot savu dzīvi.

P.S. Jāpiemin, ka savas zināšanas par to, kā lielveikali izvērtē kādu produkciju pārdot veikalu plauktos es pārzinu, jo profesionālajā dzīvē biju pārdošanas vadītāja. Es zinu kādi instrumenti tiek izmantoti, lai iegūtu cilvēku uzmanību un tas vēlētos konkrēto produktu iegādāties. Mana izglītība ir uzņēmējdarbības vadīšana, kurā es apguvu mārketingu un profesionālajā dzīvē izmantoju mārketinga principus (metodes, kuras uzrunā patērētāju un liek tam izdarīt pirkumu) un merčendaizingu (pareizais veids kā izvietot produktu, lai patērētājs to pamana). To visu zinot, nav baigi forši dzīvot, jo lielveikalā es to visu redzu. Un redzu, cik veiksmīgi tas strādā, jo cilvēki uzķeras uz šīm patērētāju lamatām. Savukārt, zināšanas lauksaimniecībā man ir no manām studijām Malnavas koledžā, kurā ieguvu profesionālā lauksaimnieka diplomu. Studēju, jo mums ar vīru ir hobijs audzēt augu kultūru, bioloģiski, savas ģimenes vajadzībām. Tagad tas ir mazliet apstājies, jo mums ir mazi bērni un ierobežoti laika resursi, bet mēs turpināsim iesākto, tiklīdz, tam būs vairāk laika.
Un manas domas ir ietekmējis britu farmācijas zinātņu doktors un uztura pētnieks Pols Kleitons, kura lekciju apmeklēju tepat Latvijā, vairākus gadus atpakaļ. Arī šogad viņš bija Latvijā, te vari izlasīt interviju ar viņu. Ja arī tu esi pētnieks, tad googlē, izmantojot atslēgvārdus - Pols Kleitons; lai jūsu ēdiens ir jūsu zāles.

Ko es iemācījos laikā, kad nelietoju medikamentus, pilnībā uzņemoties atbildību par sevi un savu veselību.

Thu, 29 Jun 2023 11:01:00 +0000

Paldies, Tev, ja tagad lasi. Vēl lielāks paldies, ja izlasīji manus iepriekšējos rakstus, kur dalos savā pieredzē, rubrikā 17 gadi ar MS. Kad apzināti pieņēmu lēmumus PRET un vēlāk PAR medikamentiem, kurus man iesaka mans ārstējošais neirologs.

Tagad es vēlos vairāk iedziļināties un ļaut Tev izprast, kādu vēstījumu es vēlos nodot, pieredzot sevi šajās situācijās.

Es ieraudzīju kā izmainījās mana domāšana, līdz ar to, arī attieksme pret dzīvi un pašai pret sevi.

Un iemesls tam bija lielas atbildības uzņemšanās par sevi. Vispirms, man nācās izprast, kas es esmu, kas man ir vajadzīgs, kas man patīk un nepatīk. Kad es jūtos labi un, ja jūtos slikti, tad kā es varu sev palīdzēt.

Es pamanīju, ka cilvēki, kuri slimo, kā vienīgo risinājumu izmanto dakteri, kurš var izrakstīt recepti un, lietojot izrakstītos medikamentus, viņu apziņā ārstēšanās process beidzas.

Mans mērķis nav cilvēkus aicināt nelietot medikamentus, es vēlos pievērst cilvēku uzmanību signāliem, par kuriem vēsta viņu ķermenis, kurš slimo. Tas signalizē par to, ka jūtas slikti. Un pirmā palīdzība šajā gadījumā būtu saruna pašam ar sevi, lai saprastu, kādas robežas esi pārkāpis.

Laikā, kad izvēlējos dzīvi bez medikamentiem, es izvēlējos, ik soli, darboties savā labā.

Man nācās daudz ko “izravēt savā dārzā” - jeb atteikties no sev kaitējošām lietām, kuras bija kļuvušas par maniem ikdienas sabiedrotajiem - neveselīgiem paradumiem, kuri nāk no ģimenes, no apkārtējās sabiedrības un vides, kurā dzīvoju.

Man pašai vajadzēja veikt izpēti un mācīties.

Kas ir veselīgs ēdiens un kāds ir labs uzturs, kas var mani spēcināt, ne tikai remdēt izsalkumu.

Ieraudzīt, ka smēķēšana un alkohola lietošana ir nevis normāla ikdienas sastāvdaļa, bet tas ir apstāklis, kas ir kaitīgs manai veselībai un man ir iespējas ietekmēt to cik daudz es patērēju savā ikdienā šīs neveselīgās lietas.

Pievērst uzmanību savam bioritmam un saprast cik daudz stundas miega rada man labsajūtu, lai ikdienā varu darīt to, ko vēlos.

Ieraudzīt, ka es pārāk maz kustos un lielāko daļu ikdienas pavadu iekštelpās, kur nav pieejams svaigs gaiss.

Ieraudzīt tos faktorus, kuri rada man stresu un atrast risinājumu, tos maksimāli izslēgt no savas ikdienas.
Arī attieksmes mainīšana pret tiem ir risinājums!

Es sekoju savai intuīcijai, kura mani atbalstīja, sakot, ka es pati nosaku to kā es jūtos.

Ievērojot, augstāk minēto es uzlaboju savu labsajūtu, bet tas nenozīmē, ka es ne reizi nesaskāros ar veselības saasinājumiem. Tādi bija. Protams, arī tiem ir izskaidrojums, jo tie bija tie ārējie apstākļi, kurus es nevarēju ietekmēt, tie ietekmēja mani un radīja paaugstināta stresa apstākļus, kuri attiecīgi ietekmēja manu pašsajūtu.

Visizteiktāk es izjutu diskomfortu, kad piedzima mans pirmais dēls.
Miega trūkums, ļoti daudz nezināmā, neskaidrības par to kā jārīkojas. Papildus tam bija arī Covids.

Es nokļuvu ļoti zemā punktā, kad vienīgais risinājums man bija lūgt medikamentus, jo mans laiks vairs nepiederēja man.

Pamazām es pieņēmu savus jaunos spēles noteikumus.

Laiks skrien strauji un tagad man ir jau otrs dēls, bet pateicoties manai pieredzei ar pirmo es zināju, kādi būs izaicinājumi un centos maksimāli sagatavoties, lai atvieglotu savu ikdienu.

Es turpinu integrēt savā ikdienā tos soļus, kuri labvēlīgi ietekmē manu pašsajūtu - kvalitatīvs uzturs, kurš spēcina manu ķermeni. Pietiekošs miegs. Tik, cik tas ir iespējams, divu puiku mammai, tad cenšos izvairīties no apstākļiem, kuri rada man stresu. Daudz laiku pavadu ārā, svaigā gaisā, garās pastaigās. Un man ir grūti iedomāties sevi bez šīm lietām, jo tas viss esmu es pati.

Es neaicinu kopēt mani, es aicinu sameklēt sevi, savu labsajūtu un dzīvot tā, lai Tu jūties gandarīts par katru nodzīvoto dienu.